Kāda gan saistība stāstam ar piedzīvoto pie Komo ezera un manām neprasmēm mākslas jomā? Vistiešākā, jo klaiņošana pa tūristu iecienīto nelielo un gleznaino pilsētiņu Varennu pie Komo ezera un tās apkārtni manī raisīja vēl iepriekš neizjustu vizuālās mākslas novērtēšanas prieku, atmiņās vedot mani uz bērnības piedzīvojumu mūsu Latvijas Mākslas muzejā.

Toreiz un te atgriežos bērnībā, kad lielākā ietekme uz mani bija Teodora Zaļkalna skulptūrai “Cūka”. Tas man kā bērnam bija ne tikai tāpēc, ka tā tik reāla savā vienkāršībā atradās telpas vidū. Galvenokārt laikam tāpēc, ka šai cūkai glāstīju šņukuru katru muzeja apmeklējuma reizi. Diez vai tas bija ļauts, bet, spriežot pēc spīdoši noglāstītā šņukura, minu, ka ne mani vienu tas uzrunāja. Nesen, atkal ejot cauri šīm zālēm, redzēju cūku ar aizvien norīvētu šņukuru. Šķiet, kādas lietas nemainās.

Tomēr stāstam par Komo nav saiknes nedz ar Zaļkalna “Cūku”, nedz ar Rozentāla “Dziedošajiem bērniem” un “Pēc dievkalpojuma” vai Purvīša puskusušajiem sniegiem, bet ar dažādām Itālijas ainām vecmeistaru darbos. Esot Komo, man no dziļākiem atmiņu kambariem spraucās ārā toreiz mani pārsteigušās svešzemju ainavas – Itālijas skati ar mūsu zemē neparastiem namiem, floru un cilvēkiem. Atceros, šīs gleznas man toreiz likās kā tāla un neaizsniedzama citas pasaules dvesma. Izrādījās, ka man ir iespēja šajās gleznās iekāpt.

Milānas apkārtne, ceļš aiz ierastā horizonta

Spriežot pēc tā, ka avioreisi no Rīgas uz Milānu nedēļas laikā ir vairākkārt, ceļotāju uz abām pusēm pietiek. Taču laikam Itālija no Latvijas tomēr ir nedaudz par tālu, tāds kā solis aiz mums pierastā horizonta, lai mūsu standarta tūristam patērētājam būtu izteikta interese par šo skaisto zemi pie Vidusjūras. Bieži apkārt gadās dzirdēt par Romu, Sicīliju vai Venēciju, bet – ārpus šīm vietām lielākajai daļai mūsējo Itālija ir ne īpaši pazīstama. Vispār Itālija ir krietni nozīmīgāka, nekā vairums mūsējo iedomājas, pat aiz bagātās vēstures un kultūras mantojuma, kas latviešu tūristus laikam pievelk visvairāk. Itālija arvien ir atrodama tehnoloģiski un finansiāli attīstītāko valstu pirmajā desmitniekā, un tās dalība tā sauktajā lielajā septītniekā nav nekāds pārpratums.

Uz Milānu, vienu no Itālijas centriem, var dodies “medībās” pa tās modes ielām, apmeklēt slaveno “La Scala” operas teātri un caur Milānu uz tuvākiem un tālākiem galamērķiem plašākā Lombardijas reģionā. Es sevi pieskaitītu pēdējai grupai, jo uz Milānu lidoju tās apkārtnē esošā Komo ezera, viena no tūristu iecienītiem ezeriem Itālijas ziemeļu daļā, dēļ. Sākotnējais (teorētiski mājās sastādītais) plāns bija apmesties pie Komo ezera Komo pilsētā un tad braukāt riņķī, lai apskatītu ne tikai reģionu, bet arī Ziemeļitāliju aiz tā robežām. Tomēr, iebraucot Komo, sapratām, ka arī te ir pārpārēm apskatāmā un izbaudāmā. Tas samazināja mūsu ceļojuma ģeogrāfisko tvērumu, bet nemazināja redzētā un piedzīvotā mērogu.

Komo pilsēta

Komo ir ekonomiski rosīga un tūristu iecienīta pilsētiņa, kur ir daudz interesanta. Lai arī muzeju ziņā mūs ieinteresēja vien divi – zīda muzejs un Alesandro Voltas piemiņas muzejs –, kalnu ieskautais ezers un cilvēku gadsimtu gaitā veidotā apbūve un sadzīve neatstāj vienaldzīgu. Pilsētā ir modernu ēku rajoni un pat kādā citādi vēsturiskā ainavā kā tāds sprungulis spieķos ir iecelts kāds neglīts nesenās būvniecības paraugs. Tomēr tas nav vairumā, un no tā var gana veiksmīgi izvairīties, tā ka atliku likām ir atrodams fons smukam “pašiņam”.

Zīda muzejs ir dažādu senāku industrijas paraugu un zīda ieguves procesa uzskatāms liecinieks – dažādas vecākas mašīnas, mazākas un lielākas iekārtas, tās visas savu laiku bija nozīmīgs industrijas elements, kas Milānas industriālo apkārtni darīja par aktīvas rūpniecības centru. Arī bez zīda rūpniecības Milāna bija gana rosīga ekonomiski, tomēr zīda rūpniecība ir viena no tās specifiskajām iezīmēm visas Eiropas mērogā. Muzejā bija gana daudz arī safilmētā materiāla un dažādu interaktīvo ierīču, lai kur piesiet aci būtu ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Bija ko papētīt un bagātināt savu pasaules redzējumu. Piemēram, vai zinājāt, ka vienai zīda kaklasaitei ir nepieciešamas 120 zīdtārpiņu kūniņas?

Alesandro Volta (1745–1827) ir cilvēks, kura vārdā nosaukta elektriskā sprieguma mērvienība, kad viens vats vadītājā dzen vienu ampēru stipru strāvu. Šāds pagodinājums nav nejaušs vai tukša privilēģija. Viņš bija pirmais, kurš izveidoja galvanisko bateriju. Mūsdienās lielākajai daļai elektrības patērētāju var likties, ka elektrība nāk no rozetes, gluži kā piens no govs laikam jau izkrīt pakās. Tomēr ilgajā elektrības izpētes un pakļaušanas cilvēkam vēsturē Alesandro Voltas sasniegums ir milzīgs solis. Jau dzīves laikā viņa izgudrojumus pelnīti atzina – piemēram, viesojoties Milānā, ar viņu tikās Napoleons. To Komo iedzīvotāji atceras un ar to lepojas. Tāpēc Voltas muzejs ir īpašs arī pats par sevi – Romas panteona atdarinājums, kur divos stāvos apskatāmi dažādi Alesandro Voltas dzīvei veltīti apraksti un viņa eksperimentu rīki.

Kalni un lejas

Komo ezeru ieskauj kalni. Līdz ar to tūristam ir iespēja ne tikai pakāpelēt, bet arī izbaudīt starp kalnu kupriem esošā ezera burvību.

Pieļauju, ka zvērinātam kalnu mīlētājam šie apaugušie, klinšainie kalni būs vien kā nelieli kurmja rakumi. Tomēr man tie bija gana augsti un skaisti.

Pirmajā dienā vēlējāmies nokļūt Komo pilsētai tuvākā kalna virsotnē. To var izdarīt divējādi – lielāko daļu ceļa braukt ar funikulieri vai kāpt visu ceļu. Kā balvu par raušanos augšup pašu kājām izvēlējos atstāt funikulieri lepjupbraucienam.

Kāpiens pa īsāko taku, kurp devos pa dažādām sānu ieliņām, nebija ātrs, bet iešana caur ciematiem un gar klosteriem bija ļoti kolorīta un patiesi patīkama. Augstākais kāpiena posms līdz kalna virsotnei, kur funikulieris vairs nebrauc, bija pa gana stāvu bruģētu taku, kas lietainā laikā ir slidena. Neliela vilšanās bija interesantu vietējo kafejnīcu trūkums, jo mana viesošanās bija jau nedaudz pēc tūrisma sezonas, pieejami bija vien standarta tūristu stendi. Bet ne jau tāpēc te biju nācis, un virsotnes sasniegšana bija kā pelnīta balva, kas visādus sīkumus ļāva aizmirst. Virsotnē ierīkotajā terasē varēja skatīt citu kalnu augstākas un zemākas galotnes, ezeru lejā un mazmazītiņus cilvēciņus laivās un auto transportos.

Devos lejup ar funikulieri, gana interesantu braucamo. Tā kā tas pārvietojas slīpumā, tad pagarais vagoniņš nav vis horizontāli taisns, kā esam pieraduši redzēt vagoniņus, bet pakāpē uz augšu (vai leju, atkarībā no tā, kurā vagoniņa vietā atrodas braucējs). Tas dāvā daudz lielāku iespēju skatīties ne tikai pa labi un pa kreisi, bet arī uz augšu un apakšu. Interesanti ir tas, ka lielāko trases daļu divi funikulieri vienlaikus augšup un lejup brauc tikai pa vienu sliežu klājumu, un tie abi samijas vienā divsliežu maiņas posmā. Pati slīdēšana garām ļauj baudīt smuku skatu ne tikai braucošajiem, bet arī no lejas, tikai jāzina, kur skatīties.

Nobrauciens mani ieveda Komo centrā. Te, kalna pakājē, ezermala ir pilna ar jahtām un dažādiem citiem ūdens transportlīdzekļiem. Komo osta ir ar skaistu krastmalu un pat diviem moliem no abām pusēm, kur interesenti var paieties ezerā dziļāk. Pastaigā pa molu iepriecina ne tikai ostā ienākošie un izejošie kuģīši, jahtas un laivas, bet arī hidroplāni, kas laiku palaikam te paceļas un nolaižas. Kā jau tūristu iecienītā apskates punktā, gar krastmalu izvietojušās daudzas sīkas tūristu bodītes un kafejnīcas (jā, te to netrūka, laikam jau parasti kalnā kāpēji kafejnīcām iet apkārt).

Brauciens pa ezeru

Viena no aizraujošākajām tūristu izklaidēm ir brauciens pa Komo ezeru, kas patiesībā ir trīs lielāki ezeri V burta veidā (viens augstāk un divi zemāk) un dažādas attekas un pietekas.

Braucēju ir daudz, ne tikai tūristi, un kuģīšu kustība – gan tādu, kas piestāj pie katra staba, gan arī eksprešu, kas stājas vien svarīgākajās pieturās, – ir aktīva, lai vēlamajā galamērķī var ieplānot nonākt ātrāk vai vēlāk. Lai kaut ko nesajauktu un kaut kur nepazustu, ir labi jāizpēta grafiki un uz izbraukšanu jābūt klāt savlaicīgi, jo braucēju rindā uz vēlamo kuģīti var arī nepaspēt. Un tas tikai izbraucot. Jāņem arī vērā, ka rīta pusē kuģīšu netrūkst, bet uz vakaru to kļūst gaužām maz. Tāpēc, plānojot atpakaļbraucienu, bija svarīgi neaizrauties un paspēt vismaz uz pēdējo.

Rīta prombraucienam pa ezeru izraudzījos lēnāku variantu, kas deva iespēju visu papētīt vairāk un nesteidzīgāk. Ezera krastos redzamais atklāj gan dabas pirmatnējāku skaistumu, gan arī cilvēku pienesumu, gan abu miksli. Radītājs Komo ezera apkārtnei ir devis veselu rindu acis priecējošā – te ir kalna reljefa ieskauti un reizē izcelti strauti, meža segas viļņi, tām kāpjot arvien augstāk kalnā, un ezera neapgūtā krasta izroboto līkumu piņķeri. Cilvēka devums ir redzams koku ieskautās mājās un villās nogāzē, dažādu kuģīšu piestātnēs pie krasta, privātajos moliņos ar laivām un neskaitāmās laivu garāžās blakus ūdenim esošajās mājās. Man kā ar laivām maz saistītam cilvēkam interesanti likās laivām paredzētās novietnes. Tās vairumā bija kā mājas pirmajā stāvā izbūvēta laivas garāža, bet gana daudz bija arī kā vesels pagalms, ko apjož sēta un kur iebrauktuvi no nevēlama viesa norobežo ķēde vai vārtiņi. Garlaikoties nelika pat tāds cilvēku vajadzībai dabā ienests šķietami garlaicīgs štrihs kā ceļš, nereti serpentīna formā, kas ar laiku ir zaudējis savu taisnās līnijas un vienmuļās lentes sausumu.

Atsevišķs stāsts ir dabas un cilvēka pūliņu mijiedarbībā tapusī krāsu un formu simbioze nelielās ezera salās un pussalās. Tās gadu gaitā ar savu specifiku un kolorītu tapušas par atsevišķu lapaspusi ezera kopējā grāmatā. Vairumam to vēsture ir sākusies, kad kāds ir ieguvis īpašumā visu salu vai pussalu un sācis veidot savu īpašumu. Gadiem ejot, paaudze nomainījusi paaudzi, iespējas arī nav stāvējušas uz vietas, un rezultātā tūrists var redzēt dažādu arhitektūru un ainavu mijiedarbību. Tur ir tipiska Romas klasicisma ainava un jaunas vēsmas, pa kādai būdiņai un pilij, visumā – eklektiski, bet ar savu odziņu. Katrā ziņā – aci ir kur piesiet un iepriecināt, un skats no kuģīša ir bagātinošs.

Varētu teikt, ka kuģīša dāvātais skaistais piedzīvojums palutināja, tā krietni iesildot jau pirms mūsu mērķa – Varennas.

Varenna

Varenna ir viens no daudzu tūristu ceļojumu galamērķiem. Patīkami ir tas, ka arī ar visu tūrisma standarta infrastruktūru un piegaršu tā spēj saglabāt ko autentisku un, šķiet, citur grūti atrodamu. Tieši to, kas deva man tās mākslinieciskās asociācijas.

Pirmā sajūta, nokāpjot no kuģīša, gan bija tāda kā vilšanās – vienkārša bruģēta krastmala un dzīva cilvēku plūsma, tipiski tūristiski. Lai arī bijām jau rudenī, kad lielākās tūristu masas jau noskrējušas, interesentu arvien bija gana daudz. Mums paveicās, jo diena bija saulaina un silta, kā tāda atvasara, dāvana tieši mums, ziemeļniekiem.

Varennā tūristu ielas lielākais posms vijas gar pašu krastmalu, lai viesis var iet, vienā pusē skatot mājas un mājiņas, kuras reljefa dēļ strauji kāpj uz augšu, kamēr otrā pusē redzams nemainīgi viļņojošais ezers. Ieliņa līkumo, dažbrīd kādai mājai paliekot arī ezera pusē. Šo ceļu vēlāk izvēlējos nonākšanai atpakaļ kuģīša piestātnē.

Sākumā izvēlējos citu ceļu, kas uzreiz nozīmēja kāpienu kalnā starp mājām, un tad gāju pa pilsētas paralēlajām ielām, un liekas, ar šādu mazāk tūristisku soli biju nošāvis divus zaķus ar vienu šāvienu. Tas gan ļauj vairāk iejusties vietējo namu un namiņu jūklī, gan arī katru reizi, kad ir šķērsiela, baudīt skatu uz ezeru, kas mana apmeklējuma laikā zaigoja saules gaismā. Dieva dotā vasarīgi siltā diena un skats uz leju, uz saules spožuma pielieto ezeru jau veda iekšā senā atmiņā palikušajos mūsu vecmeistaru darbos. Turklāt, tā kā vēl negāju pa ierasto tūristu taku, bija patīkama vienatnība un iespēja izbaudīt visu skaistumu bez lieka trokšņa.

Kā jau tūristu intereses epicentrā, Varennā pie ezera un nedaudz augstāk ir daudz dažādu suvenīru tirgotavu, kafejnīcu un ēstuvju. Sarežģītākais nav atrast kādu vietiņu, kur pasēdēt un patīksmināties, bet atrast patiesi labu vietiņu. Kā jau nereti gadās, lielākā daļa šādu vietu labprāt izmanto vienreiz iebraukušo tūristu, tas ir, ietaupa apkalpošanā un piedāvājumā. Te nu vietā ir viena brīnišķīga interneta piedāvāta iespēja: kaut arī cilvēks vairs nekad te neatgriezīsies, viņa patika vai nepatika internetā paliek un ļauj citiem nojaust vietējās ēdnīcas vai cita piedāvājuma patiesāko biznesa pusi. Domāju, man, sekojot atsauksmēm internetā, sanāca tīri labi.

Pārstaigājot nomaļākās ieliņas un baudot vietējos našķus, mani sāka pārņemt kas mākslinieciskai sajūtai līdzīgs – cilvēku radītā dzīves vide, reljefs un fauna likās kā atdzīvojusies kāda no mūsu vecmeistaru gleznām. Laikam jau nav iespējams aprakstīt visu to buķeti, ko skaistā un saulainā dienā var baudīt Varennā, kad jūra spoži atstaro sauli, gaišie akmens nami ar arkām un staipekņu izdaiļotām sētām, spilgti zaļās Vidusjūras koku un ciprešu vertikāles un gana gaišie celiņi ir kas vienreizējs. Turklāt man, ziemeļniekam, tā vēl ir vasara, kamēr vietējie jau pielaiko rudens jakas!

Un tad jau bijām nedaudz nost no tūristu ielas. Pa neperpendikulāru ieliņu tīklu, kas ļauj viegli aizmaldīties, aizgājām līdz centrālajam laukumam, kur, kā pienākas, bija vietējā baznīciņa un pilsētas valdei līdzīga ēka. Un, īsu brīdi jau pa vienu no centrālajām ielām gājuši, nonācām līdz tādam kā gar krastu ejošās tūristu ielas apendicītam. Tā izrādījās ieliņa vai taciņa, kas gar dažādu māju sienām un pagalmu sētām izveda pie neliela līcīša. Gluži kā pagājušā gadsimta 60. vai 70. gadu itāļu filmā, te bija neliela akmeņu pludmalīte, un pati taka noslēdzās pie slēgtiem mājas vārtiņiem, kurus, tā vien likās, jau gadiem neviens nebija vēris, un privāta laivu piestātnes mola ar kolonnu galā. Saules stari arvien atstarojās mierīgajā ezera spogulī un it kā spiedās pat no apakšas, māju sienu un pagalmu akmeņu dzeltenums mijās ar ciprešu un dzīvības koku zaļumu. Viss kopā uzlika treknu punktu uz kopējā gleznainā i. Atpakaļceļā uz kuģīti vēl vienīgā lieta, kas visu šo skaistumu darīja vēl pilnīgāku (jā, tas tik tiešām vēl ir iespējams), – gards saldējums.

Jau virzienā uz Komo kādas pāris stundas palikām Belladžio pilsētiņā. Varennas izlutināti, varētu sacīt, ka it kā nekas jauns. Bet sava savdabība bija arī te. Jo šī pilsētiņa atrodas uz raga starp abiem zemākajiem ezeriem. Tāpēc ir interesanti ne tikai atrast pašu raga smaili, bet arī pastaigāt no viena krasta uz otru. Vienā no šādiem līcīšiem, kur, protams, bija gan laivas, gan jahtas, gan arī soliņš krastmalā tā visa novērtēšanai, laiski var priecāties par saules lēktu vai rietu, lai arī kas trāpītos. Un atkal jau ielas un ieliņas, dažādu dzīvžogu sētas, pat neliela labirinta sajūta. Te mūs sasniedza krēsla, kurai ātri sekoja tumsa. Tad iedegās namu logi, ielu laternas un gaismiņas pie mājām.

Atpakaļceļš pa ezeru mums bija jau ar ātrāko kuģīti, bet tumsā no acīm skatāmā baudījuma bija vien gaismiņas krastā un no citiem ūdens transportlīdzekļiem.

Milāna – mūsu ceļojuma noslēgums

Milāna nav pelnījusi būt ceļojuma noslēgumā, bet sākumā, un, kad kāds saka, ka Milāna ir skaista pilsēta, tad pateikts nav gandrīz nekas. Tomēr, ja brauc uz Komo un tur iekrīti, tad var sanākt tā, kā sanāca man. Jo man Milānai palika gaužām maz laika, tikai tik, cik īss ieskats pašā zīmīgākajā. Iepriecinoši bija, ka man trāpījās vēl viena saulaina diena, kas ļāva vasarīgi apstaigāt Dodžu pili, aiziet līdz katedrālei un pastaigāt pa lielpilsētas ieliņām.

Brīnišķīgā viduslaiku vietējo valdnieku dodžu pils pārsteidz ar saviem iespaidīgajiem izmēriem. Savulaik tajā ir notikusi tirdzniecība, slēgti dažādi darījumi, tur varēja patverties uzbrukuma gadījumā. Šodien tā ir lieciniece jau tolaik Milānas lielajai nozīmei, proti, bagātībai un varai. Tik vien paspēju, kā iziet cauri un apkārt un ieskriet vien pāris lielākajās zālēs un pagalmos; tuvāku tās iepazīšanu nākas atstāt uz iespējami citu apmeklējuma reizi.

Milāna nav tikai viduslaiku dodžu pils, tā ir lielpilsēta, kas cauri gadsimtiem ir bijusi nozīmīga Ziemeļitālijas reģiona galvaspilsēta. Tādēļ ir tikpat nozīmīgi apskatīt arī mūsdienu Milānas centru, par nosacītu mērķi izraugoties taisnāko ceļu uz katedrāli.

Ejot pa milzīgām ielām un līdzvērtīgiem krustojumiem, Milānas lielums un nozīme tūrista izpratnē var pamatoti pieaugt. Tā ir ārkārtīgi vitāla dzīves telpa, kur mijas mums patīkami un ne tik patīkami lielpilsētas dzīves elementi.

Tuvojoties Milānas katedrālei, vēl vienai ļoti nozīmīgai šīs Itālijas ziemeļu pērles skaistuma sastāvdaļai, sanāk iet garām kādai statujai, kas veltīta Milānas bīskapam Ambrozijam (miris 397. gadā). Ja lasītājam šis ir pasvešs vārds, tad labprāt nedaudz pakavēšos īsā aprakstā. Ambrozijs ir viens no kristīgās baznīcas pārstāvjiem, kas iestājās par valsts varas atbildību pret Dievu un sabiedrību. Demokrātija šodien teorētiski labi saprot, kas ir valsts varas atbildība sabiedrības priekšā, bet gana svarīgi ir arī saprast, ka valsts vara ir atbildīga ne tikai vēlētāja priekšā katru ceturto gadu, bet arī Dieva priekšā jau šeit un arī mūžībā. Vai mēs šodien esam gatavi uzklausīt bīskapa Ambrozija savulaik pamatoti pausto kritiku neizdarīgajiem, tai skaitā valdniekiem? Un tas nebija demokrātiskā kārtībā, kad katrs var kritizēt valsts varu (ko gan pamatoti izmanto tik maz). Šāda Ambrozija kalpošana sava laika sabiedrībai un drosme, nebaidoties pārstāvēt patiesību daudz mazāk (ja vispār) ierobežotas valsts varas priekšā, ir pelnījusi novērtējumu arī šodien.

Milānas katedrāle ir vēl viens atsevišķs stāsts, kuram manā īsajā caurskrējienā diemžēl nebija ne laika, nedz telpas. Kaut tik uz mirkli pamanīts, šis majestātiskais dievnams ir kaut kas no kārtējā Eiropas arhitektūras dārgumu klāsta. Proti, kaut kas no mūsu civilizācijas mantojuma, kas liekas tik pašsaprotams, bet, kad papētīts nedaudz tuvāk, nav bijis vēsturiski nedz viegls, nedz arī vienkāršs. Savai steigai gan radu aizbildinājumu, ka, cerams, tikšu šajā skaistajā pilsētā atkal un tad gan katedrāles apskatīšu kārtīgi. To vēlu kaut reizi arī katram lasītājam.

Mans ceļojums jau noslēdzās, un bija jāsteidzas uz lidostu. Ceļš no Milānas centra veda pa taisnākām un līkumotākām šīs skaistās Itālijas pilsētas ielām. Pa ceļam bija gan slavenas modes industrijas ielas, gan arī vienkāršas dažādu ikdienas rūpju pilnas ielas. Virspusēji raugoties, tās visas bija gana līdzīgas, bet, pieļauju, modes un kādu citu mākslu interesentam tās varēja stāstīt vēl un vēl. Man tās atklājās kā pārsvarā koloniālā laikmeta arhitektūra un mūsdienu steigas un dažādu aktivitāšu pilnas. Īpašs tūrista prieciņš bija kārtējais kiosks ar dažādu krāsu un konsistences itāļu saldējumiem, kas mutē kūst kā medus. Un tā ne pirmo reizi brauciena laikā… figūrai ne pārāk draudzīga Itālijas apmeklējuma blakne.

Lai arī centrālā stacija, no kuras vilciens veda uz lidostu, un lidosta ar īpašu kolorītu atmiņā nepalika, bet lidojums, kas sākās ar apmēram +20ºC un noslēdzās pie apmēram 0ºC, ir kas cits. Jau lidmašīnā no šortiem pārgāju uz garajām biksēm un silto jaku. Bet ko nu tur sūdzēties – mājās pat sniegs taču ir draudzīgs.

Nav jau tā, ka tikai mūsu Nacionālais mākslas muzejs ietekmēja manu braucienu uz Varennu. Notika arī atgriezeniska reakcija – tagad, kad eju uz mūsu Mākslas muzeju, arvien cenšos izbrīvēt mirklīti arī mūsu vecmeistariem. Un, jā, arī uz Zaļkalna “Cūku” arvien pametu aci. Tik tuvāk neeju – ka atkal nepieķeros šņukuram. Bet tā jau saka, ka bērnības iespaidi ir tie nozīmīgākie.