Franču apgaismības laikmeta filozofs Voltērs rezonējis smeldzīgi: «Pabeidzot lasīt labu grāmatu, liekas, ka esi šķīries no laba drauga.» Bet dižais asa sarkasma cienītājs Bernards Šovs, atbildot uz jautājumu, kam par savu augsto intelektu visvairāk jūtas pateicību parādā, ironizējis šerpi: nekad neesot lasījis mācību grāmatas, bet tikai īstas, jo mācību grāmatas iestādot mākslīgas smadzenes. Kāpēc tāda savādība? Tāpēc, ka labas grāmatas apzīmējumu pelnījusi patiešām laba (!) grāmata. Un tur nu Šovam diez vai taisnība par tām «mākslīgajām smadzenēm». Ja akcentu liekam uz apzīmējumu – laba, tad tā ir arī īsta mācību grāmata.
Ja haotiskā IZM vai cauri kritusī «Skola 2030» prasītu, kāda tad ir laba mācību grāmata, diez vai tādai «diskusijai» būtu jēga, jo šie kantori savā darbībā izgāzušies pārgudri un pamatīgi: ne vien bērnus atstājuši bez labas grāmatas, bet lielā mērā skolas censoņi pat atstāti bez grāmatas pavisam. Jā, teiks pirmais apvainotais un pazemotais izglītības vadonis, ka kritizēt viegli, bet ko pats esi darījis, kādus risinājumus piedāvājis. Par vienu esmu drošs – labu mācību grāmatu var uzrakstīt tikai talantīgs, praktizējošs pedagogs, piemēram, tāds, kāds bija dižgars liepājnieks Jānis Mencis matemātikā, skrupulozi loģiskā lielvārdiete Rūta Koluža latviešu valodā… Viņi ne tikai mācēja uzrakstīt labu grāmatu, bet spēja nodemonstrēt racionālus didaktikas veidus, kā zināšanu pamatu knifus vieglāk iemācīt, lai tie paliktu galvā kā reizrēķins, alfabēts. Kā?
Vienkārši, saprotami – soli pa solim, secīgi iekļaujoties tajā zināšanu apguves ķēdē, kurā katrs posms pastāv un darbojas pēc principa – tam un tam, uz to un to pamatojoties. Piemēram, ne soli tālāk teikuma mācībā, ja nezini, kas ir gramatiskais centrs! Tāda ķēde mācību grāmatā gauži nepieciešama. Labas grāmatas vērtību apliecina tas, ka gaišai galvai pietiktu ar grāmatu vien – bez skolas, skolotāja. Protams, neizslēdzot arī skolu un pedagogu. Nesen rakstīju par Lauberes bibliotēkas Grāmatu klēti, no kuras aizlienēju «Tēvu valodas mācību» (sistēmisks gramatikas un pareizrakstības kurss tautskolai), kas izdota Fišbahas latviešu komitejas literatūras apgādā 1946. gadā. Ja ļoti vajadzētu, šīs grāmatas 87 lappusēs izklāstītās pamata zināšanas varētu apgūt pāris sentimentālos mēnešos, nevis pārgudras valodniecības samežģītos 12 gados. Iznākums mūsdienu velosipēda pārgudrošanām tāds, ka gramatikas nezināšana, valodas nabadzība un izkropļojumi «pa lielam» pārplūdina visas publiskās telpas gan runās, gan rakstos. Cēlonis saprotams – ļaudīm itin nevainīgi trūkst to pamatu, kuri saliekami plānās, labās grāmatiņās, – tam un tam, uz to un to pamatojoties. Bet tādu grāmatu nav, un nav nekādu! Ja vēl skolotājam nav respekta, autoritātes, nav nekādu reālu instrumentu disciplīnas, kārtības nodrošināšanai klasē, nekas cits neatliek, kā vien izklaidēt, izdabāt bērniem vai nodarbināt rakarus ar uzdevumiem, dažādām atrakcijām, prezentācijām, darbiem grupiņās vai arī par klasē notiekošo nelikties ne zinis. LU profesors Harijs Tumans skaidro, ka tā visa iespaidā krīt ne vien zināšanu un izpratnes līmenis, skolēni, studenti nespēj uztvert informāciju, vāji lasa, ar grūtībām saprot vai nesaprot izlasīto gan valodā, gan matemātikā, gan citos priekšmetos.
Kāpēc labas grāmatas nav? Pirmkārt, kas šo biznesu laidīs no rokām laukā? Viss ir naudā, tālab grāmatas neraksta talanti, bet savējie, kuriem pagalam nesokas, citādi taču grāmatām vajadzētu būt! Otrkārt, neviens negrib radīt labu un lētu grāmatu, jo tad nevar nopelnīt. Tāpēc tā taisāma ar IT brīnumiem, uz dārga papīra, ar bultām, rimbuļiem kā maldus sānsoļiem, kas ņirb gar acīm, nevis atvieglo uztveri. Treškārt, Tiesībsargs pirms pāris gadiem saasināja problēmu sakarā ar «bezmaksas» izglītību… un pazuda. Mana paaudze atceras, ka grāmatas maksāja kapeikas, un arī man visas bija mājas grāmatu plauktā. Neesmu aizmirsis, kā, stājoties LU filologos, pamatā teju pietika ar Latviešu valodu 5.–8. klasei… Ceturtkārt, grāmatu izdošana jāsubsidē, bet valsts var atbalstīt lētu, nevis dārgu grāmatu. Un kur vēl iepirkumu mugurdanči? Kādas gan izredzes labai mācību grāmatai – arī starp standartu mežģījumiem, programmu dīvainībām?
