“Ogrenet” uzklausīja pāris viedokļus saistībā ar dienaskārtībā esošo jautājumu par telefonu lietojuma ierobežošanu vai citviet pat “lietojuma aizliegumu visas dienas garumā”.
Skolotāja Astra (vārds mainīts), kas savā profesijā strādā jau 12 gadus pauž viedokli, ka telefonus skolā tiešām nevajadzētu lietot līdz 9. klasei, jo tas traucē mācību procesam un bērni nespēj koncentrēties skolotāju dotajiem uzdevumiem.
“Ja starpbrīžos skolēni ir spēlējuši telefonu, viņiem stundas sākumā no tiem ir grūti atslēgties un pārslēgties mācību darbam. Mazajās klasēs ir bijis pat tā, ka bērns ir tik ļoti iekšā spēlē, ka mēdz vārdiski pārmest vai pat fiziski iesist skolotājam, ka viņš esot bērnam iztraucējis spēli. Lai gan skolotājs ir tikai lūdzis nolikt malā telefonu, lai sāktu mācību darbu. Protams, lielajās klasēs mēs redzam, ka ir skolēni ar izteiktu lielu atkarību no telefona. Viņi nespēj koncentrēties mācībām, bet to laikā vairāk čato un sazinās ar draugiem. Manuprāt, tas nav efektīvs arguments, kad vecāki apgalvo, ka nevarēs sazvanīties ar bērnu, lai noskaidrotu, kur viņš ir. Bērnam taču ir jāatrodas skolā! Ja bērns gribēs to bastot, tad tāpat viņš ar visu telefonu to var izdarīt.”
Laura (vārds mainīts), kas mācās Ikšķiles vidusskolā nepiekrīt jau esošajai skolas praksei – aizliegt telefonu izmantošanu arī starpbrīžos. “Mums ir tā, ka dienas sākumā telefoni jānoliek kastītē un tu nevari tos dabūt visas diena slaikā. Manuprāt, tā nevajadzētu, jo ir vecāki, kas grib sazvanīt savus bērnus, bet to nevar izdarīt, jo šis telefons nav pieejams. Ja ģimenē notiek kāda situācija, piemēram, kaut kas traģisks un bērnam ir jādodas mājās, viņu nevar sazvanīt. Tāpat neatbalstu to, ka, ja mūsu skolā bērnu pieķer ar telefonu, tad to atpakaļ var dabūt tikai kopā ar vecākiem. Vēl skolā daudz kas tiek darīts uz datoriem, bet skolēniem atvieglotu dzīvi, ja uzdevumus varētu darīt arī caur telefoniem. Un es neuzskatu, ka tas ir kaut kas slikts, ja bērni izmanto telefonus starpbrīžos.”
Amanda (vārds mainīts) arī mācās Ikšķiles vidusskolā un pieļauj domu, ka telefonu lietošanu varētu ierobežot līdz kādai 6. vai 7. klasei. “Jo šajā vecumā tu nezini, kā komunicēt starpbrīdī, bet augstākās klasēs man liekas ir normāli, ja vari lietot arī telefonu, jo tu jau zini kā komunicēt. Turklāt telefons noder mācībās, piemēram, skolēns grib paskatīties e-klasē, bet arī to mums neļauj. Mēs telefonus liekam skapītī. Tomēr skapītis no rītiem stāv vaļā 40 minūtes, un jebkurš var paņemt tavu telefonu un, piemēram, nomest, kaut vai nejauši. Tā nav droša vieta telefoniem. Manuprāt, augstākās klasēs telefonus būtu jāatļauj. Vēl es tagad dzirdu, ka skolotāji caur e-klasi varēs paskatīties, kad tu pēdējo reizi esi gājis telefonā vai pat pārbaudīt varēs personīgās mantas drošības jautājumu nolūkā.”
Uzziņai:
Dažas no 2023. gada globālā izglītības monitoringa ziņojuma atziņām:
- Tehnoloģijām, ja to izmantošana ir nepiemērota vai pārmērīga, var būt postoša ietekme. Plašu starptautisku izvērtējumu dati, piemēram, Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma (PISA), liecina par negatīvu saistību starp informācijas un komunikāciju tehnoloģiju izmantošanu un skolēnu sniegumu. Kopumā 14 valstīs ir novērots, ka mobilās ierīces klātbūtne novērš skolēnu uzmanību un negatīvi ietekmē mācības, tomēr tikai mazāk nekā ceturtdaļa valstu ir aizliegusi viedtālruņu izmantošanu skolās
- Izglītības sistēmām vienmēr būtu jānodrošina, lai uzmanības centrā būtu audzēkņu intereses un lai digitālās tehnoloģijas izglītībā nevis aizstātu cilvēku sadarbošanos, bet gan atbalstītu to
- Ir maz pārliecinošu pierādījumu par pievienoto vērtību, ko digitālās tehnoloģijas sniedz izglītībā. Tehnoloģijas attīstās ātrāk, nekā ir iespējams tās izvērtēt: izglītības tehnoloģiju produkti caurmērā mainās ik pēc 36 mēnešiem
- Mācības tiešsaistē palīdzēja nodrošināt izglītības nepārtrauktību, kad tika slēgtas skolas Covid-19 dēļ. Attālinātajās mācībās iesaistījās vairāk nekā 1 miljards skolēnu, bet tās nespēja aizsniegties līdz vismaz pusmiljardam jeb 31% skolēnu visā pasaulē un 72% nabadzīgāko skolēnu
- Tiesības uz izglītību aizvien biežāk nozīmē arī tiesības uz jēgpilnu piekļuvi tehnoloģijām, tomēr šī piekļuve nav līdzvērtīga. Visā pasaulē tikai 40% sākumskolu, 50% pamatskolu un 65% vidusskolu ir interneta pieslēgums, kaut arī 85% valstu ir izstrādājušas politiku, lai uzlabotu skolu vai audzēkņu piekļuvi tehnoloģijām
- Atsevišķiem mācīšanās veidiem digitālās tehnoloģijas ir devušas nelielus līdz vidēji lielus pozitīvus ieguvumus. Piemēram, 23 sākumskolas līmeņa matemātikas lietotņu apskats atklāja, ka tās pārsvarā pievēršas atkārtošanai un treniņam, nevis padziļinātu prasmju attīstīšanai
- Tomēr uzmanība būtu jāpievērš mācību rezultātiem, nevis ieguldījumam digitālajos rīkos. Kad Peru skolās tika izdalīts vairāk nekā 1 miljons klēpjdatoru bez konkrēta uzdevuma, mācību uzlabojumi netika novēroti. ASV pētījumā, kurā iesaistījās vairāk nekā 2 miljonu skolēnu, tika secināts, ka, mācībām pārejot pilnībā attālinātā režīmā, atšķirības un plaisas skolēnu zināšanās palielinās.
