Slepkavnieciskais inženieris
Laikraksts «Ogres Ziņas» 1937. gada 25. septembrī publicēja informāciju «Prasība atlīdzināt zaudējumus par nošauto suni nāks apgabaltiesā». Kas notika? Pirms dažiem mēnešiem šajā avīzē tika nodrukāts sludinājums par 50 latu atlīdzības izmaksu tam, kurš sniegs ziņas par nozudušu medību suni. Nauda liela, tāpēc, kā raksta avīžnieki, Ogrē sākusies drudžaina meklēšana, bet rezultātu nebijis. Pēc kāda laika suņa īpašnieks uzzinājis, ka viņa mājdzīvnieku nošāvis Ogrē dzīvojošais «inženiers Ķēze un tas aprakts inženiera vasarnīcas dārzā». Suņa īpašnieks, kāds cand. jur. jeb tiesību zinātņu kandidāts Pakalnietis, pieprasījis kustoņa līķi izrakt. Pēc tam veterinārārsts veicis sekciju. Tās rezultāti netika atspoguļoti, vien vēstīts, ka «cand. jur. P. iesniedza pret inženieru Ķ. miertiesā prasību par 500 Ls».
Lietas izskatīšana bija nolikta Rīgas apriņķa 4. iecirknī. Tās laikā Pakalnietis civilprasību paaugstinājis un nu gribējis saņemt vairāk nekā 1000 latu. Miertiesneša kompetencē tik «dārgu» lietu iztiesāšana tolaik nebija paredzēta, tāpēc lietu nodeva apgabaltiesai. Runājot par suņa vērtību kaut cik saprotamās kategorijās, atgādināsim, ka Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa mēnešalga tolaik bija 1920 latu. OVV neizdevās uziet apstiprinājumu tam, vai Pakalnietis ieguvis prasīto kompensāciju, toties 1939. gada 21. oktobrī «Ogres Ziņas» raksta, ka inženiera Andreja Kēzes slēgtajā vasarnīcā iekļuvis kāds ļaundaris un, izsitot logu, izzadzis trīs lietotus uzvalkus un mēteļus. Nozagto drānu vērtība – 350 latu. Lai žurnālisti ar savu rakstītprasmi atbild par to, vai Kēze ir tas pats Ķēze, taču zināms, ka vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļa – 1930. gadā uzbūvētās Ogres luterāņu baznīcas –projekta pārveidotājs tiešām ir būvinženieris Andrejs Kēze.
Grāmatu tārpu sāpe
Nebūsim naivi: var strīdēties par to, kura bijusi senākā profesija, bet skaidrs, ka garnadži darbojušies visos laikos. Avīze «Padomju Ceļš» 1970. gada 29. decembrī publicējusi Ogres rajona bibliotēkas vadītājas A. Kungas sacerējumu, kas veltīts grāmatu bojātājiem. Tāds pārkāpums ir aktuāls arī mūsdienās, kad bibliotēkās grāmatas zog, sabojā vai ilgstoši neatdod. Diemžēl. Iepriekš minētajā publikācijā Ogres rajona bibliotēkas vadītāja dusmojas: valsts atvēlējusi ievērojamus līdzekļus grāmatu komplektēšanai un bezmaksas izmantošanai bibliotēkās, to uzdevums ir saglabāt un papildināt grāmatu bagātības nākamajām paaudzēm, diemžēl katru gadu jānoraksta saplēstas grāmatas un žurnālu komplekti, kam izgrieztas fotogrāfijas, shēmas, izrautas lapas, izdarīti svītrojumi, turklāt ar dažādu krāsu tintēm. Un no jaunāko žurnālu stenda nozagti atsevišķi eksemplāri.
Pieķertie samaksājuši sodus, taču grāmatu uzraudze sūkstās par to, «cik grāmatu neatrodas pie lasītājiem, kuri vairākus gadus nevar vien atrast ceļu uz bibliotēku, un līdz ar to grāmatas praktiski neiet apgrozībā. Cik daudz laika un pūļu izlieto bibliotekāri, lai dabūtu atpakaļ šīs it kā uz visiem laikiem paņemtās grāmatas! Neskaitāmi atgādinājumi, telefonu zvani, apmeklējumi mājās». Tajā laikā nepastāvēja personu datu aizsardzība, tāpēc publiski tikuši nosaukti grāmatu bojātāju un piesavinātāju vārdi un uzvārdi: Ludis Legzdiņš, Maruta Kravale, Viktorija Fridmane, Jānis Elsts, Gundars Uztics, Aleksandra Bože, Jānis Pudāns, Juris Martinsons, Valentīna Lihačova un pat kolhoza «Kopdarbs» zootehniķis Ilgonis Bērziņš. Publikācijā atgādināts, ka grāmatas bojāšana, nozaudēšana, piesavināšanās ir noziegums pret valsti un sabiedrību, vienlaikus atzīstot, ka nav panta kriminālkodeksā, pēc kura varētu sodīt par šādu rīcību. Arī mūsdienās no bibliotēkām tiek zagtas retas un ļoti vērtīgas grāmatas. Ne tik sen mūsu Nacionālā bibliotēka nāca klajā ar paziņojumu, ka zaudējusi antikvārus retumus 100 000 eiro vērtībā. Pēcāk tika vēstīts, ka vienu no zagļiem notiesāja, bet otrs tiek meklēts. Iespējams, nav labais tonis apcerēt tiesas nolēmumu, bet… Kāds tad bija spriedums? 1977. gadā dzimusī notiesātā persona ar iepriekšēju nolūku nozagusi trīs grāmatas ar kopējo vērtību 16 840 eiro, par ko tiesa lēmusi zaudējumu kompensēšanu bibliotēkai. Ja kaitējums netiks atlīdzināts, to piedzīs piespiedu kārtā. Zaglim piespriests arī sešu mēnešu apcietinājums, ko vainīgā persona jau ir izcietusi pirmstiesas izmeklēšanas laikā.
Plēsoņa Ogres ielās
Laikraksts «Padomju Ceļš» 1971. gada februārī daiļrunīgi aprakstījis notikumus vietējās pastnieces darbā. Viss ritējis, kā ierasts: pastnieki sašķirojuši laikrakstus un vēstules, lai ātrāk tos iznēsātu iedzīvotājiem; katrs steidzies, lai «ar savu darbu sagādātu prieku citiem» un ļaudis saņemtu pasta sūtījumus. Bet tad… ilggadējai pastniecei Nellijai Mihailovai uzbrucis liels vilku sugas suns. Sniegā lidojuši laikraksti, vēstules, naudas pārvedumi, pastnieces ķermenī cirtušies plēsoņas zobi. Beidzot tas pametis savu upuri. Pastniece gulējusi sniegā. Cilvēku izsauktā ātrās palīdzības mašīna cietušo ar smagiem miesas bojājumiem nogādājusi slimnīcā.
Plēsoņas saimniece bijusi kāda pilsone L. Laminska no Gaismas prospekta 7. Viņa paskaidrojusi, ka dzīvnieks norāvies no ķēdes un neieredzot cilvēkus ar somu un viņu kā suņa saimnieci neinteresējot, kas notiks ar sakosto pastnieci, kurš maksās viņai slimības pabalstu un strādās viņas vietā. Tieši tik vienkārši.
Pastnieku un suņu attiecības turpina būt saspīlētas. Tie otrie turpina kost tiem pirmajiem. Pēdējos divos gados agresīvu suņu dēļ cietuši daudzi valsts akciju sabiedrības «Latvijas pasts» darbinieki. Bet, ak tavu trakumu, suņa labbūtība tikusi vērtēta augstāk nekā pastnieces! Un tā Valsts policijā saņemts iesniegums par to, ka kādā īpašumā pastniece, veicot darba pienākumus, uz īpašumā esošajiem suņiem pielietojusi gāzes baloniņu. It kā neesot bijusi situācija, kad jāaizstāvas. Bet ja pastniecei ir bail? Ja viņa nav kinoloģe un dzīvnieku psiholoģe, lai izvērtētu četrkājaino patiesos nodomus? Tomēr Valsts policija uzsāka administratīvā pārkāpuma procesu par speciālā līdzekļa aprites noteikumu pārkāpšanu. Varbūt vajadzēja ļaut suņiem kost?
Izgāzās un nogāzās
Sociālajos medijos tiek rādīti dažādi sadzīviskos apstākļos filmēti video, lai pēcāk uzjautrinātos par kuriozām situācijām. Taču gadās arī tā, ka jautri iecerēts joks tajā iesaistītajiem sagādā vārda tiešā nozīmē sāpīgas nepatikšanas, ko nākas šķetināt gan mediķiem, gan policistiem, lai noskaidrotu traumu gūšanas apstākļus.
Ogrē 2013. gadā vismaz diviem cilvēkiem viesības beidzās bēdīgi un par to informēta arī policija. Kas notika? Traumējošs negadījums! Varbūt dāmai bija virssvars, iespējams, kungs nebija trenēts, bet, kas to zina, visā vainojams alkohols. Svinību viesis guvis traumas, mēģinot pacelt uz rokām dāmu. Abi nokrituši uz grīdas, vīrietim lauzts elkoņa kauls un pamatīgi zilumi, sieviete tikusi pie zilumiem. Ko nevar celt, to nevar nest!
Nezodz sabiedrības mantu, paliksi bez dzīvokļa!
Pagājušā gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu presē nokļuva sabiedriskā īpašuma zagļi. 1969. gada 24. jūlija numurā laikraksts «Padomju Ceļš» izgaismo VĻKJS 50. gadadienas Ogres trikotāžas kombināta strādnieku A. Jegorovas, V. Blunovas, L. Nikandrovas, J. Cicinas, A. Liedes un A. Ivanova rīcību – viņi mēģināja iznest no rūpnīcas gatavo produkciju.
Nav ziņu par to, kādu sodu viņi saņēmuši, toties izstāstīts par citiem, kam roka paslīdējusi pēc svešas mantas. Biedru tiesa sodījusi strādnieku Jēkabu Pūci ar 30 rubļiem, atslēdznieku santehniķi Anatoliju Ivanovu ar 15 rubļiem. Tuvāko triju gadu laikā garnadži nedabūs dzīvokli. Savukārt rajona tautas tiesa izbraukuma sesijā kombināta sarkanajā stūrīti par zādzību tiesāja bijušo rūpnīcas strādnieku I. Radovecki. Spriedums – brīvības atņemšana. Lai neiedomājas piesavināties sabiedrības mantu!
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
SIF_MAF2024
