Dina uzskata, ka jauniešiem ir svarīgi saņemt informāciju no dažādiem skatpunktiem, lai viņi spētu paši analizēt un vērtēt, tā attīstot arī kritisko domāšanu. Dinas ieskatā, ir svarīgi, lai pieaugušie uztvertu jauniešus kā personības, palīdzētu viņiem attīstīties un pilnveidoties, lai viņi nākotnē varētu veidot stabilas un laimīgas ģimenes un, protams, attīstīties arī profesionāli. Lai viņi spētu izprast gan sevi, gan pretējo dzimumu.

“Kodols” aicināja Dinu uz interviju, lai parunātu par cilvēka seksualitāti, sabiedrības veselības pratību un mūsu atbildību par saviem bērniem – topošajiem pieaugušajiem, mūsu sabiedrības locekļiem.

– Iesākumā vienkāršiem vārdiem pastāsti – kas ir cilvēka seksualitāte?

– Ja vienkārši, tā ir cilvēka identitātes daļa, kurā cilvēks izpauž sevi kā sievieti vai kā vīrieti. Tas ietver gan bioloģiju, gan ģenētiku (hromosomas), gan arī to izpausmi sociālajā, psiholoģiskajā, emocionālajā un fiziskajā dimensijā.

– Par bioloģiju un ģenētiku tā kā skaidrs, bet kas ir sociālā un fiziskā dimensija?

– Mūsdienās daudz runā par sociālās vides ietekmi uz dzimumu lomām vai uzvedības modeļiem, tomēr jāsaprot, ka daudz kas no tā ir pieņēmumi. Ir zinātniski pierādīts, ka X vai Y hromosomai, kas ir katrā mūsu šūnā, ir liela loma gan hormonālā, gan psiholoģiskā plāksnē, no kā izriet arī noteikta rīcība sociālā vidē un dzimumam raksturīgas izpausmes fiziskā dimensijā. Starp citu, drīzumā latviski iznāks Kembridžas absolventa, Lionas Bernāra universitātes profesora Renē Ekošāra grāmata “Vīrietis un sieviete”, kurā viņš atsaucas uz daudziem pētījumiem – aptuveni piecsimt – par šo tēmu. Tā nebūs tikai kārtējā psiholoģijas grāmata.

– Savā ziņā tas palīdz cilvēkam apzināties, kas viņš ir. Jo bieži šis jautājums – kas es esmu – jauniešos rada dziļus emocionālus pārdzīvojumus vai pat trauksmi.

– Jā, tas palīdz izprast sevi. Tā ir viena cilvēka identitātes daļa, ja tu izproti savu seksualitāti, kā tu uzvedies, kāpēc tu tā uzvedies, tad tas arī palīdz saprast savas rīcības motīvus un arī savas rīcības sekas. Izprast sevi jauniešiem ir īpaši svarīgi. Pubertātes laikā jaunieša ķermenī viss mainās. Taču tas jāuztver kā dāvana noteiktam mērķim – dzīvības tālāk nodošanai. Un mums kā atšķirīgiem dzimumiem ir iespēja nevis karot savā starpā, bet papildināt vienam otru. Reizēm sievietes vājums var būt veids, kā vīrietim kļūt par džentlmeni. Mums katram ir savas stiprās un arī vājās puses, un tas ir tikai normāli. Mūsdienās, kad daudziem vienīgais mērķis dzīvē ir baudīt, svarīgi ir saprast, ka lielāko laimes sajūtu dod jēgpilna dzīve. Piepildījumu var dot kalpošana sabiedrībai, piemēram, caur zinātni, medicīnu, izglītību, tieslietām vai garīgo praksi, un arī nākamās paaudzes audzināšana. Laba alegorija ir pasakā par Pelnrušķīti: ne viss tev der, bet tas ir ceļš, kā atrast sevi, savu vietu un īsto cilvēku, ejot cauri savā ziņā tādam kā iniciācijas procesam – grūtību pārvarēšanai, sevis pārveidei. Nav jāpārdzīvo, ja viss nav uzreiz, bet jāuztver tas kā skaists ceļš.

– Jaunietim ir nepieciešams atbalsts šajos meklējumos. Kas, tavuprāt, būtu labākais atbalsts?

– Es domāju, ka pamatu pamatā tā, protams, ir ģimene. Bērns jau no mazām dienām vēro un kopē vecākus, mācās no viņiem. Vecākiem ir jāsaprot viņu svarīgā loma, ka tieši no viņiem ir atkarīgs, kādi bērnam veidosies paradumi, vērtības, uzskati un rīcība. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka bērni redz šos labos piemērus, piemēram, kā tētis un mamma viens otru mīl vai kā viņi viens otram piedod, kā izpauž mīlestību.

– Bet, augot lielākam, viņš jau sāk uzsūkt informāciju arī ārpus ģimenes, parādās arī citas autoritātes…

– Jā, tā ir, tāpēc būtu labi, ja mēs sabiedrībā, medijos, kultūrā vairāk izceltu ģimenes vērtību un tās nozīmi, kā arī skolā par to runātu, vairāk izceļot pozitīvos piemērus. Diemžēl jauniešu vidū ģimene kā vērtība vairs nav tik aktuāla. 2022. gada pētījums, ko veica Demogrāfisko lietu padome, liecina, ka bērni un ģimene kā vērtība jaunu cilvēku vidū no pētījumā piedāvātajām piecdesmit septiņām vērtībām no trešās vietas nokritusi uz divdesmit trešo vietu salīdzinājumā ar 2004. gadu. Tas būtu tas, ar ko mums vajadzētu sākt izglītošanā par seksualitāti, – atjaunot ģimenes vērtību kā tādu.

– Vēl jau ir arī tendence atlikt bērniņa radīšanu vai izvēlēties vispār bērnus neradīt…

– Ne tikai Latvijā, bet visur pasaulē, it īpaši Eiropā, ir demogrāfiskā krīze. Patiesībā tā ir liela mēroga krīze. Jaunieši atliek bērnu radīšanu uz vēlāku laiku dažādu iemeslu dēļ, viņiem ir citas prioritātes – izglītība, karjera, izklaides –, viņi vispirms vēlas nostabilizēties un tikai tad sākt domāt par bērniņu. Nesen lasīju kādu rakstu, kur tika prezentēts uzskats, ka bērniņa radīšanu var atlikt līdz četrdesmit gadiem. Tomēr ir jāsaprot, ka tādā veidā rodas jauni klienti neauglības klīnikām, kur arī nav garantēts rezultāts. Sievietei, kas ir vecāka par trīsdesmit gadiem, iespēja dabiski ieņemt bērnu ikmēneša ciklā ir divdesmit procenti, sievietei četrdesmit gados tie ir pieci procenti, bet pēc četrdesmit piecu gadu vecuma iespēja dabiski ieņemt bērnu ir tikai viens procents. Jārēķinās arī ar dažādiem veselības riskiem, tostarp ļoti pieaug ģenētisku problēmu iespējamība mazulim. Ja runājam par seksuālo izglītību Latvijā, viens no uzdevumiem būtu kliedēt arī šādus mītus, ka ar bērniņa radīšanu var gaidīt līdz četrdesmit gadiem.

– Kādas zināšanas un izpratni vēl mums vajadzētu nodot jauniešiem, lai viņi spētu rast atbildi uz šiem svarīgajiem jautājumiem, kas es esmu un kāda ir mana seksualitāte?

– Ir svarīgi nostiprināt savu identitāti, arī izceļot un atpazīstot savas stiprās un vājās puses. Iemācīties saprast savas izjūtas, sajūtas, emocijas. Izprast šīs psiholoģiskās atšķirības – kas es esmu kā vīrietis vai kas es esmu kā sieviete –, kā arī spēt saprast arī pretējo dzimumu. Jo vairāk tu atpazīsti un izproti, kas notiek ar tevi un pretējo dzimumu, jo labāk tu izturies pret šo cilvēku. Patiesībā tas ir stāsts par cieņpilnām attiecībām. Arī jauniešiem tas ir aktuāli. Man liekas, ir svarīgi, mācot jauniešus par seksualitāti, iemācīt viņus arī atpazīt un iepazīt savas fizioloģiskās un bioloģiskās norises un izmaiņas. Spēt ieraudzīt auglības cikla jēgu un skaistumu. To saprast gan pašai meitenei, gan arī viņas puisim, šim topošajam vīrietim, un tad jau tās attiecības var veidoties abpusēji mīlošas.

Attiecības nav automātisks process, ir jāmeklē robežas, jāveido dialogs, jāmācās savstarpēja sapratne. Nevar mīlēt otru, nesaprotot, kā viņš jūtas, citādi var viegli pārprast. Piemēram, ja vīrietis nezina, kas ar sievieti notiek cikla laikā, viņš var uztvert sievietes hormonu vētras kā kādu personīgu apvainojumu, jo viņa var būt kašķīga šai laikā. Bet, ja vīrietis zina, kas ar sievieti notiek, viņš arī saprot, ka vētra norims un sekos saulains laiks. Vienlaikus tas piešķir dinamiskumu attiecībām, jo vīrietis var novērtēt savu mīļoto, it kā viņam līdzās dzīvotu nevis viena, bet vairākas sievietes, un tas ir tas, kas vīrietim vajadzīgs, – dažādība. Mūsu uzdevums būtu nevis izcelt negatīvo, bet parādīt skaistumu.  

– Kā runāt ar jauniešiem par tēmām, kas saistītas ar cilvēka seksualitāti?

– Es esmu par to, ka ar bērniem un jauniešiem ir jārunā atklāti, taču viņiem saprotamā valodā, atbilstīgi viņu vecumam. Piemēram, ja četrgadnieks prasa, kā viņš ir radies, nevajag stāstīt visus fizioloģijas pamatus, viņam pietiks arī ar to, ka tētis ar mammu tik ļoti viens otru mīlēja, ka sagāja kopā un radās viņš – sākumā mammas puncī, tad piedzima. Ir jāsaprot robežas. Bērnus nevajag vecumam neatbilstīgi un nevajadzīgi seksualizēt. Bet jauniešiem noteikti ir jāpasniedz vispusīga informācija. Arī par visu veidu kontracepciju, izstāstot ne tikai ieguvumus, bet arī informējot par blaknēm, lai viņi varētu pieņemt informētu lēmumu.

Pasaules Veselības organizācijas skaidrojumā ir minēts, ka pusaudžu seksuālās attiecības ir nedroša jeb riskanta uzvedība, līdz ar to jauniešiem un pusaudžiem ir tiesības zināt, kas ir kontracepcija un ar kādām iespējamām blaknēm viņiem jārēķinās, to lietojot. Ja runājam par efektivitāti, daudz kur tiek minēta tikai prezervatīva pareizas lietošanas efektivitāte – deviņdesmit astoņi procenti –, bet ir arī otrs parametrs – tipiskā lietošana, kur efektivitāte ir tikai astoņdesmit seši procenti. Un nav tā, ka šo efektivitāti var uzlabot zināšanas, – prezervatīvs var nomukt, pārplīst. Jauniešiem ir tiesības zināt, ka neviena kontracepcija viņus nevar simtprocentīgi pasargāt no neplānotas grūtniecības, un viņiem ir pašiem sev jāuzdod jautājums, vai viņi, kas paši vēl ir bērni, ir gatavi, ka viņu attiecībās var ienākt bērniņš.

Es kā ārste arī esmu daudz pētījusi un iedziļinājusies jautājumā par hormonālās kontracepcijas blaknēm, un es ļoti vēlētos, ka gan pusaudži, kas vēl nav nobriedušā vecumā, gan viņu vecāki saņemtu objektīvu un kvalitatīvu informāciju par iespējamām blaknēm. Tas ir risks pusaudža veselībai, tie ir dažādi riski nākotnē, dažādas iespējamas veselības problēmas, arī mentālās veselības problēmas, kas ir ļoti aktuāli tieši jauniešu vecumā, kad smadzenes vēl tikai nobriest. Izpaliek arī informācija par depresijas un pašnāvību risku. Diemžēl skaisti ilustrētajos bukletos un citos resursos par kontracepciju daudzi no riskiem nav minēti. Valsts nevar būt kā kontracepcijas izplatītāja firma, kas pasniedz zināšanas tai izdevīgā griezumā.

Arī auglības atpazīšanas metodes jeb ģimenes dabīgās plānošanas metodes ir ļoti dažādas, un tā, par ko apmācām Latvijā, – simptotermālā metode – ir moderna, zinātniska, Pasaules Veselības organizācijas apstiprināta metode, kurai ir deviņdesmit astoņu procentu efektivitāte gan pareizā, gan tipiskā lietojumā. Diemžēl dažādos informatīvajos materiālos visas šī auglības atpazīšanas metodes tiek sajauktas kopā, un simptotermālajai metodei tiek piedēvēta zemākā iespējamā efektivitāte, ko, iespējams, uzrāda kalendārā metode. Te gan svarīgi ir uzsvērt, ka šī metode nav piemērota gadījuma sakariem, to var pielietot tikai stabilās, ilgstošās attiecībās ģimenē.

Tikko apmeklēju zinātnisku konferenci Maltā, kur Itālijas pārstāvis minēja, ka Itālijā jauniešu izglītības programma paredz auglības atpazīšanas pamatu apgūšanu jau pusaudžu seksuālās izglītības programmā.

– Vai nepilngadīgajiem ir pieejama hormonālā kontracepcija? Vai ārsti to izraksta?

– Jā, ārsti arī nepilngadīgajiem izraksta gan hormonālo kontracepciju, gan spirāles. Es nezinu, vai tiešām pusaudzis tiek iepazīstināts ar pilnu informāciju par hormonālo kontracepciju, kad viņam šīs zāles tiek izrakstītas, bet tā ir ārsta atbildība sniegt pilnu informāciju gan bērnam, gan vecākiem, lai viņi kopīgi var pieņemt informētu lēmumu.

– Kāds ir tavs kā ārsta novērojums par pieaugušo cilvēku veselības pratību? Cik labi viņi pazīst savu ķermeni un norises tajā, vai spēj paši par sevi parūpēties?

– Pirms mēs nosodām mūsu jauniešus, ir jāpaskatās uz mūsu sabiedrību kopumā. Es kā ārste redzu, ka liela daļa sabiedrības ir neizglītota, cilvēki nav arī motivēti kaut ko ieguldīt savas veselības labā, jo vieglāk ir paprasīt ārstam kādu tabletīti. Man ir grūti pārliecināt, piemēram, cilvēku ar lieko svaru un asinsspiediena problēmām, ka viņam ir jāsāk strādāt ar sevi, jāsāk kustēties, sportot, veselīgi ēst. Man ir bijuši kādi divi trīs pacienti, kas saņēmās un sāka piekopt veselīgu dzīvesveidu, kustējās, notievēja, bet agri vai vēlu viņi ir atpakaļ vecajās sliedēs. Jo stāsts, man liekas, ir par sabiedrību kopumā. Sabiedrībā nav tādu veselīgu piemēru, nav arī vienkārši piekopt to veselīgo dzīvesveidu, jo, piemēram, ēst veselīgi ir dārgāk un laikietilpīgāk, nekā nopirkt gatavu tā saukto fāstfūdu, balto miltu produktus, baltmaizi, makaronus vai desu. Veselīgi produkti būs dārgāki, tāpēc cilvēki bieži izvēlas to neveselīgo. Un tas pats ir arī, piemēram, par cikla izmaiņām, – ne tikai jaunietis nezina, kas notiek ar viņu fizioloģiski, bet arī pieaugušas sievietes un pāri bieži vien neizprot elementāras lietas. Mēs ar vīru vadām kursus saderinātajiem, kur stāstām arī par auglības atpazīšanas būtību. Pāri bieži brīnās, kāpēc viņiem tas netika stāstīts skolā.

Vēl kāds piemērs: sieviete atnāk pie manis kā paciente, un es viņai jautāju, cik garš ir viņas cikls, un viņa pastāsta, cik garas ir menstruācijas. Ja pat mēs, pieaugušie, to nezinām, ko tad varam prasīt no bērniem? Tas pats arī par kustībām, par aktivitātēm. Tāpēc es uzskatu, ka vērtīgāk būtu, ja būtu vesels priekšmets, programma, kas sniedz plašas zināšanas par fizioloģiju, veselību, ģimenes pratību, vērtībām un seksualitāti.

– Vispārējā veselība un seksualitāte ir savstarpēji saistītas?

– Jā, tas ir stāsts par veselības pratību kā zināšanām par savu ķermeni un norisēm, par savu veselību, tostarp psiholoģisko, tādā kopainā, kas stāsta par to, kā es jūtos, un veido izpratni, kāpēc es jūtos tā, kā es jūtos. Vai es pievēršu uzmanību kādām pārmaiņām, vai es neizdegu, vai es neuzņemos par daudz kaut kādus uzdevumus. Tā mēs paši sevi varam pasargāt un parūpēties, lai nenonāktu līdz kādām nopietnām saslimšanām.

– Atgriežoties pie seksuālās izglītības programmas skolā. Vai plānots apmācīt pedagogus, lai viņi būtu tādi kā padomdevēji skolēniem par seksualitātes jautājumiem? Kāds ir tavs viedoklis par šādu pieeju?

– Uzskatu, ka par seksualitātes jautājumiem ir jārunā veselības jomas speciālistam, kuram ir atbilstoša izglītība un kurš var sniegt korektas atbildes uz visiem jautājumiem. Jo seksualitātes jautājumos nevar būt pareizas vai nepareizas atbildes, kas iemācītas īsos kursos. Šeit ir jābūt izpratnei par cilvēka fizioloģiju, psiholoģiju. Bērniem ir tiesības saņemt pilnu un plašu informāciju un, protams, arī atbalstu, atvērtu komunikāciju. Tāpēc tam būtu jābūt attiecīgi veselības jomas speciālistam ar zināšanām, komunikācijas prasmēm un spējām veidot atvērtu dialogu ar jaunieti, bet nevis skolotājam. Nav arī godīgi uzlikt papildu atbildību skolotājam, kurš jau tā dara lielu, atbildīgu darbu, mācot mūsu bērnus. Jāsaprot arī tas, ka zinātne nestāv uz vietas, un, ja skolotājiem patlaban tiek izstrādāta programma uz pāris gadiem, tad veselības jomas speciālisti pastāvīgi apmeklē seminārus kvalifikācijas uzturēšanai, kur klīniskās vadlīnijas mēdz mainīties pa gadiem.

– Kādas kļūdas, tavuprāt, nevajadzētu pieļaut seksuālajā izglītībā?

– Kļūdas var pieļaut tad, ja saliek nepareizas prioritātes un neizvirza patiešām aktuālo izglītības mērķi. Šajā gadījumā mērķim, manuprāt, būtu jābūt veselam un izglītotam jaunietim, kurš orientēts uz ģimenes dzīvi.

– Paldies par sarunu!

* Šobrīd tiek izstrādāts metodiskais materiāls pedagogiem “Seksuālā izglītošana: starptautiskā pieeja”, un jau šā gada rudenī plānots uzsākt pedagogu apmācību, lai iegūtās zināšanas viņi varētu nodot skolēniem. Atbilstoši iecerei sociālo zinību, dabaszinātņu, kā arī sporta un veselības priekšmetu pasniedzējiem profesionālās pilnveides programma “Seksuālā izglītošana” būs attālināti jāapgūst un zināšanu tests jānokārto līdz 2025. gada 1. janvārim, bet pārējiem pedagogiem – līdz nākamā gada 1. septembrim.