– Pēdējā laikā diezgan daudzi žurnālisti ir kļuvuši par pieprasītiem grāmatu autoriem. Ilze, kā jūs divos vārdos raksturotu, kas esat? Žurnāliste, rakstniece un tagad laikam arī televīzijas darbiniece?

– Protams, ka primāri es tomēr sevi izjūtu kā rakstnieci ar labu žurnālistes bagāžu, to man nekādi nevar atņemt. Sirdī esmu rakstniece un katru dienu izdzīvoju savu sapni par rakstīšanu. 

– Vai jums jau no pirmās klases ir padevušies sacerējumi?

– Vispirms noteikti gribu pateikt paldies saviem skolotājiem. Man ir bijušas brīnišķīgas latviešu valodas un literatūras skolotājas gan pamatskolā, gan ģimnāzijā. Es nevienu konkrētu neizcelšu, man tiešām ir paveicies ar skolotājiem, vēlāk ar darbaudzinātājiem. Tiklīdz iemācījos lasīt, tā pieķēros šai nodarbei ļoti kaislīgi un sirsnīgi. Grāmatu lasīšana man sagādāja lielu prieku. Līdztekus jau mēģināju kaut ko sacerēt pati.

Pirmais darbs bija mana kaķa dzīvesstāsts, kuru uzrakstīju kādā otrajā vai trešajā klasītē. Man bija trīskrāsaina kaķenīte Lora. Ar viņas dzīvesstāstu sākās mani literārie centieni. Pēc tam rakstīju rakstus Siguldas skolu un skolēnu avīzei “Zvaniņš”. Tai bija literārais pielikums, kur tika publicēti arī mani stāsti par jauniešiem tobrīd aktuālām tēmām. Reiz arī tiku intervēta šai avīzītei – tā bija pirmā intervija manā mūžā. Intervētājs jautāja:vai tu kādreiz gribētu uzrakstīt romānu? Un četrpadsmitgadīgā Ilze toreiz atbildēja: gribu un ticu, ka reiz to arī izdarīšu. Es laikam jau tolaik zināju, ka sacītais piepildīsies. 

– Vai jūsu dzimtā ir bijuši kādi literāti, no kuriem esat pārmantojusi rakstnieces talantu?

– Nē, tādas informācijas man nav. Man laimējās piedzimt ģimenē, kurā tika godāta valoda un literatūra. Vecvecāki bija lieli lasītāji, sevišķi mammas mamma – mana omīte, kas mani bieži auklēja. Ar viņas dziedātajām šūpuļdziesmām un lasītajām pasakām man jau šūpulī tika ielikta mīlestība pret vārdu, pret valodu. 

– Ko vēlējāties studēt pēc Siguldas Valsts ģimnāzijas beigšanas?

– Par turpmāko ceļu man šaubu nebija. Mūsu mājās tika abonēts laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze”, un es sapratu, ka vēlos kļūt par žurnālisti un ka būtu ļoti jauki strādāt šajā avīzē. Tieši vidusskolas pēdējā gadā Armands Puče, kurš tolaik vadīja “Neatkarīgo Rīta Avīzi”, atjaunoja jauno žurnālistu skolu “Noruna”. 12. klases beigās vairākas reizes nedēļā braukāju no Siguldas uz Rīgu, lai apmeklētu šīs nodarbības Preses namā. Bijām tāds diezgan kupls pulciņš, pēc tam, protams, laika gaitā daži atbira. Armands toreiz izmeta tādu feinu āķi, ka labākie varēs dabūt darbu. Viena vakance bija “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, viena “Rīgas Balsī” un viena “Vakara Ziņās”. Protams, man iedegās acis. Zināju, ka vēlos “Neatkarīgo”, un tur arī nonācu.

– Vai dzīves ceļi ar Armandu Puči jums ir krustojušies arī vēlāk? Varbūt ir sanācis Armandam pateikties par to, ka viņš palīdzēja attīstīt profesionālās gaitas, par kurām tikāt sapņojusi?

– Nekad nav par lieku pateikt vēlreiz paldies. Protams, es viņam esmu pateicīga par sniegtajām iespējām. Kā jau iepriekš teicu, man ir bijuši brīnišķīgi darbaudzinātāji. Ne tikai Armands, bet arī Lidija Dārziņa, kura bija prasīga un stingra, bet viņa zināja, kāpēc prasa. Vēlākajās darba gaitās man palīdzēja arī Ingmārs Jurisons. Tiešām milzīgs paldies viņiem par zināšanām, laiku un darbu, ko viņi veltīja manai izaugsmei.

– Daudzi no tiem, kas skatās Armanda Pučes vadītos raidījumus kanālā “TV24”, apgalvo, ka viņš ir ļoti stingrs un ekspresīvs un ka ar viņu nav viegli. Vai jums ar Armandu savulaik izdevās nodibināt kontaktu, būt labiem draugiem un kolēģiem?

– Jā, jo Armands zināja, ko un kāpēc viņš prasa. Viņam pašam bija stingri darba ētikas un kvalitātes principi. Es to ārkārtīgi cienu. Kvalitātes latiņa ir ļoti būtiska, jo rakstītais vārds ir atbildība. Ne tikai pret sevi, bet arī pret intervijas varoņiem un lasītājiem. Armands ar savu piemēru parādīja, cik svarīgi ir nekad nenolaist šo latiņu.

– Vai tad, kad strādājāt par žurnālisti, jums labāk patika būt aizkadrā un intervēt telefoniski, vai tomēr labprātāk tikāties aci pret aci? Ļoti daudzi intervējamie grib redzēt žurnālistu, kas par viņu rakstīs. 

– Jā, protams, līdz pandēmijai klātienes intervijas bija neatsveramas. Jo tu ne tikai dzirdi, ko un kā cilvēks pasaka, bet arī redzi viņa neverbālo komunikāciju, žestus, mīmiku, kas ir būtiska daļa no informācijas. Man vienmēr ļoti patika sastapt intervējamos klātienē un aprunāties, uzzināt, izvaicāt.

– Kādos medijos esat strādājusi? Vienubrīd bijāt arī sporta žurnāliste – ne velti pamatakmeņus jūsu izaugsmē ir licis Armands Puče.

– Sākumā starta platforma man bija “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Tai katru sestdienu iznāca pielikums “Mēs”, un arī tur es veidoju rakstus. Tad sekoja žurnāla “Maratona” posms, kurā fokusējāmies uz skriešanu un arī citiem sporta veidiem. Es biju viena no vadošajām autorēm, man vajadzēja rakstīt ne tikai par skriešanas tehnikām, piemērotāko apģērbu dažādām distancēm un laikapstākļiem, skrējēju uzturu un veselīga dzīvesveida principiem, bet arī, piemēram, par slēpošanu un riteņbraukšanu.

Tas bija ārkārtīgi piesātināts laiks, kad sanāca sastapt ļoti mērķtiecīgus un interesantus cilvēkus. Tieši ar to šī sporta joma man likās aizraujoša arī pēc tam, Armanda izveidotās “Sporta Avīzes” laikā. Runājām ar sportistiem no visdažādākajiem rakursiem. Bija tāda sadaļa “Sportista ierocis”, kurā man, piemēram, hokejists stāstīja par slidām, tenisa pirmā rakete – par savu darbarīku, mūsu labākā maratoniste – par skriešanas apaviem. Šie ir tie galvenie pīlāri. Pēc “Sporta Avīzes” strādāju arī digitālajā sporta žurnālā. Pirms tam vēl mazliet esmu rakstījusi interneta portāliem, “Delfos” veidoju rakstus par dzīvesstilu. Mana pieredze ir bijusi ļoti dažāda – no ziņām līdz sportam. 

– Vai arī pati esat sportiski aktīva? Varbūt bērnībā spēlējāt, piemēram, basketbolu?

– Es diemžēl neesmu īpaši padevusies augumā. Ar metru un sešdesmit četriem centimetriem basketbolam tā kā drusku pietrūkst. Toties trenējos jāšanas sportā. Dzīvnieki man vienmēr ir bijuši ļoti tuvi, un zirgi bija mana absolūtā mīlestība no pirmā acu uzmetiena. No vienpadsmit gadu vecuma līdz pat vidusskolas pēdējai klasei apmeklēju jāšanas nodarbības. Tāpat man vienmēr ir paticis peldēt. Ūdens ir mana stihija – vasarā labprāt peldos ezerā un jūrā, savukārt gada aukstajos mēnešos apmeklēju baseinu. Vēl es ļoti izbaudu pastaigas, it sevišķi gar jūru, jo tā ir brīnišķīga iespēja apvienot fizisko aktivitāti ar domāšanu. Staigājot kolosāli domājas. 

– Vai tas nozīmē, ka jums patīk staigāt vienai? Vai tomēr ir vajadzīga kompānija?

– Kā kuru reizi. Protams, ir patīkami pastaigāties kopā ar mīļoto cilvēku, nesteidzīgi aprunājoties un vienkārši izbaudot dabu. Bet tikpat labi ir iziet un parunāties pašai ar sevi. Tas ir atkarīgs no noskaņojuma, no situācijas. Pastaigas ir vērtīgas vienmēr.

– Kurā brīdī pievērsāties rakstniecībai un sākāt realizēt savu sapni par romānu?

– Pirmo reizi to skaļi pateicu četrpadsmit gadu vecumā, bet kāds laiks bija jāpagaida, lai šie vārdi pārvērstos darbos. 2019. gada nogalē – man šķiet, bija decembris – internetā pamanīju informāciju par “Vakara romāna” konkursu. Var teikt, ka šī ziņa burtiski izlēca acu priekšā. 2019. gada beigas man bija fundamentālu un sāpīgu pārmaiņu laiks. Pēc tam sekoja pandēmija. Ir tāds teiciens, ka jākrīt, lai pieceltos, sapurinātos un sāktu izdzīvot sapni. Man bija tāds moments, kad sajutu – jā, šis ir tas brīdis, kad esmu redzējusi un piedzīvojusi tik daudz, lai uzdrošinātos šo sapni piepildīt. Galvenais jau vienmēr ir saņemt drosmi un sākt darīt.

– Kāds nosaukums ir jūsu pirmajam romānam, un par ko tas ir? 

– Mans pirmais romāns bija ”Galējības labirintos”. 

– Cik lielā mērā tas ir nācis no jūsu personīgās pieredzes?

– Pirmā grāmata tapa četros mēnešos. Rakstīju daudz un ilgi, jo, kā jau minēju, manī un man apkārt notika ļoti grūtas pārmaiņas. Daļēji šajā debijas romānā ir attēlota mana pieredze. Protams, tur ir arī fantāzijas lidojums. Jaunajiem rakstniekiem mēdz ieteikt, ka vismaz sākumā jāraksta par to, ko zini līdz kaulam. Tas ir arī stāsts par galējībām, kā es saīsinājumā šo savu darbu mēdzu dēvēt. Galējības daļēji tiešām bija tāda norakstīšana, izrakstīšanās no grūtā dzīves posma. 

– Apzinājāties, ka šo romānu lasīs gan cilvēki no malas, gan jums pazīstamie. Vai nebija mazliet neērti, ka jūs kāds varētu nosodīt, atpazīt romānā sevi? Vai nebaidījāties no dažādajiem viedokļiem?

– Romāna galvenā varone, mana mīļā Sofija, bija personība pati par sevi. To, kā šis stāsts veidojās, jau diktēja varoņi. Es no sevis vienkārši ieliku atsevišķas pieredzes. Nē, man absolūti nebija uztraukuma, jo tas ir daiļdarbs, pilnīgi neatkarīgs savā būtībā. Varoņi beigās pieņēma tādus lēmumus, kādus es nepieņēmu, un izbaudīja to, ko es neizbaudīju. Bija atsevišķas lietas, par kurām es pirms tam nezināju, bet, kad labāk izpratu tās, varēju dziļāk un veiksmīgāk aprakstīt.

– Minējāt, ka vienmēr esat mīlējusi dzīvniekus. Arī romāna varonei Sofijai bija jorkšīras terjers Florence. 

– Jā, Florence ir vienīgais varonis šajā grāmatā, kuram bija absolūti konkrēts prototips – mana mīļā Bonija, kas 3. novembrī būtu svinējusi četrpadsmito dzimšanas dienu. Mazliet pietrūka. Jā, es viņu zaudēju nupat, nesen. Tukšuma sajūta ir vārdos neizsakāma. Bet te varu teikt vēl vienu paldies par to, ka no sāpīgā mēdz dzimt arī kaut kas ļoti labs. Bonija bija brīnišķīga asistente. Kad rakstīju savus darbus, viņa gulēja uz krēsla man aizmugurē vai pie kājām. Šī sunīte bija mazais, mūžīgais dzinējs, mazais dzīves prieks. Bonija man ļoti daudz deva ar savu beznosacījuma mīlestību. Paldies viņai par to.  

– Cik daudz grāmatu jūs esat sarakstījusi?

– Četras. Ir pabeigta arī piektā, tā pie lasītājiem nonāks nākamgad. Ražīgi. Var teikt, ka līdz ar ”galējībām” maisam gals ir vaļā. Tagad es vienkārši nespēju iedomāties, ka varētu arī nerakstīt.

– Vai šis darbs nav grūts? Tomēr daudzas stundas pie datora, galva vārās, un tas viss vēl jāuzraksta. Kā ir būt rakstniekam?

– Interesanti. Ne vienmēr tas ir viegli, mēdz būt dažādi izaicinājumi, bet pāri visam – rakstīt ir ārkārtīgi aizraujoši. Idejas, teikumus un atziņas es nodiktēju telefonā katru dienu, bet piesēsties pie datora man biežāk sanāk vakaros, citreiz naktīs un nedēļas nogalēs. Jā, slodze ir liela, jo rakstīšana jāapvieno ar astoņām darba stundām birojā, kā arī, protams, nedrīkst pamest novārtā privāto dzīvi. Paldies Dievam, man ir paveicies ar saprotošu un atbalstošu partneri.

Rakstniekam bez atbalsta komandas ir ļoti grūti strādāt. Tiem saviem cilvēkiem ir jābūt līdzās, kad kāda aina nepadodas vai rodas šaubas, piemēram, vai tiešām šis ir ticami un varonis varētu tā teikt? Tad ir ļoti labi ar tuvajiem parunāties, padiskutēt. Tiesa, pats darba process ir gana noslēgts, jo man ir savi rakstīšanas rituāli. Pa rokai vienmēr jābūt labi daudz tējai ar pienu. 

– Vai dzerat melno vai zaļo tēju?

– Gan vienu, gan otru. Arī zaļo dzeru ar pienu. 

– Vai neesat kafijas mīļotāja?

– Kafiju es nedzeru jau ļoti ilgi, vismaz septiņpadsmit gadus. Un neēdu saldumus. Tie man arī negaršo. Kafija ar kūciņu – tas nav man. Atgriežoties pie rakstīšanas procesa – es strādāju kabinetā, tādā kā bibliotēkas istabā. Tur ir mans rakstāmgalds un apkārt ļoti daudz grāmatu. Ja kabineta durvis ir ciet, noris intensīvs darbs, un mani ir jāliek mierā. Tas ir ļoti būtiski, lai nepārtrauktu domu. Jo es reizēm mēdzu skaļi izrunāt kādu dialogu vai kaut ko palasīt balsī. Tad man ir jābūt savai telpai, savai pasaulei. Aizvērtas kabineta durvis ir zīme, ka es esmu šajā savā pasaulē. Citreiz rakstu pilnīgā klusumā, bet dažbrīd fonā skan arī mūzika.

Vietnē “YouTube” esmu izveidojusi dziesmu izlasi, kurā ir gan opera, gan popmūzika un rokmūzika, gan arī latviešu tautas mūzika. Mūsu muzikālajam mantojumam ir milzīgs spēks. Citreiz melodija var kalpot par brīnišķīgu iedvesmu, ja kāds vārds nedodas rokā vai vienkārši gribas uz minūti aizvērt acis un ieklausīties mūzikā.

– Vai jums joprojām patīk lasīt grāmatas?

– Jā, allaž esmu bijusi negausīga grāmatu rīma, un es pat nebaidos no šī vārda. Priekšroku vienmēr esmu devusi romantiskajai literatūrai, biogrāfijām, detektīviem. Tagad man pamatā ir palikuši detektīvi un biogrāfijas. Jo, pirmkārt, kad rakstu savus romānus, es atturos no citu darbu lasīšanas, lai nejauši neietekmētos. Otrkārt, apzināti esmu samazinājusi tā žanra patēriņu, kurā pati strādāju.

– Kurš pirmais izlasa jūsu uzrakstīto? Mamma, otrā pusīte vai izdevniecības redaktors?

– Gatavojoties iesniegt savu pirmo romānu, es biju satraukusies par vērtējumu – tomēr konkurss. Pirms sūtīju manuskriptu uz izdevniecību, iedevu to izlasīt tuvākajām draudzenēm. Viņas veidoja brīnišķīgu izlases auditoriju, jo viena ir grāmatmīle, otra ir ļoti prasīga lasītāja, trešā ir nelasītāja. Es arī teicu: lūdzu, meitenes, sakiet godīgi, kritizējiet! Viņām patika. Bet tāpat man rokas trīcēja gan tad, kad devu manuskriptu draudzenēm, gan tad, kad liku to aploksnē, lai iesniegtu konkursam. Kad man piezvanīja Linda Kusiņa-Šulce un pavēstīja, ka esmu ieguvusi trešo vietu, smējos un raudāju vienlaikus – aiz saviļņojuma un prieka. Bet tā arī bija vienīgā reize, kad manuskriptu rādīju kādam citam. Pēc tam ieviesās tāda kārtība, ka es jauno darbu aizsūtu uz izdevniecību, kur to izlasa projekta vadītājas un pasaka, ir labi vai ne. 

– Vai esat dzirdējusi kādas atsauksmes par saviem romāniem? 

– Jā, un tās ir dažādas, gluži tāpat kā gaume mēdz atšķirties. Ir ļoti labi vērtējumi, cilvēkiem ir norezonējis grāmatā atspoguļotais. Par pēdējo romānu “Trakās kāzas” vairākas lasītājas atsauksmēs ir rakstījušas, ka, lasot šo grāmatu, viņām bijis patīkami atcerēties savu pirmskāzu un kāzu laiku. Kādam, protams, arī kaut kas nepatīk, kaut kā pietrūkst. Tas ir pilnīgi normāli, jo redzējumi var būt ļoti daudzveidīgi. 

– Intervijas sākumā runājām par Siguldu, kur esat uzaugusi. Tagad, cik zinu, dzīvojat Ādažos.

– Jā, un esmu ārkārtīgi apmierināta ar šo pārcelšanos. Cik nu līdz šim ir sanācis iepazīt Ādažus, varu teikt, ka šī ir ļoti viesmīlīga un laba vieta dzīvošanai.

– Vai nepietrūkst Siguldas?

– Sigulda vienmēr mīt manā sirdī. Tās lietas, kas mums ir svarīgas un mīļas, allaž paliek mūsos. Esmu bijusi un būšu Siguldas meitene. Tur joprojām dzīvo mana mamma, kuru apciemojot arī sanāk paviesoties dzimtajā pilsētā. Ir liels prieks un gandarījums par to, kā Sigulda attīstās.

– Arī Ādaži attīstās.

– Jā, protams. Šeit vide ir zaļāka, ne tik urbāna. Arī Ādažos valda pilsētai raksturīgā kņada, bet ne tik lielā mērā, kā tas, piemēram, ir Rīgā. Man jau vairākus gadus pirms pārvākšanās bija tāda nostalģiska sajūta, ka vēlos dzīvot ārpus Rīgas. Un, lūk, vēl viens sapnis piepildīts!

– Novēlēsim jums uzrakstīt vēl daudz romānu! Lai jūsu grāmatas priecē lasītājus!

– Paldies! Gribēju vēl mazliet piebilst par to, kas mani tik ļoti aizrauj rakstīšanas procesā, – tie ir attiecību rēbusi. Nav nekā interesantāka un izaicinošāka par cilvēku savstarpējām attiecībām. Tas, kā mēs mijiedarbojamies un kādēļ. Tā ir pasaule pasaulē – ārkārtīgi valdzinoša.