Par mūsu pirmo audžumeitiņu esmu rakstījusi visvairāk. Bet kā mūsu audžuģimenes ceļš virzījies tālāk? Tad nu lecu pagātnē, laikā, kad pasaule bija neskaidrības, baiļu, piesardzības ieskauta – Covid pašā plaukumā, 2020. gadā. Mēs bijām atvadījušies no mūsu pirmās audžumeitas, pus gadu dzīvojuši savā ģimenes kodoliņā, izbaudījuši siltuma un brīvības pilnu vasaru, uzpildījušies ar vitamīnu D, nosauļojušies un laimīgi. It kā.

Tuvojās rudens un sākām prātot, ko darām ar audžuģimenes statusu – vai turpinām šo ceļu. Un mēs, kā jau šausmīgi racionāli cilvēki, izprātojām, ka jauna audžubērna uzņemšana mums ļaus tā kā “normalizēt” iepriekšējo pieredzi – mēs atkal iesim cauri tam pašam uzņemšanas – tālāk nodošanas ciklam, nu jau kā profesionāļi. Varbūt jauns audžubērns pat palīdzēs mums savā ziņā novērst domas par audžumeitu (naiva, nepareiza ideja, bet ja nu nostrādā?).

Un tā nu mēs mājās pārvedām mūsu otro audžubērnu – pusotru gadu vecu puisēnu ar lielām, zilām acīm. Bezgala apmulsušu, apmaldījušos, apjukušu. Savas dzīves lielākās krīzes viducī viņš bija nonācis mūsu mājās, un šo smagumu, kam bērniņš gāja cauri, varēja ļoti labi redzēt arī viņa uzvedībā. Tā bija nekoordinēta, skaļa, agresīva. Šis bērniņš dzīvoja pašaizsardzības režīmā – gatavs sevi aizstāvēt ikreiz, kad jutās nekomfortabli. Bet mēs taču esam izglītota audžuģimene un labi zinām, ka šādas izpausmes ir tieši no “rokasgrāmatas”. Mēs nebijām pārsteigti, sakoncentrējāmies un metāmies iekšā mūsu jaunajā izaicinājumā.

Mēs devām audžudēlam visu, kas viņam iepriekš bija trūcis – veselīgu ēdienu, dienas ritmu, drošību, iespēju rotaļāties, miegu. Rūpes par audžudēlu bija izteikts darbības vārds. Bet tikpat svarīgi bija piepildīt arī audžudēla emocionālās vajadzības, viņam tik ļoti bija nepieciešami droši pieaugušie, kam pieķerties, uz kuriem paļauties. Kas ir mierīgi, cieņpilni, mīloši, atsaucīgi. Un tieši šajās, tik svarīgajās jomās, es atkal no jauna izgāzos. Kad audžudēls sasitās un nāca pēc apskāviena, es, protams, apzinīga audžumamma, to sniedzu. Bet manas rokas bija vēsas. Es dziedāju vakara šūpuļdziesmas, bet nespēju audžudēlam iedot vakara buču. Biju emocionāli tukša, dusmu pilna un izdegusi. Tik bieži izmisumā raudāju par šīm savām sajūtām – ka nevaru pieņemt šo svešinieku, kas ir manās mājās. Ka viss mans ķermenis pat fiziski ietur distanci un pretojas. Mans pieņēmums, ka jaunais audžubērns ļaus piemirst audžumeitu, izgāzās ar skaļu blīkšķi. Tieši pretēji – visā, ko audžudēls darīja, es patiesībā neapzināti redzēju audžumeitu, kas darīja pilnīgi citādi. Audžudēls, šis foršais puisītis, bija viens liels trigeris.

Kad apjautu, cik nevienādi jūtos pret audžubērnu un pret saviem bērniem, man tas nešķita godīgi, mani pārņēma milzīga vainas apziņa un es attālinājos un noslēdzos arī no maniem bioloģiskajiem bērniem. Manī zuda prieks par bērnu smiekliem, par bērnu kņadu. Itin nemaz nepalīdzēja lasīt medijos pieredzes stāstus par veiksmīgu bērnu uzņemšanu ģimenē, dzirdēt tādus salīdzīnājumus kā: “Tu piedzimi manā sirsniņā”. Jo man bija sajūta, ka tik tumšā vietā kā mana sirds neviens bērns nemaz nedrīkstētu rādīties tuvumā. Ir viegli nemīlēt kādu ļaundari. Bet cik drausmīgi ir apzināties, ka es nespēju pietiekami mīlēt šo mazo, neaizsargāto cilvēku, ko Dievs man ir uzticējis.

Es nesapratu, kas ar mani notiek, no kurienes šis aukstums. Es arvien izmisīgāk griezos Dieva priekšā savās bezspēka lūgšanās. Un tad, manas dzīves tumšākajā brīdī, atrodoties pilnīgā salauztībā, es apjautu Bībelē rakstīto solījumu: “Tev pietiek ar manu žēlastību. Jo mans spēks nespēkā varens parādās.” (2. Korintiešiem 12:9)

Es apjautu, ka man nav jāspēj pacelt šis iedomātais superaudžumammas smagsvars. Ka es varu būt vāja, nepilnīga, dodot no sevis to mazumiņu, kas vēl ir palicis. Un Jēzus žēlastība apklāj visu. Visus manus izmisīgos centienus būt labai mammai un audžumammai. Un Jēzus žēlastība apklāj manus bērnus arī tad un jo īpaši tad, kad es jau atkal bezspēkā esmu ieslēgusies vannasistabā un raudu.

Šādi kapitulējusi, es arvien skaidrāk sāku atpazīt arī savu sajūtu iemeslus. Es beidzot sev atzinu, ka audžumeitas aiziešanu biju iepakojusi milzīgā racionalitātes kažociņā. Es visus šos mēnešus centos sev nopārdot, ka tāds taču ir audžuģimenes ceļš – pilns ar šķiršanos, viss ir pilnīgi normāli, viss notiek pēc plāna, līdz ar to manas skumjas un apslēptās ilgas ir kaut kādā ziņā nepareizas. Bet visbeidzot es sapratu, ka sērot pēc kāda, kas nav nomiris, ir pilnīgi ok. Es apjautu, ka dzīvoju ieilgušā iekšējās krīzes periodā (tajā gadā mūsu ģimene piedzīvoja arī vairākas ļoti smagas krīzes situācijas, kas nebija saistītas ar audžuģimenes ceļu, turklāt atminamies, ka visa pasaule bija sastingusi Covidā, iebarikādējusies 24/7 savās mājās). Bet man šķita, ka tā ir vienkārši ikdiena parastā, ar ko es netieku galā.

Es apjautu, ka šķiršanās pieredze mani atturēja tuvoties citiem – baidījos no zaudējuma sāpēm, izvēloties nebūt emocionāli klāt, lai pasargātu sevi un audžudēlu. Taču šī stratēģija nodarīja postu mums abiem un mūsu ģimenei, jo vēsums attiecībās ievainoja dziļāk par šķiršanās sāpēm. Kad it kā esi blakus, bet patiesībā tālu prom. Ir jālaiž klāt. Ir jāriskē ar sāpēm. Jo tās būs vērtīgas sāpes, tās būs mīlestības piepildītas sāpes.

Laiks gāja uz priekšu, emocijas pierima, domas sakārtojās. Mūsu audžudēls satika brīnišķīgus adoptētājus un šoreiz pāreja uz jauno ģimeni varēja notikt  pavisam mierīgi, vairāku mēnešu garumā. Pēc audžumeitas straujās aiziešanas tā mūsu ģimenei bija dziedinoša pieredze.

Bildēs atskatoties uz laiku kopā ar audžumeitu, es redzu daudz maiguma. Es redzu, ka mēs bijām labi krīzē līdzpastāvētāji. Bet ja jūs zinātu kā es nevarēju saņemties palūkoties bildēs, kurās esmu kopā ar audžudēlu. Man bija bail, kādu es ieraudzīšu sevi un kādu es ieraudzīšu viņu. Tomēr atverot fotoalbumu, es sāku raudāt. Jo tur viņš bija – mazs, zilacains puisēns. Un nē, nevis vientuļš un pamests, bet mīlestībā ievīstīts. Viņam apkārt aplipuši mūsu bērni. Smieklu dzirksteles no bērnu acīm, dzīvība. Spēks. Maigums. Kaut kur tuvumā arī es un mans vīrs. Un arī tā ir mīlestība. Nē, mīlestība nav tikai jūtas. Mīlestība ir kas vairāk arī par darbības vārdu. Mīlestība ir spēks. Mīlestība ir Dievs, kas apklāj mūsu nespēku un savā spēkā darbojas arī tad, kad to nemanām.

Ikviens no mums ir piedzīvojis zaudējuma sāpes. Un tam nav jābūt kādam mirušam tuviniekam, lai šķiršanās sāpētu. Arī izzirušas draudzības sāp, arī pārcelšanās ir zaudējums, arī nepiepildīti sapņi un slimība ir zaudējums. No sāpēm nav jāslēpjas, tās nav jānoniecina un jāattaisno savā un citu priekšā ar vārdiņu “bet”. Bet būs jau labi. Bet es jau zināju, ka tā būs. Sāpes ir jāpieņem. Tikai tad, kad biju līdz galam patiesa pret sevi, es sāku dzīt. Mani iekšējie resursi atjaunojās un es atkal biju gatava būt līdzās. Vispirms jau savam vīram, saviem bērniem. Un tad pasaulei.