Nejauša, bet liktenīga tikšanās
Izstāde par izsūtīto likteņiem skatāma Žaņa Lipkes muzejā Rīgā, Ķīpsalā, līdz 15. decembrim. Tās autore ir Latvijas Mākslas akadēmijas doktorante, māksliniece Anna Pommere, un izstāde «Griķu medus» ir viņas doktorantūras projekta praktiskā daļa. Māksliniece stāsta, ka sadarbība ar Ogres bitenieku Jāzepu izveidojusies spontāni, nejauši, tomēr, kā izrādījies, likumsakarīgi. Kamēr tapa šī izstāde, abi sadarbojušies divus ar pusi gadus, un māksliniece priecājas, ka biteniekam ir lieliska atmiņa. Uz Sibīriju izvests kā bērns, pat ne desmit gadu nesasniedzis, bet joprojām atceras notikumus, gadskaitļus, daudzu tur dzīvojošo izsūtīto vārdus un uzvārdus. Jāzepa atmiņu stāsts un Sibīrijā fotografētās bildes iemūžinātas video. Jāzepam pašlaik ir 82 gadi, un uz izstādes atklāšanu viņš nevarēja atbraukt, taču to apskatīšot vēlāk.
«Iesākot darbu pie projekta, man ienāca prātā doma aizbraukt pie kāda bitenieka uz dravu un paskatīties, kā notiek medus vākšana. Es piezvanīju uz telefona numuru, kas bija norādīts uz kādas medus burkas etiķetes. Man atbildēja Jāzeps Novikovs, bitenieks no Ogres. Sarunājām satikties viņa dravā, un mūsu sarunas laikā noskaidrojās, ka Jāzepa ģimene, divpadsmit cilvēku, tika izsūtīti uz Sibīriju 1949. gada 25. martā,» A. Pommere atceras. Prombraucot Jāzepa ģimenei konfiscēja 40 stropu, kurus pieskatīja viņa vectēvs un tēvs. Atbraucot uz Sibīriju, vectēvs uzreiz aizgāja uz mežu un atnesa divus spietus, lai ierīkotu dravu. Atgriežoties Latvijā, kaimiņi atdeva ģimenei divus stropus. Abi vectēva stropi joprojām kalpo Jāzepa dravā.
- Pommere jau pirmajā tikšanās reizē sapratusi, ka mainīs pašas iepriekš izdomāto koncepciju un veidos stāstu tikai par J. Novikovu, viņa ģimeni, dzīvi Sibīrijā un atpakaļceļu uz Latviju. Sākumā māksliniece bija iecerējusi atmiņu stāstu no vīrieša un sievietes skatu punkta.
Trūkstošais posms dzimtas vēsturē
Arī Annas vecvecākus deportēja, un Jāzeps viņai palīdzēja ar to, ka, klausoties viņa stāstīto, Anna varēja iedomāties, kā viņas vecvecāki brauca uz Sibīriju, jo tas bija trūkstošais posms dzimtas vēsturē. «Es varēju iztēloties, kā tas bija – divi mēneši vagonā ar zīdaini... Šajā stāstā ir ieausts vēl viens, mazāk pamanāms, pavediens – par manu vecvecāku deportāciju uz Sibīriju no Ziemeļkaukāza, mana ģimene nāca no Kubaņas kazakiem. Stāsts, kas beidzās daudz traģiskāk un kuru pilnībā atjaunot vairs nav iespējams. Klausoties Jāzepa stāstā, kā viņa ģimene, divpadsmit cilvēku, starp kuriem bija sirmgalvji un pat zīdainis, tika vesta lopu vagonos uz nekurieni, es domāju arī par to, ka tieši tāpat reiz tika vesti mani vecvecāki un vēl neskaitāmas citas ģimenes,» māksliniece ieskicē savas dzimtas vēsturi.
Medus kā metafora
Rūgtenais griķu medus ir viens no šīs ģimenes un citu izsūtīto atmiņu stāstu simboliem. Māksliniece to izvēlējusies kā metaforu cilvēka liktenim 20. gadsimtā, kad, gribi vai negribi, bija jāpiedzīvo kari, deportācijas, totalitārs režīms. Izstādes atklāšanā Žaņa Lipkes muzeja vadītāja Lolita Tomsone atgādināja dažus faktus par griķu medu: tas garšojot katram desmitajam latvietim; to visvairāk gatavojuši izsūtītie savās nometinājuma vietās; Latvijā griķi un griķu medus kļuvuši īpaši populāri pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā; uz ilgi dzīstošām brūcēm jāsmērē tieši griķu medus. Un arī tā var būt metafora – griķu medus jāziež ne tikai uz saskatāmām brūcēm, bet tas var palīdzēt mīkstināt arī sāpīgākas rētas dzimtas atmiņā, un par to ir šī mazliet rūgtenā izstāde.
