– Kā jums šobrīd klājas? Laikam esat aizņemts daudzos dažādos projektos.

– Pašlaik ļoti daudz projektu nav, bet vairāki ir gatavības stadijā, līdz ar to darāmā netrūkst. Pamatā strādāju kopā ar grupu “Dakota” un ansambli “Crazy Daisy”, ar kuru uzstājamies dažādās ballītēs un korporatīvajos pasākumos un kurš nu jau ir kļuvis arī par pavadošo sastāvu. 

– Vai arī pēc vasaras sezonas beigām tiekat aicināti uzstāties?

– Jā, ik pa laikam muzicējam pasākumos gan ar “Dakotu”, gan ar “Crazy Daisy”.

– Ja par atskaites punktu ņemam septiņas dienas nedēļā, cik dienu jums ir intensīvs darbs? Vai izdodas atvēlēt laiku arī atpūtai?

– To ir ļoti grūti prognozēt. Man nav tādas pastāvīgas slodzes. Te vienu nedēļu esmu brīvs, te atkal ceturtdienā sāc un tikai svētdienā beidz. Pieprasījums ir ārkārtīgi dažāds. Uzstāties aicina gan pašvaldības, gan mūzikas klubi, gan privātpersonas.

– Un vēl jau noteikti notiek arī mēģinājumi…

– Jā, arī tas viss ir pa vidu, piedevām man ir pamatdarbs, kur strādāju rudens, ziemas un pavasara mēnešos.

– Un kas ir jūsu pamatdarbs?

– Es mācu spēlēt ģitāru “Yamaha” skolā. Darbojos divās skolas filiālēs – Ādažos un Juglā.

– Kā jūs vispār nokļuvāt mūzikas pasaulē?

– Jau kopš ļoti agra vecuma mana dzīve lielā mērā ir bijusi saistīta ar mākslu, it īpaši mūziku. Un par to jāsaka paldies maniem vecākiem, kuri man parādīja, cik daudzveidīga var būt pasaule. Viņi mani veda uz mākslas izstādēm un koncertiem. Diezgan bieži apmeklējām, piemēram, “Liepājas dzintaru”. Tētis Latvijas Televīzijā strādāja par operatoru, un viņam bija jāfilmē šajā festivālā. Atceros, ka gājām arī uz “Līvu”, “Credo” un “Remix” koncertiem. Vēl skatījāmies leģendāro mūzikas raidījumu “Varavīksne”.

No piecu gadu vecuma dziedāju ansamblī “Knīpas un knauķi”, jo vecāki bija ievērojuši, ka man padodas dziedāšana. Pēc tam ilgu laiku dziedāju ansamblī “Momo” – tur iepazinos arī ar vokālo džeza mūziku, kur četrbalsīgie balsu salikumi bija ikdiena. Līdz ar to šobrīd esmu ģitārists ar piedziedāšanas un dziedāšanas papildfunkciju.

– Jums ir interesants pastāstiņš par to, kā bērnībā tētis jūs “Liepājas dzintarā” turējis uz pleciem, lai varat redzēt mūziķu uzstāšanos. 

– Jā, tā bija. Neatceros, kā mēs tikām uz šo festivālu, respektīvi, pirkām biļetes vai tētim tur bija jāfilmē. Es viņam sēdēju uz pleciem, skatījos uz ģitāristiem un ģitārām un klausījos mūziku. Biju jau tik ilgi nosēdējis tētim uz pleciem, ka viņš vairs nevarēja mani noturēt un gribēja likt zemē, bet es par visām varītēm cīnījos pretī, tik ļoti vēlējos redzēt, kas notiek uz skatuves. Pēc tam kājas kādu brīdi bija nejutīgas, bet tas bija tā vērts!

– Vai piekrītat tam, ka “Knīpās un knauķos” iegūtā pieredze bija pamatakmens jūsu tālākajā muzikālajā karjerā?

– Tas gan. Nezinu, vai man paveicās, taču apstākļi tā salikās, ka es jau diezgan drīz pēc iestāšanās ansamblī nokļuvu koncertējošā sastāvā. “Knīpas un knauķi” sniedza man lielisku skatuves pieredzi. Es iemācījos neuztraukties, ka uz mani skatās un manī klausās tik daudz cilvēku, es jutos brīvi un darīju to, kas man patika un sanāca. Tas bija pirmais ieguvums. Otrs ieguvums bija palūkoties uz mūziku plašāk, iepazīt atšķirīgus tās stilus, nevis koncentrēties uz vienu žanru. Mums bija dažādas programmas – gan tautasdziesmu, gan tā dēvētās vieglās mūzikas dziesmu programma. Vēl dziedājām kopā ar “Čikāgas piecīšiem”, uzstājāmies koncertos gan Nacionālajā teātrī, gan Mežaparka estrādē. Repertuārs bija ļoti daudzveidīgs.

“Knīpās un knauķos” un “Momo” gūtā pieredze, kā arī kopā ar vecākiem redzētais man deva plašu ieskatu mūzikā. Tas ir saglabājies līdz šim brīdim. Man patīk dažādi mūzikas žanri. Pats brīvi jūtos vairākos, ja runājam par ģitāras spēli. Man tika iedots ļoti labs fundaments.

– Jūs esat ģitārists ar vairāk nekā divdesmit piecu gadu skatuves pieredzi un desmit gadu skolotāja pieredzi. Kādēļ paņēmāt rokās tieši ģitāru, nevis, teiksim, sākāt spēlēt klavieres? 

– Ģitārspēle mani vienkārši uzrunāja. Man bija visādi konstruktori, un es no tiem taisīju ģitāru modeļus. Šķiet, ģitāra bija manī ieprogrammēta. Vienubrīd apstākļi sakrita tā, ka bija iespēja mācīties, un es šo iespēju ar lielāko prieku izmantoju. Pēc pamatskolas beigšanas uzzināju, ka Rīgas 100. vidusskolā notiek uzņemšana rokmūzikas klasē, tieši ģitāras specialitātē. Sapratu, ka ļoti vēlos tur iestāties. Kopā ar tēvu aizbraucām uz šo skolu, un mani tur uzņēma. Un tagad esmu tur, kur esmu.

– Vai ir grūti iemācīties spēlēt ģitāru?

– Ģitāristi jau visu mūžu mācās spēlēt ģitāru, jo vienmēr var vēl pieslīpēt kādu niansi vai apgūt kaut ko jaunu. Bet, protams, visgrūtākais ir pats, pats sākums, jo pirksti negrib klausīt. Pirksti ir tik slinki, ka cilvēks ar mazāku pacietību var kļūt pavisam dusmīgs par to, ka netiek galā. Svarīgākais ir tikt tam pāri – kad pirksti sāk kustēties, pēc tam jau tā lieta vieglāk iet uz priekšu.

– Arī jūsu tēvs un vectēvs ir saistīti ar mūziku.

– Jā, tēvs mazliet knibinājās ar ģitāru, skolas laikā bija muzicējis, bet nopietnāk viņam šī aizraušanās neizvērtās. Mans pirmais ģitāras skolotājs bija Fēlikss Ķiģelis. Tā kā es pa vasarām dzīvojos Liepājā pie tēva vecākiem, man uz 10. klases 1. septembri bija jādabū elektriskā ģitāra. Caur pazīšanos ar Igo nonācu pie Fēliksa, kurš man ierādīja pirmos akordus. Pēc pirmās nodarbības atnācu mājās, tēvs apskatījās, ko es tur esmu spēlējis, ko mācījies, un pats paņēma rokās ģitāru. Man bija tādas dusmas, ka viņš varēja nospēlēt vairāk par mani, kaut gan nebija spēlējis daudzus gadus!

Bet mans vectēvs bija vairāk saistīts ar mūziku, viņš Liepājas 1. vidusskolā strādāja par mūzikas skolotāju. Pirms tam viņš vienā deju orķestrī bija spēlējis bandžolīnu, kas ir kaut kas starp bandžo un mandolīnu. Savulaik izlasīju, ka tas bija populārs no pagājušā gadsimta sākuma līdz vidum. Šī bandžolīna ilgu laiku stāvēja neaiztikta, un tad mēs ar tēvu izdomājām to atjaunot. Paldies Aivaram Brakovskim, kurš ar lielu pacietību to izdarīja!

– Jums ir trīs bērni.

– Jā, vecākais dēls no iepriekšējām attiecībām jau ir pilngadīgs, dzīvo citā valstī un savu profesionālo darbību saistījis ar tehniskām lietām. Vidējais dēls iet pirmajā klasē, bet meitiņai tūlīt būs gadiņš.

– Ja jaunākie vēlēsies spēlēt ģitāru, vai priecāsieties par to?

– Mans vidējais dēls jau kādus trīs gadus mācās spēlēt bungas. Mēs ar sievu viņu atbalstām. Esmu mācījis viņam spēlēt arī ukuleli, kas dēlam tika uzdāvināta dzimšanas dienā, bet tā viņu īpaši neuzrunā, viņš tikai ik pa laikam paņem to rokās un kaut ko uzspēlē. Protams, ka padomu neatteikšu un līdzēšu, cik varēšu, – galvenais, lai ir interese. 

– Kā dēls nonāca pie bungām? Vai pats izteica vēlmi spēlēt šo instrumentu?

– Dēls ir pazīstams ar vairākiem manu sastāvu bundziniekiem, un kādā brīdī mēs vienkārši pajautājām, vai arī viņš gribi spēlēt. Jā, gribot. Aizvedām viņu pie “Crazy Daisy” bundzinieka Mikus Ruļļa. Un tā viss aizgāja, dēlam ļoti labi sanāk. Viņam ir paveicies ar to, ka viņš ir muzikāls, konceptuāli izprot mūziku un to, kas ir jāspēlē. Manuprāt, tas dēlam ļoti palīdz attīstīt savas prasmes.

– Esat dzimis un audzis Rīgā, vasaras pavadījāt Liepājā, bet tagad dzīvojat Ulbrokā. Kāpēc tāda izvēle?

– Septiņi gadi drīz būs riņķī, kopš esam te, Ulbrokā. Ar sievu meklējām dzīvokli, un gribējās, lai tas būtu tuvu Rīgai. Tad sludinājumos parādījās interesants piedāvājums. Kad atbraucām uz vietu, kur tagad dzīvojam, uzreiz likās – jā, mums šeit patīk, un mēs te gribam palikt. Tas, ka šī vieta atradās Ulbrokā, bija sakritība, mēs to neplānojām. Ģeogrāfiski tas bija izdevīgs punkts, kur dzīvot, – pa ceļam uz Vidzemes pusi. Jo mana sieva ir no Smiltenes, un mums nemaz nav jābrauc cauri Rīgai, lai nokļūtu tur.

– Kas tieši jūs saista Ulbrokā?

– Mēs pirms tam vairākus gadus dzīvojām Rīgas centrā, bet šeit, Ulbrokā, ir tāda sajūta, ka esam laukos. No daudzdzīvokļu mājas izejam sētā, un divdesmit metru attālumā ir mežs. Pārejot pāri ielai un paejot dziļāk, mums ir ezers. Tāda forša lauku sajūta. Tas ir pats labākais.

Starp citu, mēs esam milzīgi sava novada patrioti un cenšamies to atbalstīt, kā vien varam, jo mums te patīk. Mums ir radusies cieša piederības sajūta.

– Kādā veidā jūs atbalstāt savu pagastu?

– Mēs balsojam pašvaldību vēlēšanās, tas ir numur viens. Mums ir svarīgi, kas strādā pagasta valdē. Tāpat piedalāmies pasākumos, kurus šeit organizē “Ulbrokas pērle” – fantastisks, mājīgs kultūras nams ar ārkārtīgi atsaucīgu vadību. Vēl arī sociālajos tīklos sekojam līdzi visām norisēm pagastā. Mums ir domubiedru grupas feisbukā, komunicējam arī čatos.

– Vai arī pašam sanāk uzstāties “Ulbrokas pērlē”?

– Šajā kultūras namā esmu uzstājies divas reizes. Vispirms grupas “100. debija” koncertā. Mana sieva arī nodarbojas ar mūziku. Kad Agris Semēvics “Ulbrokas pērlē” organizēja “100. debijas” koncertu, mūs kā vietējos arī pieaicināja. Savukārt oktobra beigās es tur spēlēju grupas “Galaktika” tūres ietvaros. Gada sākumā mēs devāmies tūrē, triju mēnešu laikā notika divdesmit deviņi koncerti, un viens no diviem papildkoncertiem 25. oktobrī bija “Ulbrokas pērlē”.

– Vai pie jums bieži brauc ciemos citi mūziķi?

– Jā, brauc, protams. Es draudzējos ar Agri Semēvicu no “100. debijas”. Viņš ir diezgan biežs viesis. Tāpat “Līvu” bundzinieks ciemojas pie mums. Tie paši “Dakotas” džeki ik pa laikam atbrauc. Tā mēs te kuļamies.

– Un ko dara jūsu dzīvesbiedre, kad ir uz skatuves?

– Sieva dzied. Viņa uzstājas grupā “Crazy Daisy” tad, kad tas ir ballīšu ansamblis. Mums ir vēl visādi citi projektiņi, kas ir saistīti ar “Crazy Daisy”, piemēram, “Daisy Duo”, kurā esam divatā. Ja ir nepieciešamība piesaistīt trešo, tad esam “Daisy Trio”.

– Vai tas nozīmē, ka jūs abus saveda kopā tieši mūzika?

– Jā, mēs iepazināmies muzicējot. Sākumā bijām muzikālie kolēģi, un tad jau ar laiku viss izvērtās citādāk.

– Lai jums Ulbrokā labi sokas – gan dzīvojot, gan muzicējot!