Tajā svētku augšup kāpienā grūti būt nopietnam. Tālab atceros joku ar bārdu iz senajiem «Dadža» laikiem. Tēvs savu dēlu pusaudža vecumā nosēdina sev blakus, bezgala nopietni sacīdams:
– Tā, dēls, tu tagad esi jau liels un tev jāzina, ka tāda Ziemassvētku veča nemaz nav, tas vienmēr biju es pats!
– Zinu jau zinu, un arī stārķis biji tu pats…

Tad nu, izejot no zināmā, gribas piemetināt, ka arī tie čaklie rūķi, kas padara brīnumdarbus, bieži vien ir konkrēti cilvēki. Daudziem tāpat kā man tās slepenās rūķu komandas paliek nepamanītas: vienā jaukā mirklī tikai rausti plecus, pa kuru laiku tās lielpilsētu gaismas arī lauku miestos iedegušās. Mēģināsim noskaidrot. Par Ogri neviens nebrīnās, pareizāk sakot, kas tur par brīnumu, ja pilsēta šajā ziņā pretendē pat uz Eiropas kultūras pilsētu topa augšgalu. Bet mēs, laucinieki, arī neesam zemē metami.

ĶEIPENĒ
Pastaigāju pa savu skaisto Ķeipeni, apbraukāju tuvākos kaimiņu pagastus un aprunājos par slepeno sazvērnieku rūķu nedarbiem. Jāsāk ar to, kas tuvāk mājām. It kā lauki, bet kas par ielu nosaukumiem: Akas, Saules, Zaļā, Ziedu, Lapu, Šķērsiela, Pils, Menāra, Amatnieku, Melderu… Diez vai ikdienā aizdomājamies, ka tā dēvētā pagastmāja Ķeipenē atrodas pašā Jāņu kalna galā, bet pakājē muižas barona kapenes, tālāk vecās skolas virzienā Pūces kalni ar pašu Grāfienes gravu, zaļo avotiņu un Bādes vannu… To, kas jāredz savām acīm, pārstāstīt neiespējami, bet vismaz jālūko dažās līnijās. Gaismas šeit un citos pagastos veido veselu kultūras salu arhipelāgu. Savai zināšanai vienu no tādiem dailes fenomeniem Ķeipenē esmu nokrustījis par paradīzes dārzu, kas atrodas parkā Pils ielas galā, kalnā, kur bijusi Ķeipenes muiža. Par paradīzes dārza un citu Ziemassvētku spožo salu tapšanu lūdzu pastāstīt Ķeipenes Tautas nama vadītāju Inesi Daugavieti, kuru, kā labvēlīgas mēles melš, pats Dievs apdāvinājis ar radošu talantu svētku pušķošanas mākslā…

– Jā, pastāstīt grūti, jo pat viskrāšņākais foto ir tikai zibsnis, sekundes simtā daļa no neredzamajiem darbiem un asociāciju simtiem. Tā sanāk, ka viss top it kā neredzami, bet noslēpties grūti: gan jau katrs ir pamanījis, kā mēs te kāpelējam, līkņājam, žonglējam. Jāsāk savlaikus pirms lielā dabas uznāciena, kas šogad tik sniegoti balts, ka jābaidās, vai svētvakarā arī nebrīnīsimies par sudraba lietutiņu pašā Ziemassvētku vakarā. Nu lai, svētku jēgu un skaistumu dabas untumi izbojāt neprot. Par to radošumu ir tā, ka svaigas nianses atdzīvina, bet jauna velosipēda izgudrošana arī nav nepieciešama: gaisma, eglīte, rotājumi, skuju smarža un rūpīgu lāpstu tīrīti celiņi paliek – tāpat kā romantika, svētku noskaņa, kas katram pašam radāma, paliek mūžīgi.

Iespraucos ar neliekuļotu, gadiem ielāgotu atskārsmi, ka gan pagasta centrālā egle Pils ielas galā, gan Tautas nama lielā egle rādās kā skaistākās pasaulē: tajās galvenā paliek egle, bet rotājumu, spuldzīšu tieši tik daudz, lai nesāktu domāt, kas te galvenais – egle vai rotājumi: robeža tik smalka, ka ne no vienas, ne no otras puses nav nemaz apsverama: tā ir vesela māksla. Jājautā Inesei.

– Ar to egles izvēli gluži tāpat kā ar labākām sēņu vietām: katrs tev norādīs precīzi – taisni mežā iekšā, drusku uz priekšu un uzreiz pa kreisi… Bet, ja nopietni, vienkārša lieta tā nav. Esam pateicīgi mežu īpašniekiem, kas galvenās egles lomu bez atlīdzības mīļi atvēlē publikai. Taču īstās izvēle tomēr manā ziņā, un pašas dižākās nolūkošana dažkārt dziļu pārdomu un grūtu šaubu iznākums. Tie rūķi esam mēs paši: daiļdārzniece Maruta Grīnberga, mēs ar manu māsu Maritu Circeni, kura laikam vienīgā zina, cik darba jāpieliek, lai tikai vienu lazdu krūmu pārvērstu dzirkstošu spuldzīšu puķē, bet tādu spožuma mizanscēnu ir desmitiem. Kā allaž ar degsmi, rūpīgu izdomu un atsaucību raujas pagasta saimniecības un komunālās daļas vadītājs Ingus Ozols kopā ar savu palīgu Aigaru Ozoliņu. Tehniskajās un muzikālajās niansēs savu roku pieliek Ivo Daugavietis. Nepārteicos: cauru diennakti parkā skan Ziemassvētku noskaņas melodijas. Saprotama iemesla dēļ par savu mīļo Ķeipeni iegadījās pastāstīt vairāk.

MADLIENĀ
Traucos pie kaimiņiem. Esmu Madlienā, kas pārvērtusies līdz nepazīšanai. Laukumā pie kultūras nama pārsteidz līdzīga rakstura, satura mūzika ar gaumīgu skaņdarbu izvēli un dzidru atskaņošanas kvalitāti. Šķiet, ka šo svētku noteicošais rotājumu simbols ir zvani, kas grezno galvenās ielas un arī lielo egli, kas pārcēlusies uz minēto laukumu: kultūras nams, kultūra, dievnams un visam pāri spožs eņģelis: viss vienuviet – ielu, trotuāru un ļaužu krustcelēs. Pagasta pārvaldes vadītājs Guntis Graudiņš Pētersons kā allaž lietišķi runīgs:
– Visas komandas veikums. Ideja par Ziemassvētku galveno akcentu maiņu radās man, un tad, saliekot galvas kopā, vienotiem spēkiem viss tapa bez sarežģījumiem: ielu stabu dekorēšana, centrālās egles izvēle un uzstādīšana Ojāra Atslēdziņa un viņa vadītā komunālo pakalpojumu uzņēmuma «ABZA» un tās strādnieku ziņā. Lepno egli, kas jau paspējusi nobildēties arī šeit, OVV, publikai dāvināja Dana Dātava. Egles izrotāšana tika uzticēta firmai «December Desing». Kultūras nama komanda ar Elīnu Ratmeisteri priekšgalā rotāja savu namu no iekšpuses un āra, kur gan izdomas, gan apjoma ziņā galvas lauzīšanas netrūkst. Pagastmājas fasādi un ēkas iekšpusi radoši posa pārvaldes darbinieki. Savukārt skola, bērnudārzs «Taurenītis», citas iestādes, veikali, uzņēmumi un privātmāju saimnieki kopējā svētku izgaismošanas ansamblī iekļāvušies godam. Gaismas nesēji ir visi, kas to ne vien glabā sev, bet nes uz āru, dāvinot noskaņu ikvienam ceļa gājējam.

LĒDMANĒ
Pie Lēdmanes dievnama eņģelis atlidojis pirmo reizi, jo tā Ogres novada tradīcija – dievnamus izgaismot visā novadā. Pagasta pārvaldnieks Dzintars Laganovskis līksmā garastāvoklī un vēlīgi pretimnākošs:
– Kā smejies, paši pūšam, paši degam. Radošajā izdomā nekopējam, bet šo to aizgūstam no tuvākā, tālākā apkārtnē redzētā. Pats atrotu rokas un ar palīgiem Ņinu Maskaļenko, Uldi Paeglīti, Agri Leimani, kā arī citiem pārvaldes darbiniekiem piepalīdzot, visu svētkiem vajadzīgo esam jau teju sagatavojuši un bez liekiem tēriņiem: savu darbu neviens taču neskaita! Lieliski un atsaucīgi ir kristiešu draudzes «Zilais krusts» ļaudis (vadītāja Olita Stāvus), kas jau sen par savu mājvietu izvēlējušies Lēdmani.

TAURUPĒ
Taurupes Lakstenes kalns ziņo, ka svētkiem gatavs bez pušķošanas: vai tad dabas glezna kaut kā uzlabojama? Centrs īpaši izgreznojies, pagastmāja ar egli un rotājumiem spīguļo burvīgi, parka simtgadīgo koku gatve pacilāti ved uz Taurupes skolu, kas senajā barona Tranzē pilī burvīgi izgaismotu šodienu stāsta. Taurupes pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Stafeckis jau līksmi iegājis svētkos.
– Viss pašu rokās: pagastmāju, kultūras namu izpušķo pārvaldes darbinieki, skolu skolas ļaudis, veikalus veikalnieki, citi uzņēmēji izgrezno savus īpašumus, ēkas. Allaž gādājam par galveno ielu svētku ietērpu. Arī vientuļās mājas, teiksmainas gaismas un sirsnīgas gaumes apmīļotas. Jau svinējām lielās egles atklāšanu ar dziesmām, rotaļām, tēju, piparkūkām un pārsteigumiem bērniem. Bija sanācis krietns pulciņš ļaužu. Un taisnība: svētku priekos bērni kļūst lielāki, mēs pārtopam par bērniem.

MAZOZOLOS
Mazozolu pagasta pārvaldes sekretāre Mārīte Bauere arī līksmā svētku jutoņā:
– Vai mēs sliktāki? Arī visu veicam savām rokām! Ielas, pagastmāja, kultūras nams, skola, dievnams jau spoži salutē svētkiem, viensētas arī! Vislīksmākais laiks – kad viss jau it kā gatavs, notiek un viss vēl tikai būs!

MEŅĢELĒ
Līdzīgu stāstu vēsta Meņģeles pagasta pārvaldes vadītāja Vija Kauliņa – allaž atsaucīga, lietišķa un kodolīga:
– Pagasta izgaismošanas, izrotāšanas virsvadību it kā nemanāmi, bet lietpratīgi, ar radošu piesitienu koriģē Gatis Jankuns. Komanda pilnā sastāvā – Harijs Blaus, Ilze Jankuna, Liene Tēraude, Māra Leimane, Vēsma Strelča – katrs ar savu skatu, talantu un spēju iekļauties konkrētajā lietā, ainā un kopējā ainavā.
Priecīgus Svētkus! Īpaši sirsnīgs sveiciens visiem publiskās un privātās gaismas nesējiem. Lauki savā skaistumā ir burvīgi. Mīļie pilsētnieki, ja neticas, atbrauciet ciemos, būsiet silti un mīļi gaidīti!

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem