Vai – ja Jaungada naktī suņi rej, tad tajā mājā tajā gadā kāds precēsies. Un vēl – Vecgada vakarā pirms pusnakts meitām jānovelk kreisās kājas kurpe un, stāvot ar muguru pret durvīm, tā jāmet pār plecu. Ja kurpe nokrīt uz zemes ar purngalu pret durvīm, tad nākamajā gadā apprecēsies, ja ar papēdi – precības nav gaidāmas.

Tādi mēs, cilvēki, esam. It kā neticam māņiem, it kā zinām, ka jāizmanto kritiskā domāšana, tomēr reizēm kāja paslīd.

Raugies spogulī!

Tas notika pirms vairākiem desmitiem gadu, kad Dina ar vecākiem bija aizbraukusi sagaidīt Jaungadu pie četrus gadus vecākās māsīcas. Ja tev ir astoņi gadi, tad tas, kuram ir divpadsmit, šķiet neaizsniedzami pieredzējis. Toties divpadsmitgadnieks tādu bēbi uzskata par apgrūtinājumu. Tomēr kā nebūt māsīcas visu dienu viena otru pacieta.

Bija arī kopīgs izbrauciens uz dzimtas kapiem, kur Vecgada vakarā pieaugušie aizdedza svecītes un atrada šādus tādus paveicamus darbiņus. Pēc tam sekoja dienas jaukākā daļa – saldējums ar rozīnēm mīkstā vafeļu glāzītē. Tad uz veikalu. Tur abas saņēma maksu par darbu – konfektes.

Vēlā pēcpusdienā pie māsīcas atnāca viņas draudzene. Drīkstot palikt pa nakti. Pieaugušie visas trīs meitenes salika vienā istabā. Tur bija tikai viena gulta, toties liela. Visas varēšot sagulēt, tā viņi sacīja. Un aizvēra istabas durvis. Paši tikmēr trokšņaini sarunājās virtuvē. Dziedāja, smējās. Meitenēm miegs nenāca, bet, ja pieaugušie lika gulēt, tad skaidrs, ka viņas lieki apkārt nestaigāja. Māsīca ar savu draudzeni ilgi čukstējās. Dina gribēja zināt, par ko lielās meitenes runā.

Māsīca pēkšņi kļuva labvēlīga. “Klau, Dina, tu esi zīlējusi?” viņa taujāja. “Nē,” Dina bija godīga. Viņa agri iemācījās lasīt, un vienīgais, ko no mājās atrastajām grāmatām viņa bija uzzinājusi, ka ir tāds pasjanss. Kas tas ir, to gan viņa nesaprata. Kaut kas ar kārtīm saistīts, kā paskaidroja mamma, bet “tev to nevajag zināt”. Tas arī bija viss, ko Dina nojauta par zīlēšanu.

“Nē,” visgudri paskaidroja māsīca, “mēs zīlēsim ar spoguli. Vecgada vakarā tā dara!” Dina ieinteresējās. Māsīca nospieda slēdzi, un istabā kļuva tumšs. Viņa uzšķīla sērkociņu, aizdedza sveci un nolika to uz naktsgaldiņa. Visas trīs ielīda gultā un uzrāva segu virs galvām.

Māsīcai rokā bija spogulis ar garu kātu. Viņa lika Dinai tajā skatīties. “Tumšs, neko neredzu,” Dina bilda. Māsīca pacēla uz augšu segas malu. “Nu? Un tagad?” – “Nu, spogulis ir,” Dina ķīķerēja, samiedzot acis. “Zini, kura pirmā tur kaut ko ieraudzīs, tā pirmā nomirs,” autoritatīvi paziņoja māsīca. “Kad?” Dina vaicāja. “Drīz, nu,” atbildēja māsīca. Viņas draudzene apslāpēti smējās. “Negribētos nomirt,” Dina prātoja, tomēr ziņkāre guva virsroku.

Māsīca grozīja spoguli, cenzdamās tajā kaut ko noķert. Viņas draudzene satraukti čukstēja: “Redzi, nu, redzi? Tur ir kaut kas.” Dina neko neredzēja. Viņai sāka apnikt. Zem segas bija karsti. Abas lielās meitenes bija viņu iespiedušas pa vidu, smējās un vai nu viena, vai otra čukstēja, ka tūlīt kaut kas spogulī parādīsies.

Kad viena no viņām pacēla segu, spogulī bija saskatāma sveces liesmiņa. Un tad spogulī tiešām parādījās kāds ķēmīgs vieplis: plati ieplestas acis, asi zobi, viss melns... Māsīca un viņas draudzene kliedza un spiedza. Kāda apgāza sveci. Istaba pielija ar gaismu – uzmirdzēja elektriskā spuldzīte, pie gultas stāvēja māsīcas tētis un smējās. Blakus – viņa sieva, kura uzšāva onkulim ar dvieli pa pakausi, sak, ko biedē skuķus! Izrādījās, ka onkulis bija dzirdējis, kā abas lielās meitenes nolēmušas izjokot neaptēsto sīkaļu.

Bet Dina nepaguva nobīties no spoka spogulī. Lielāku izbīli piedzīvoja abas divpadsmitgadnieces – par to, ka āzējušas bērnu.

Izsaucam Brežņeva garu!

Togad Sondra sāka mācīties vidusskolā un ieguva tur jaunas draudzenes. Visas tikko bija apostījušas gaisu jaunajā skolā, un, skat, Vecgada vakars klāt. Viņas sevi uzskatīja par gana pieaugušām, lai izprasītu vecākiem atļauju sagaidīt jauno gadu ne tikai skolas rīkotajā pasākumā, bet arī atsevišķi – vienas draudzenes lauku mājā. Tam bija iemesls.

Sondra draudzenēm bija pastāstījusi, ka nesen piedalījusies garu izsaukšanā. Pie viņas vecākiem esot atbraukuši draugi, un viņa noskatījusies, kā to dara. Neviena no meitenēm nejautāja, kāpēc gari jāizsauc. Interesanti taču! Un kad tad vēl, ja ne gadumijā, kad pieaugušie ir aizņemti ar savām lietām!

“Jūs zināt, kā var izsaukt mirušo garus?” Sondra iepriekš bija tērpinājusi draudzenes. Viņas, protams, nezināja. “Bet var izsaukt!” Sondra turpināja pārliecināt. Sondra izstāstīja, kā viss noticis viņas mājās. Zibenīgi tika sadalīti pienākumi: viena nesīs biezu (tieši tā – biezu!) grāmatu, otra – gumiju, trešā – šķēres. Tagad atmiņas pabalējušas. Kāpēc šķēres? Un kāda gumija? Droši vien veikalā nopērkamā bikšu gumija, citas jau tolaik nebija. Balta, ar iestrādātu elastīgu diedziņu.

31.decembra pēcpusdienā sazvērnieces satikās ar formālu iemeslu sagaidīt jauno gadu, kaut visām gribējās piedzīvot garu parādīšanos. Ja vien tādi ir… Grāmata ir? Jā! Šķēres? Ir! Gumija? Viena no garu izsaucējām pavēra somu un atrādīja baltu kamoliņu. Bikšu gumija tika īpašā veidā aptīta ap grāmatu, pēc tam sastiprināta ar šķērēm. Sondra zināja, kā vajag, bet vairs nespētu atkārtot, jo tā bija pirmā un vienīgā reize, kad viņa šādi izsauca garus. Viss bija sagatavots. Bet kādu garu izsaukt? Un ko tam jautāt? Dažām meitenēm bija nomiruši vecvecāki, kādai – tētis. Tomēr izsaukt tik tuvus radiniekus no viņsaules... Un, pārējām dzirdot, kaut ko jautāt... Bet ko? Vienai paspruka: “Sauksim Brežņeva garu!” Padomju Savienības kompartijas vadonis Brežņevs bija nomiris pirms aptuveni pusotra mēneša. Turklāt par latviski tautiskiem zīlēšanas paņēmieniem viņam tolaik nebija ne jausmas.

Pārējās atviegloti nopūtās: kandidāts tātad ir. Bet ko viņam jautāt? Iniciatīvas bagātā sazvērniece ierosināja: “Redzēsim, vai viņš vispār ieradīsies, tad arī domāsim, ko prasīt.” Domāts – darīts. Sondrai atmiņā palicis, ka vajadzēja sacīt kaut kādu frāzi, kuras nobeigumā bija jāpiebilst, ka izsaucam tādu un tādu garu. Viņām tas bija Brežņeva gars. Kad visas korī bija noskaitījušas vajadzīgos vārdus, grāmatai piestiprinātās šķēres sāka griezties neticamā ātrumā. Neviena no viņām nepieskārās ne grāmatai, ne šķērēm, tomēr tās rotēja. Meitenes paspruka kur kurā. Viņas jutās neomulīgi. Pēc vairākām stundām, kad līksmība mājā sita augstu vilni, klusēdamas savāca garu saukšanas atribūtus un pieaugušajiem neteica ne vārda.

Tais laikos visiem bija jābūt ateistiem, un reti kurš atzinās, ka ir ticīgs. Tāpēc garu izsaucējas laikam pirmo reizi nespēja izskaidrot, kāpēc šķēres griezās pašas no sevis. Šo triku viņas vairs neatkārtoja. Vismaz visas kopā – nekad. Nav ziņu, vai šīs manipulācijas kaitēja Brežņeva garam. Kaut gan – par to prāti nav jālauza.

Ja gribi, tad dari!

Vecgada vakara zīlēšanas rituālos Anna apzināti centās izvairīties no konkrētām vēlmēm un mērķiem. Uztvēra to kā joku. Tā viņa izturējās gan tad, kad lēja laimes saskaņā ar latviskām tradīcijām, gan arī tad, kad modē ienāca ķīniešu jaunā gada svinēšana. Citu priekšā viņa demonstrēja, ka tādām muļķībām netic. Apzināti ieplānoja kaut ko tādu, kas nevar piepildīties. Pēc tam klusībā skuma, ka nekas nav piepildījies.

Bija laiks, kad vienatnē, paklusām, paslepšus viņa tomēr sekoja sieviešu žurnālos izlasītiem padomiem par to, kā formulēt vēlmes, kā rīkoties, lai tās piepildītos. Pēc tam vairākus gadus spļaudījās. Jo nekas nepiepildījās. Tā viņai šķita. Lai gan – ne vella taču neatcerējās!

Taisnību sakot, viena no Annas jaukākajām īpašībām ir aizmāršība. Pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā. Viņa var aizrautīgi liet laimes un uz papīra rakstīt vēlmes, tikai, ja kāds pēc trim, sešiem, divpadsmit mēnešiem pajautās, ko uzrakstīja, kur rakstīto noslēpa vai kā iztulkojusi izlieto laimīti, viņa ilgi domās. Visticamāk, neatcerēsies. Kas bijis, tas pagājis, tāds ir viņas dzīves moto. Mamma dēvēja Annu par vējaslotu – pēc grāmatas “Rozālīte Vējaslota” varones vārda.

Rīkojot ģenerāltīrīšanu dzīvoklī, Anna reizēm atrada noslēptus vēlmju sarakstus. Izlasīja. Brīnījās, vai tiešām pie pilna prāta un saprašanas to rakstījusi: gribu notievēt līdz tik un tik kilogramiem; gribu labi runāt angliski; gribu apceļot pasauli; gribu lielisku vīru; gribu privatizēt dzīvokli. Atbaidoši triviāli!

Vienlaikus uzsita sev uz pleca par to, ka nav gaudusies kā Krievijas alfonss Prohors Šaļapins: negribu-u-u strādāt, gribu-u-u, lai mani uztur vecas sievietes! Iesmēja par angļu valodu: gribi apgūt, mācies taču! To arī izdarīja. Tagad vāvuļo angliski diezgan cienījamā līmenī. Pasauli apceļojusi vēl nav. Ar uzsvaru uz “vēl”. Arī vīrs viņai ir. Tiesa, nav lielisks, bet nu jau Anna spēj adekvāti izvērtēt, ka arī pati nav briljants. Dzīvoklis ir privatizēts, bet tāpēc, ka rīkojās, nevis tikai vēlējās. Tiesa, liekie kilogrami nezūd, bet Anna allaž joko, ka viņa sver tikai 40 kilogramus, pārējais ir harisma. Galu galā, grieķu valodā šis vārds nozīmē Dieva svētība. Un Dievam acīs spļaut Anna nevēlas.

Trakākais, par ko viņa uztraucas, – ja nu kādu sen rakstītu vēlmju sarakstu noslēpusi tā, ka nekādi neatceras, kur, bet bērni to kādreiz atradīs… Domās, ka mamma bijusi vējaslota. It kā viņi to nezinātu…