Meklēsim atbildes uz jautājumiem: kur viņi rod spēku un, lai gan nesūdzas, kāda veida atbalstu vēlētos saņemt no līdzcilvēkiem? Centīsimies rast atbildi – kā mēs, veselie, viņus atbalstām, jo invaliditāte sabiedrībā joprojām tomēr ir sāpīga tēma gan tiem, kuriem tā ir ikdiena, gan arī apkārtējiem, kuri ne vienmēr izprot cilvēku ar invaliditāti vajadzības.
Ar ogresgalieti Jeļenu Ūdri pirmo reizi tikāmies pirms nepilniem diviem gadiem, veidojot publikāciju par viņas tēva Antona Petkeviča gatavošanos 100.dzimšanas dienai. Uz tikšanos Jeļena jeb, kā pati saka, Lienīte, atbrauc ar auto, dzīvespriecīga un enerģiska. Brauciena laikā pamanu – viņas labā roka nefunkcionē – kā vēlāk atzīst Jeļena, – darbojas tikai pirksti. Tās ir sekas bērnu cerebrālajai triekai, ar kuru uzņēmīgā sieviete sadzīvo visu dzīvi, bet tas viņai nav liedzis īstenot sapņus un nejusties citādai.
«Pusotra gada vecumā man konstatēja bērnu cerebrālo trieku. Mani vecāki – pēc tautības ir poļi, dzimuši Vitebskas apgabalā, tolaik Polijas, tagad Baltkrievijas teritorijā. Kad tēvs atgriezās no Otrā Pasaules kara, kur karoja Polijas armijas sastāvā, viņam pusgadu nebija dokumentu, kad tos saņēma – pasē bija rakstīts – baltkrievs. Tāpat arī mammai. Es piedzimu nu jau Baltkrievijā. Pusotra gada vecumā biju pilnībā paralizēta, un vecāki mani aizveda ārstēt uz Sanktpēterburgu, kur tēvs tolaik strādāja. Paldies vecākiem un ārstiem – sāku staigāt, tomēr sekas palika – labo roku tā arī neesmu varējusi pakustināt – kustas tikai pirksti. Man kopš bērnības noteikta 3.grupas invaliditāte, tomēr nevienu brīdi to neesmu uzsvērusi – vienmēr ar visu esmu centusies tikt galā saviem spēkiem,» saka Jeļena.
Kopš bērnības radusi strādāt, neatpaliekot no citiem
1960.gadā ģimene pārcēlās uz Latviju, kur jau dzīvoja tuvinieki, un kopš 1963.gada Jeļena par savām mājām sauc Ogresgala pagastu, kur tolaik bija iespēja saņemt apbūves gabalu, un, būdams pēc profesijas celtnieks, tēvs savām rokām uzcēla ģimenes māju. Lai gan mamma Viktorija neprata ne lasīt, ne rakstīt, bet tēvs pabeidzis tikai četras klases, būdami strādīgi un izdarīgi, arī savus trīs bērnus – Jeļenu, viņas māsu un brāli, vecāki jau no bērnības radināja pie darba. «Ne mirkli nespēju nosēdēt mierā – esmu darbīga kopš bērnības. To, ka funkcionē tikai viena roka, nemaz neizjutu, domāju, ka arī vienaudži to īpaši nejuta. Vecāki mācīja strādāt, lai ne no viena nekas nebūtu jāgaida un jāprasa, lai varētu palīdzēt citiem, ja ir tāda iespēja. Tas, ka man ir slimība, netika ņemts vērā, man, tāpat kā māsai un brālim, bija jāravē dārzs, jālasa āboli, jārok kartupeļi, jāgrābj siens, jo vecāki turēja arī lopus. Man netika dotas nekādas atlaides, iespējams, tāpēc arī nejutos savādāk nekā citi. Protams, nebija tā, ka mani spieda to visu darīt, bet man pašai patika darboties kopā ar citiem. Tēvs man pat bija uztaisījis speciālu grābeklīti, lai būtu vieglāk grābt ar vienu roku,» stāsta Jeļena un piebilst, ka, protams, skolas laikā bijuši arī dažādi apcelšanas gadījumi, bet viņa sevi pratusi aizstāvēt.
Prata par sevi pastāvēt un sevi aizstāvēt
«Bērnībā biju mazs huligāns, man patika skraidīt ar puikām, uzrāpties kokā, ielīst kaimiņu dārzā. Pusaudžu gados tēvam bija neliels motocikls «Minska», un es pat uz tā braucu, man bija kādi 13 – 14 gadi. Kad reiz nokritu, tēvs nākamajā dienā motociklu pārdeva. Protams, pratu braukt ne vien ar močiem un riteņiem, bet arī šūt un adīt, bet galvenais – pratu par sevi pastāvēt un sevi aizstāvēt arī ar vienu roku. Domāju, tā ir rakstura iezīme, par kuru jāpateicas vecākiem. Viņi vienmēr mūs ir audzinājuši, ka jāprot par sevi pastāvēt, ka neviens neko par velti nedos, viss jāsasniedz pašiem. Kad pārcēlāmies uz Latviju, vecāki teica, ka noteikti jāiemācās latviešu valoda – jo vairāk zināsim, jo būsim gudrāki, vairāk sasniegsim. Tāpēc brīnos par cilvēkiem, kuri saka, ka nevar atrast darbu. Es nekad neesmu bijusi bez darba.
Gandrīz 20 gadus nostrādāju Ogres trikotāžas kombinātā – no 1981.gada līdz 2002.gadam. Jā, varbūt man mazāk maksāja, varbūt mazāk varēju nopelnīt, bet vienmēr strādāju. Esmu strādājusi arī par pārdevēju veikalā, tad noliktavā Ciemupes vistu fermā,» stāsta Jeļena, kura šobrīd rūpējas arī par tēvu – viņam šoruden, 2.oktobrī, paliks jau 102 gadi! Jau pati nākamgad 13.augustā svinēs 70 gadu jubileju, taču Lienīte joprojām sēžas pie nelielā traktoriņa stūres, lai appļautu zāli aptuveni trīs tūkstošus kvadrātmetru plašajā īpašumā. Tēva celtās mājas pagalmā aug košas puķes, divās siltumnīcās – gurķi un tomāti, dārzā – citas veltes. Jeļena audzē arī zemenes, ar kurām pati agrāk devās uz tirgu. Gan vasarā, gan rudeņos ievāc aveņu ražu un izaudzē savus arbūzus. Vēl pirms aptuveni desmit gadiem tika turēti arī lopi – cūkas, gotiņas un vistas. Starp citu, Lienīte jau 22 gadus vada arī auto, kas nebūt nav speciāli pielāgots cilvēkam ar īpašām vajadzībām – visparastākais auto, vien ar automātisko ātrumkārbu.
Autovadītāja eksāmenu nokārto ar pirmo reizi
«Ar savu nākamo vīru iepazinos Ciemupē ballē, apprecējāmies 1982.gadā, 1983.gadā piedzima meitiņa Ilona.1999.gadā, kad meita beidza 9.klasi, notika nelaime – vīrs tepat, Ogresgalā, noslīka. Pēc tam nebija viegli tikt ar visu galā, bet bija jātiek, tā mani mācīja vecāki. Man ir ļoti liels prieks par meitu, kura izstudēja, ieguva bakalaura un pēc tam arī maģistra grādu grāmatvedībā un finansēs. Tagad strādā par grāmatvedi kādā uzņēmumā Jēkabpils novadā un tur arī dzīvo ar draugu. Meita savulaik dejoja tauta deju ansamblī «Ogre», kas tik tikko nosvinēja 75 gadu jubileju, un tagad pati vada divus deju kolektīvus – vidējās paaudzes deju kolektīvu Iršu pagastā, kā arī senioru deju kolektīvu Lēdmanes pagastā. Man arī vienmēr paticis dejot, bet, protams, rokas dēļ tautas dejās nevarēju piedalīties, taču dejoja Ilonas tēvs, un dejas mīlestība meitai, visticamāk, ir no viņa,» saka Jeļena.
Viņa tagad saimniecībā mazliet samazinājusi darba apjomu un, ņemot vērā tēva visnotaļ cienījamo vecumu, vairāk ir mājās, un uz tirgu vairs nebrauc, bet tolaik, kad vīrs nomira, saprata, ka bez autovadītāja tiesībām neiztikt. «Man vajadzēja nokļūt tirgū, tikt līdz mežam lasīt ogas, aizvest meitu uz nodarbībām. Mazliet pratu braukt. Teoriju apguvu Ogrē, bet braukšanu Jūrmalā – rehabilitācijas centrā, kur notiek braukšanas apmācības cilvēkiem ar invaliditāti. Tur noliku skolas eksāmenu, bet pēc tam, tāpat kā visi, valsts eksāmenu kārtoju CSDD. Tolaik vēl strādāju, man uz braukšanu bija jāatprasās no darba, taču eksāmenu noliku ar pirmo reizi un bez kļūdām,» atceras Lienīte.
Darbs ir dzinulis, kas virza uz priekšu
Jautāta, kur smeļas spēku un vai ir kas tāds, ko pati nespēj izdarīt, viņa teic, ka, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, vislabāk spēkus atjauno darbs – ja kaut kas jāizdara, tas jāpadara, neviens cits nenāks un nedarīs – tas ir kā dzinulis, kas vienmēr virza uz priekšu.
«Man patīk uzņemt ciemiņus – atbrauc radi, draugi, kolēģi. Kad tēvs bija jaunāks, ar meitu braucām uz teātriem, koncertiem, esmu bijusi arī ceļojumā uz Turciju. Tagad uz ilgāku laiku izbraukt no mājām varu tikai tad, ja ir kāds, kas paliek tēvu pieskatīt, reizēm izpalīdz kaimiņiene, pensionēta ārste. Mājas dzīvē faktiski nav nekā tāda, ko nevarat izdarīt – pati varu arī malku saskaldīt, ak, jā, vienīgais, ko laikam nevaru – saremontēt mašīnu, ja kas izgājis no ierindas. Pirms kāda laika taisījām otrajā stāvā remontu, iemācījos špaktelēt. Tagad gan to vairs nevaru, baidos – nokritu, salauzu slimo roku, un pēc kritiena lēkā asinsspiediens. Man ir labi draugi, kas izpalīdz ar elektrības, santehnikas remontu. Visu var izdarīt – dzīve piespiež, dzīve iemāca, tikai jāgrib, ja pats nevēlēsies, tad neko nevarēs,» teic Jeļena un piebilst – viņa nekad nav uzsvērusi, ka ir invalīde.
Ir svarīgi otram palīdzēt
«Kādreiz draugi aizraujas – vai tad tu nevari to vai šo, es bikli ieminos – bet man jau tā roka..., draugi attrauc – ai, mēs pavisam aizmirsām! Viņi tam nepievērš uzmanību un pilnībā nejūt, ka man ir kāds fizisks trūkums, un es nemaz nevēlos, lai citi to justu – kā jau minēju, vienmēr ar visu esmu tikusi galā pati un arī citiem varu novēlēt – nekad nepadodieties! Ir jāiet un jādara. Ja ar pirmo reizi kaut kas nesanāk, jāturpina, kamēr izdosies. Visu var iemācīties. Tā cilvēks mācās, mācās no savām kļūdām,» saka Jeļena.
Uzņēmīgā sieviete piebilst: «Tomēr gribētos, lai mūsu valstī vairāk domātu par cilvēkiem – maziem bērniem, invalīdiem, senioriem, lai mēs būtu laimīgāki un smaidīgāki, lai starp cilvēkiem būtu vairāk siltuma un sapratnes. Ja man pensija ir 400 eiro, tad, protams, jādomā, kur ņemt naudu, lai samaksātu par elektrību, lai iegādātos malku, kas tagad maksā pāri tūkstotim. Par to visu jādomā jau laikus, jo neviens cits jau par mani nedomās. Tomēr, lai arī cik grūti nebūtu, jāsmaida un jāiet uz priekšu.
Ja varu cilvēkiem kaut ko palīdzēt, palīdzu, ja varu kaut ko iedot, iedodu, kaut vai pašas izaudzētos dārzeņus. Paldies radiem, draugiem un paziņām, kuri grūtos brīžos savukārt palīdz man. Ja mēs katrs sāksim cits citam palīdzēt, mums būs vieglāk dzīvot,» saka Jeļena un aizsteidz ikdienas darbos.
Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Jeļena Ūdre: "Visu var izdarīt, tikai pašam jāgrib"" saturu atbild laikraksta «Ogres Vēstis Visiem» redakcija. Tēmturis #SIF_MAF2022._
