Latviešu brīvības cīnītāja Bruno Javoiša paša izkaltais cīņas moto bija:“Tikai šķiet, ka neko nevar izdarīt - vienmēr kaut ko var darīt.”¹

Tas nozīmē - cīņas iespēja ir vienmēr, tā ir tikai jāatrod.

1963. gada 5. decembra naktī pirms PSRS Konstitūcijas dienas, viņš 76 m metrus augstajā Rīgas centra radiotornī uzvilka 3 x 5 m lielu paša šūtu Latvijas karogu.² Tā bija diena, ko Rīga pavadīja zem brīvās Latvijas karoga.

Tā bija un joprojām ir atbilde uz vaidoši – činkstošo teicienu: ak, ko gan mēs varam darīt? ... un pārvēršanu par konstruktīvi lietišķo – ko konkrēti es varu, mēs varam paveikt šeit un tagad?

Viņš toreiz, komunistu okupācijas režīma laikā, nolēma pacelt karogu, – mūsu, Latvijas valsts karogu.

Karogs jāceļ augstu, lai to redzētu pēc iespējas vairāk un tālāk. Javoišs par savu veikumu liecināja: ”Karogs bija jāpaceļ šeit, Rīgas centrā, pašā visu LPSR varas iestāžu acu priekšā! Lai neviens nevar teikt, ka nav redzējis, dzirdējis, ka nav zinājis.”³

Latvijas karogs toreiz bija aicinājums un atgādinājums savējiem: “mums taču reiz bija savs valstiskums, – tautas augstākais pašnoteikšanās veids! Kādēļ lai mēs, latvieši, – brīvību mīloša tauta, labprātīgi atteiktos no tā un gribētu kļūt par komunistu režīma vergiem?”

Bet mūsu karogs bija arī izaicinājums ienaidniekam, –  Ļaunuma impērijai. Dīvainā, irracionālā kārtā komunistu režīms tieši šādas akcijas – Latvijas karoga uzvilkšanu, okupantu karoga noraušanu, dažas lapiņas, niecīgā tirāžā kopētas vai pārfotografētas pretpadomju brošūras vai grāmatas, uzskatīja par īpaši bīstamām. Par to liecina notiesāto sodi uz gadiem sevišķi stingra režīma nometnēs.

Vai Bruno Javoišs un citi nacionālie pretestībnieki riskēja? Nē, jo risks nozīmē izdošanās iespēju pret neizdošanos, ko var, piemēram, izteikt kā 50:50, vai 80:20 vai 90:10. Bet viņa un daudzu citu pretestībnieku gadījumā riska kā tāda nebija, jo bija pilnīgi skaidrs, ka labi nostādītais komunistu izspiedzes aparāts viņus notvers. Jautājums bija tikai par laiku (parasti diezgan īsu) un žanru. Viņi labi saprata, kas ar viņiem notiks, bet vienkārši nevarēja citādi.

Nacionālo pretestību toreiz un pilsonisko pretestību šodien raksturo tas, ka tā nedarbojas pēc kādas formālas institūcijas rīkojuma. Tās vienīgā un augstākā priekšniecība ir cilvēka paša sirdsapziņa, tās saturs – mūsu nacionālās, valstiskās un kristīgās vērtības.

Cīņa ir atbildības augstākais veids. Tāpēc tā ir arī augstākais veids kā piederēt savai nācijai. Cīņā cilvēks ieķīlā savu dzīvi un dzīvību, jau sākotnēji noraidot kalkulāciju: vai ir vērts? vai man tas atmaksāsies?

Šīs vērtības, kuras veido mūsu valstiskās esības pamatu – nacionālās, kulturālās, patiesi eiropeiskās, ir īpaši svarīgas tagad –  hibrīdā kara apstākļos, kad aizvien agresīvāk mums tiek uzspiests un proponēts vērtībnihilisms. Morālo, nacionālo un kristīgo vērtību aizstāvēšana ir kļuvusi aizvien nozīmīgāka. Protams, šī cīņa prasa aizvien lielāku pilsonisko drosmi, pašaizliedzību, iniciatīvu, iesaisti un jaunradi.

Ko tieši darīt un veikt? Jūs katrs savā vietā to redzat un zināt vislabāk. Galvenais, ka tas ir saskaņā ar mūsu valsts Satversmes Ievadu: “Latvijas valsts ir izveidota … lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Latvijas identitāti .. veido latviešu tradīcijas, kristīgās vērtības.”

Mēs katrs savā vietā, savā mikrovidē, tā teikt - no apakšas - varam veidot mūsu Latviju, jo katrs dzīvojam sociālo saišu tīklā, kurā ir vismaz desmiti, ja ne simti un vairāk cilvēku, kurus varam uzrunāt, motivēt, iesaistīt, lai veidotu, attīstītu un sargātu mūsu Latviju - stipru, eiropeisku, kulturālu, nacionālu.

Mūsu tauta aizvien ir cīnījusies par savu pastāvēšanu. Un tā pastāvēs tik ilgi, kamēr to darīs.

Katrā cīņā viena no aksiomām ir - kādiem jābūt pirmajiem. Tiem, kuri modri pamana, kur un kādi spēki jāpieliek, kuri sauc cīņā, kuri pašuzupurējas, ejot pirmajās rindās.

Kurš, ja ne es? Kad, ja ne tagad? - Tas ir Bruno Javoiša aicinājums mums, mūsu pilsoniskajai sirdsapziņai šeit un tagad.