– Laima, priecājos ar jums iepazīties! Lūdzu, pastāstiet par sevi mazliet vairāk!

– Mans pilnais vārds ir Laima Ratniece-Miltiņa. Man ir divdesmit seši gadi, un es dzīvoju Jūrmalā. Esmu pabeigusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Studiju laikā piedalījos “Erasmus” apmaiņas programmā Brēmenē Vācijā. Šobrīd strādāju divās darbavietās – Jūrmalas Mūzikas skolā un privātskolā “Patnis”, darbojos ar dažādu vecumu bērniem.

– Un ko jūs tur pasniedzat? 

– Es esmu klarnetes spēles pedagoģe, mācu spēlēt šo instrumentu. Vēl ļoti svarīgs man ir arī mans kameransamblis “Trio Loufoque”. Ar ansambli esam braukuši arī uz Lionu Francijā pirmatskaņot Ernesta Circeņa skaņdarbu “Pārejamība”. Ansamblī spēlēju es, pianiste Anna Ivanova un čellists Kristaps Grīnbergs. Pašlaik veidojam jaunus projektus un plānojam piedalīties konkursos.

– Vai ar klarnetes spēli aizrāvāties jau bērnībā? Varbūt spēlējāt arī citus instrumentus, piemēram, klavieres?

– Par to vispār ir ļoti interesants stāsts. Īstenībā savas muzikālās gaitas es sāku Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas klavieru nodaļā kā pianiste, jo mana vecākā māsa tobrīd jau mācījās šajā skolā un spēlēja klavieres. Viņa piedalījās arī dažādos konkursos, ieguva balvas. Iedvesmojoties no māsas panākumiem, es arī aizgāju pa to pašu taciņu, bet klavieres spēlēju tikai līdz ceturtajai klasei, jo patiesībā man nemaz nepatika to darīt – es nevarēju pie tām nosēdēt ilgāk par pusstundu. Varbūt neapzināti jutu, ka šis instruments nav piemērots man.

Tad vienu dienu mana klavieru skolotāja mani un manu mammu uzaicināja uz sarunu un jautāja, vai es negribētu pamēģināt kaut ko citu. Sākumā biju pārsteigta: kā tad tā, es taču tik ilgi spēlēju klavieres, bet tagad viss iesāktais jāpamet! Taču pēc tam sapratu, ka varbūt šādas pārmaiņas ir vajadzīgas. Tā nu mēs ar mammu piesēdāmies pie datora un atvērām vienu ļoti vecu mājaslapu, kur varēja apskatīt bildītes ar instrumentiem, paklausīties, kā tie skan. Gājām cauri visam sarakstam un nonācām līdz pūšamajiem instrumentiem. Sākumā mani aizrāva oboja, bet mamma teica, ka viņai tā īsti nepatīkot. Nākamā tuvākā lieta bija klarnete, kas arī man ļoti iepatikās, un bija skaidrs, ka palikšu pie tās. Tā nu turpināju mācīties Emīla Dārziņa Mūzikas skolā, bet paralēli klavierēm sāku apgūt klarneti un tad piektajā klasē jau oficiāli pārgāju uz klarnetes klasi.

Mans pirmais skolotājs bija Guntis Kuzma, un, kas ir interesanti, viņš bija arī mans pēdējais skolotājs. Guntis ielika man ļoti labus pamatus, taču vairāku apstākļu dēļ viņš nevarēja turpināt pasniegt šajā skolā, tāpēc aizgāja no turienes. Gunta vietā nāca Jānis Tretjuks, kura diemžēl vairs nav starp mums, un tad Anrijs Pitens. Taču man pie šiem pasniedzējiem gāja diezgan grūti. Nebija tā, ka es necentos, vienkārši…

– Jums droši vien vajadzēja īsākā laikā apgūt to, ko klasesbiedri bija mācījušies jau vairākus gadus, vai ne?

– Jā, tieši tā. Man zibenīgā ātrumā bija daudz kas jāiemācās, lai es būtu vienā līmenī ar citiem. Ja neesi ielēcis vienā laivā vienlaikus ar pārējiem, tad ir krietni sarežģītāk. Bet astotajā klasē es sāku mācīties pie Mārtiņa Circeņa, kurš palīdzēja visu salikt pa plauktiņiem. Pateicoties šim skolotājam es ne tikai sāku gūt labas sekmes, bet arī varēju piedalīties konkursos. Pirmais nopietnais konkurss, kurā uzstājos, notika Itālijā, mazā pilsētiņā Noči, – es tajā uzvarēju, ieguvu pirmo vietu! Devītajā klasē sāku spēlēt klarnešu kvartetā, kas man ārkārtīgi patika.

Mācījos pie Gunāra Kļaviņa, kurš ir vienkārši fantastisks pedagogs. Es viņam esmu lielu pateicību parādā. Par šo pasniedzēju arī rakstīju maģistra darbu. Gunārs Kļaviņš ir viens no ievērojamākajiem klarnetes pedagogiem Latvijā, leģenda savā jomā. Tagad viņš jau ir pensijā – sasniedzis cienījamu vecumu.

– Kādēļ izvēlējāties maģistra darbu rakstīt par skolotāju un tieši Gunāru Kļaviņu? Vai tam bija kāds īpašs iemesls?

– Es gribēju noskaidrot, kāpēc Gunāra klarnetes klases skolēniem ir tik labi panākumi, kāds ir viņa pedagoģijas noslēpums. Visi, kas ir mācījušies pie Gunāra un turpinājuši darboties mūzikā, savās profesionālajās gaitās ir ļoti daudz ko sasnieguši. Piemēram, Mārtiņš Circenis pašlaik strādā Latvijas Nacionālajā operā un baletā, spēlē arī orķestrī “Sinfonieta Rīga” un Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, Guntis Kuzma ir diriģents Liepājas Simfoniskajā orķestrī un kādreiz spēlēja klarneti arī Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Vēl daudzi citi klarnetisti, kas mācījušies pie Gunāra Kļaviņa, ir guvuši augstus panākumus. Tātad viņa pieeja palīdzējusi audzēkņiem attīstīt savas prasmes.

Man ļoti patika spēlēt Gunāra klarnešu kvartetā, jo varēju strādāt ar basklarneti. Pateicoties šai iespējai es arī vēl tagad turpinu to darīt. Piemēram, pavisam nesen spēlēju basklarneti Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Vēl es ar basklarneti piedalījos Nacionālā teātra izrādē “La Kritusī”. Mēs, visi mūziķi, bijām ļoti pagodināti, ka varējām piedalīties šajā izrādē. Ceru, ka varēsim to darīt vēl kādreiz.

– Kā ir spēlēt klarneti? Vai tagad ar pārliecību varat teikt, ka tas ir jūsu īstais instruments?

– Jā, pavisam noteikti, esmu par to pilnīgi droša. Jo mūzika mani interesēja jau bērnībā, bet es nebiju vēl atradusi savu īsto ceļu. Toreiz, kad spēlēju klavieres, mamma jau bija ietrenējusi ausi un saprata, kā pareizi jāskan skaņdarbiem, vai es pareizi lieku pirkstus. Kad sāku spēlēt klarneti, beidzot varēja īstenoties mans personīgais brīvsolis un nāca apziņa, ka esmu atbildīga par kaut ko, kas ir tikai mans, neviens cits man nevar palīdzēt, man pašai kaut kas jādara. Tas mani ļoti motivēja spēlēt. Varbūt ne vienmēr viss izdevās, it īpaši sākumā, bet ar laiku lietas sāka sakārtoties, un tad es sapratu: jā, šis ir tas īstais instruments.

Otrs tāds svarīgs moments bija vidusskolā, kad es nopirku savu pirmo klarneti. Klarnetes vispār ir ļoti dārgas, profesionāls instruments maksā aptuveni sešarpus tūkstošus eiro. Mēs pirkām studentu klarneti, kas maksāja divarpus tūkstošus. Visi mani radi bija sametušies naudiņu, lai iegādātos man šo instrumentu. Es atceros, kā ar tēti aizbraucām uz Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur pārdeva klarnetes, bet man vēl nebija instrumenta kastes, tādēļ ietinām klarneti dvielīšos, un es mašīnā tai sēdēju blakus. Mēs sapratām: nē, nav ceļa atpakaļ, mēs ejam tikai uz priekšu! Tas bija tāds ļoti, ļoti nozīmīgs moments. Starp citu, man šī klarnete mājās vēl aizvien ir, taču nu jau spēlēju jaunu profesionālo klarneti.

– Vai arī jūsu vecāki ir saistīti ar mūziku? 

– Nav, bet viņi aizrautīgi interesējas par mūziku. Jau ir uztrenējuši muzikālo dzirdi tiktāl, ka spēj objektīvi novērtēt, vai ir bijis labs koncerts vai ne. Viņi ir bijuši liels atbalsts manās muzikālajās gaitās. Abi mani vecāki pēc izglītības ir ārsti. Savukārt mana vecākā māsa strādā finanšu sektorā. Jaunākā māsa spēlē flautu, mācās Mūzikas akadēmijas otrajā kursā un ir pieteikusies dalībai “Erasmus” programmā, jo vēlas gūt studiju pieredzi ārvalstīs.

– Vai jūs visu savu dzīvi esat bijusi jūrmalniece? 

– Nē, Jūrmalā esmu kopš sešu gadu vecuma. Sākumā mēs dzīvojām Rīgā, Ziepniekkalnā. Kad pieteicās mana jaunākā māsa, vecākiem bija skaidrs, ka dzīvoklī būs par šauru un ir jāmeklē plašāks miteklis. Mūsu ģimenei ļoti paveicās, jo tētis mantoja šo Jūrmalas māju, kurā dzīvojam nu jau divdesmit gadus. Oriģināli tā bija vasarnīca, taču mēs to esam pilnībā pārbūvējuši, pārveidojuši par māju, kurā var dzīvot arī ziemā, iekšpusē daudz kas ir mainīts.

– Kā jūs redzat savu nākotni? Vai jau zināt, kā vēlaties attīstīt savu muzikālo karjeru?

– Pašlaik mans mērķis ir ne tikai spēlēt projektiņos, orķestros kā pieaicinātajai māksliniecei, kas aizvieto kādu citu mūziķi, bet iegūt stabilu vietu orķestrī. Šī iemesla dēļ piesakos uz dažādām atspēlēšanām. Tagad pētu, kādas ir iespējas tikt orķestros. Protams, paralēli tam mācu bērnus. Bet ir jau arī citi mērķi. Viens no tiem ir iegūt vēl vienu maģistra grādu atšķirīgā sfērā. Man ir solista maģistrs, taču tagad gribu orķestra maģistru, mācos tieši orķestra mācību – kā tikt galā ar dažādām grūtībām un stiprināt sevi šajā jomā. 

– Tātad šīs mācības jums ir vajadzīgas ne tik daudz diploma dēļ, bet lai papildinātu zināšanas.

– Jā, tieši tā! Man diploms nav tik svarīgs kā zināšanas. Tas ir iemesls, kādēļ es ļoti uzmanīgi pētu, kādi pasniedzēji māca konkrētajā programmā, kāds ir tās saturs. Ja kādreiz man būs iespēja spēlēt orķestrī kaut kur ārzemēs, es skatīšos, kur ir tuvākā iespēja mācīties. Esmu ļoti apmierināta ar savu pirmo maģistru, tobrīd arī likās svarīgi vispār sasniegt šo izglītības līmeni, bet šoreiz tas ir otršķirīgi, galvenā motivācija ir profesionālā izaugsme.

– Varbūt ar laiku jums būs arī trešais, ceturtais un piektais maģistra grāds! Mācīties jau var visa mūža garumā.

– Es tik tālu nedomāju. Tālāk par pieciem gadiem arī šobrīd nevēlos neko plānot. Ja būs vēlme vēl mācīties, kāpēc ne? Noteikti to darīšu. Man vispār ļoti patīk apgūt kaut ko jaunu. Mācīšanos nekad neesmu izjutusi kā apgrūtinājumu. Varbūt dažbrīd kādi konkrēti priekšmeti nav likušies saistoši, bet kopumā ar lielu prieku un aizrautību iegrimstu mācību procesā. Tādēļ pieļauju, ka nākotnē varētu apgūt vēl daudz ko jaunu.

– Vai vēlaties savu dzīvi un pamatdarbu saistīt tieši ar mūziku, nevis strādāt kādā citā sfērā? Kā ir ar tām citām opcijām, par kurām bijāt domājusi iepriekš?

– Es pilnībā neizvairos no iespējamības, ka reiz varbūt darīšu kaut ko pavisam atšķirīgu. Man, piemēram, patīk arī aktiermāksla. Kad darbojos Nacionālā teātra izrādē, sapratu, cik ļoti mani tas saista. Varbūt kādu dienu es strādāšu kādā citā jomā. Bet šobrīd mans galvenais ceļš ir mūzika. Ja dzīve rādīs zīmi, ka ir pienācis laiks pārmaiņām, ka jānogriežas pa labi vai pa kreisi, es ar atvērtu sirdi un prātu to arī darīšu. Nākotne rādīs, kā ceļš turpināsies. 

– Pastāstiet vairāk par savu pedagoģisko darbu! Kāda skolotāja esat? Stingra? Kā, jūsuprāt, audzēkņi jūs uztver? 

– Man liekas, ka to vislabāk varētu pateikt paši skolēni. Es cenšos būt ļoti godīga gan pret vecākiem, gan pret bērniem. Ja bērns nepilda mājasdarbus, tad es varu tieši pajautāt, kādēļ tā, un norādīt, ka mājasdarbi ir jāpilda. Tāpat, ja bērns ir paveicis labu darbu, tad tā arī viņam saku: tu esi izdarījis ļoti daudz un esi pelnījis vienu dienu nespēlēt. Lai ir sava veida līdzsvars. Zinu, ka agrāk mūzikas izglītības sfērā viss notika ļoti stingri, bija jāspēlē, lai tur vai kas, personīgā dzīve ir mazsvarīgāka. Vienmēr bija jācenšas vēl vairāk, jābūt labākajam.

Bet mūsdienās cilvēku domāšana ir mainījusies, un es nepiekrītu metodei, ka eksistē tikai mūzika un vienmēr viss ir jāizdara izcili. Manuprāt, jābūt līdzsvaram. Ja cilvēkam ir vajadzīgs emocionāls atbalsts, tad es to noteikti sniegšu, jo īpaši maziem bērniem. Viņi kā švammītes uzsūc visu informāciju, arī to, kā tu izturies pret viņiem, vai esi cieņpilns, iejūtīgs. Ja es redzu, ka bērns jūtas slikti vai viņam kaut kas ir atgadījies, tad noteikti par to pajautāšu, painteresēšos, kā varu līdzēt. Taču, ja jūtu, ka tūlīt nāks attaisnojumi par to, kāpēc mājasdarbs nav izpildīts, jautāju: labi, bet vai tad nenorunājām, ka šis darbs obligāti jāpaveic?

– Vai, mācot bērnus, liekat lietā maģistra darbā iegūtās atziņas par labu pedagoģiju?

– Protams, es izmantoju arī metodes, par kurām uzzināju, pētot Gunāra Kļaviņa pedagoģisko darbu. Ļoti daudz mācu latviešu tautasdziesmas, jo redzu, ka ir jāturpina attīstīt latviešu kultūru. Kur gan citur bērni iemācīsies tautasdziesmas, ja ne mūzikas skolā? Mans galvenais mērķis ir būt godīgai un atklātai pret skolēniem un vecākiem. Jo labāka būs mūsu savstarpējā komunikācija, jo lielāka ir iespēja, ka bērni paši sapratīs, kāpēc kaut kas ir jādara. Tāpat es vienmēr cenšos izskaidrot katru detaļu, ja kaut kas nav skaidrs. Mēs visu izrunājam, un beigās es pārliecinos, vai bērns ir sapratis, palūdzu viņam pastāstīt, ko esmu teikusi. Lai viņš izprot lietas būtību, nevis tikai to mehāniski iemācās.

– Darbadienas jums lielākoties paiet, pasniedzot abās skolās un mācoties maģistrantūrā. Vai brīvdienās parasti piedalāties kādos koncertos, vai arī paliek pāri kāds brīvais laiks, un kā jūs labprātāk to pavadāt?

– Man ir brīvais laiks, taču tā nudien nav daudz. Nedēļa parasti ir diezgan noslogota tieši darba dēļ, paralēli vēl notiek visādi projekti, arī kameransambļa mēģinājumi. Līdz ar to grafiks ļoti ātri piepildās ar plāniem. Taču mani mīļākie brīži, protams, ir atpūta. Man ļoti patīk pavadīt laiku kopā ar ģimeni un draugiem, sev tuviem cilvēkiem. Mums diezgan bieži notiek tādi mazi saieti, kuros mēs vienkārši izrunājamies par visu ko, spēlējam galda spēles un darām daudzas citas jaukas lietas. Ja runājam par brīvo laiku vienatnē, tad, neskaitot klarnetes spēlēšanu, man ļoti patīk lasīt grāmatas, zīmēt un dažreiz arī uzspēlēt datorspēles.

Es zinu, ka tas izklausās smieklīgi, jo daudziem varbūt liekas, ka mūziķis un datorspēles ir kaut kas nesavienojams. Bet šādā veidā es varu atslābināties un pilnībā atslēgties no ārējiem notikumiem, izlādēt uzkrājušos enerģiju. Manuprāt, tas ir tāds ļoti mūsdienīgs vaļasprieks. Vēl, ja izdodas atrast brīvu mirkli, mēdzu arī pasportot. Man ļoti patīk peldēt. Ziemā cenšos pēc iespējas biežāk tikt uz kādu baseinu. It īpaši tagad, kad Jūrmalā var apmeklēt baseinu par brīvu. Tas gan ir pieejams tikai jūrmalniekiem Jūrmalas Sporta skolā Kauguros. Savukārt vasarā es gandrīz katru dienu peldos jūrā.

– Arī sliktos laikapstākļos?

– Jā. Vasarā esmu arī vētras laikā peldējusi. Kopā ar māsu esam peldējušas reālā vētrā. Nu labi, zibens tajā reizē nebija, bet tādi kārtīgi viļņi gan. 

– Liels paldies par interesanto sarunu! Lai jums izdodas viss iecerētais!

#SIF_MAF2025
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.