Mācītāja Jēkaba teksts ir uzrakstīts jauki un sirsnīgi. To ir derīgi izlasīt, lai sevi pārbaudītu un savaldīttu. Taču tas bija tik ļoti paredzams, ka to būtu varējis radīt arī "ChatGPT". Katru reizi, kad kristieši izrāda neapmierinātību par zaimošanu, viņus kušina ar vieniem un tiem pašiem vārdiem nelielās variācijās.
Pirms pāris gadiem Latvijā bija izstāde, kur starp artefaktiem bija Jēzus, iemiesots Uzi mašīnpistolē, un krustā piesists vīrieša dzimumorgāns. Arī toreiz cilvēki, kuri sevi turēja īpaši sofisticētiem, stāstīja, ka tas nemaz neesot domāts Kristus krusts, ka krusta zīme bija pazīstama arī pie pagāniem, un tā tālāk. Viss tas pats, kas šoreiz. Katram bija skaidrs, ka tā bija apzināta Kunga Jēzus zaimošana. Stāsti par pagānu krustiem toreiz un par citu gleznu ar “dievu dzīrēm” šoreiz, nav nekas cits, kā tas, ko angļu mēlē sauc par gaslighting. Tas nozīmē, ka cilvēkam, kurš ir piemānīts, piekrāpts vai apvainots, iestāsta, ka viņš pats tajā ir īstais vainīgais.
Kā toreiz, tā tagad atrodas kristieši un mācītāji, kas nostājas nevis Jēzus, bet viņa izmēdītāju pusē. Viņu argumenti vairāk vai mazāk ir vienmēr tie paši. Pēc manām domām viņi pieļauj vienu un to pašu teoloģisku un pastorālu kļūdu. Viņi novēršas no pienākuma sludināt pilnu Dieva vārdu – gan bauslību, gan evaņģēliju un neprot vai negrib tos izšķirt un pareizi lietot.
Taču vispirms par to, kur es mācītājam Jēkabam pilnīgi piekrītu. Arī mani apbēdina un kaitina, kad nikni kristieši plosās sociālajos tīklos. Kristus mīļotie, lūdzu, nedariet tā! Kristiešiem noteikti nevajag spļaudīties naidā. Taču ir arī skaidri jādefinē, ko tas nozīmē. Vai bīskaps Barons savos kritiskajos komentāros spļaudās naidā? Noteikti ne. Vai es kliedzu uz cilvēkiem, par kuriem Kristus ir miris, kad izsaku savas domas par olimpiādes atklāšanu? Es tā nedomāju. Varu autoram piekrist, ciktāl viņa rakstītais ir mērķēts kristiešiem, kuri tiešām naidā kliedz uz cilvēkiem par šo vai par ko citu. Ja tas ir adresēts visiem kristiešiem, kuri kritizē atklāšanas ceremoniju, kas viņus ir sāpinājusi, tad tā ir upura kaunināšana.
Bet atgriezīsimies pie bauslības un evaņģēlija. Vai Jēzus aicināja Mateju, lai viņš paliktu muitnieks? Vai Jēzus aicināja Tomu, lai viņš vienmēr turpinātu šaubīties? Vai Jēzus aicināja Jūdasu, lai viņš paliktu nodevējs? Nē, Jēzus viņus aicināja, lai viņi atgrieztos no grēkiem un dzīvotu Dievam tīkamu dzīvi. Jēzus sastop mūs tur, kur katrs esam, bet ne tādēļ, lai mēs paliktu tur, kur esam. Varbūt var pieņemt, ka Jēzus sēdētu pie galda arī ar Parīzes dragkvīniem, bet ne jau tādēļ, lai pats darītu to, ko viņi. Viņiem ir teikti tie paši Jēzus vārdi, kas ir pierakstīti paši pirmie: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam.”
Ir svarīgi bauslību un evaņģēliju lietot īstajā laikā un vietā. Ja cilvēku moka sirdsapziņa grēku dēļ, viņu nevajag turpināt sist ar bauslību, bet dziedināt ar evaņģēlija žēlastību. Bauslību jāpasludina lepnajiem un pārgalvīgajiem, lai viņi attopas, atgriežas un izglābj savu dvēseli. Skeča autori un izpildītāji noteikti nebija sirdsapziņas pārmetumu pilni pat tad, kad “atvainojās”. Patiesība ir jāsaka mīlestībā, taču kristieši, kas paceļ balsi pret zaimošanu, dara to, kas būtu jādara katram mācītājam – pasludina visu Dieva vārdu, nevis tikai evaņģēliju, kas vienkāršots līdz saldām runām par mīlestību, toleranci un iekļaušanu. Mācītājs Jēkabs raksta: “Man nav ne jausmas, ko vajadzēja pārstāvēt galdam olimpisko spēļu atklāšanā.” Tas nu gan nav nekāds Ņūtona binoms! Šis galds pārstāvēja kristietībai naidīgo, postmoderno neomarksisma ideoloģiju. Pat ja līdzība ar Leonardo “Svēto vakarēdienu” bija nejauša, darbojošies tēli un viņu izpausmes neatstāja šaubas par nolūku izplatīt hedonismu un pagānisku tikumību, lai to padarītu par dzīves vidi mācītāja Jēkaba un mūsu visu bērniem. Mums vajadzētu priecāties, ka pasaulē vēl ir tik daudz kristiešu, kas nav tam pakļāvušies. Kristietībā šī ideoloģija saskata savu galveno pretinieku. Pat ja zaimošana gadījās bez nolūka – no sirds pilnības mute runā.
Mācītāja Jēkaba vēstule kristiešiem ir uzrakstīta šādiem tekstiem raksturīgajā viltus dihotomijā. Piemēram, šāds apgalvojums: “Man nesāp sirds par to, ko viņi nodarīja Jēzum. Mana sirds sāp par cilvēkiem, kas acīmredzot nav mīlestības attiecībās ar savu Radītāju.” It kā tie būtu pretstati. It kā sirds nevarētu sāpēt gan par Jēzu, gan par cilvēkiem. Ir vērts uzmanīgāk izlasīt vārdus “Man nesāp sirds par to, ko viņi dara Jēzum”. Patiešām? It nemaz nesāp? Pat skatoties uz Albrehta Dīrera Krustā sisto? Pat lasot ciešanu stāstus evaņģēlijos? Par ko tas liecina? Mums taču sāp sirds par tiem, kurus mīlam, vai ne?
Senā baznīca par vieno no septiņiem nāves grēkiem uzskatīja slinkumu. Latīņu vārds 'acedia' ir cēlies no grieķu 'a-kēdos' jeb 'man nerūp'. Slinkuma grēks nav tikdaudz darbības trūkums kā sirds stāvoklis, kurā vairs neaizkustina ne Kristus ciešanas, ne prieks. Ir veltīgi teikt: “Jēzum nevajag, lai es viņu aizstāvu.” Jēzum vajag manu draudzību, un mēs pārdzīvojam par draugiem. Mums sāp sirds viņu dēļ, vai tad ne?
Es aicinu ieklausīties mācītāja Jēkaba brīdinājumā un neplosīties naidā, bet runāt patiesību mīlestībā. Es aicinu ieklausīties bīskapa Roberta Barona aicinājumā kristiešiem likt dzirdēt savas balsis un nebūt kā aitām. Jo vilks ir tur ārā.
