Nācās iekļauties Rīgas sabiedriskā transporta 15. trolejbusa pasažieru plūsmā. Braucam. Kad nonākam līdz tirgum, sieviete ar čista latgalisku piesitienu kādam saka:

– Nestāvi man blakus bez maskas! Velc masku!

– Viņai piecpadsmit gadu, maska nav jāliek!

– Kādi piecpadsmit gadi! Izskatās uz trīsdesmit!

– Ha, ha, ha...

– Liec masku vai ej prom!

– Ko tu bļauj, vecene! Ej di***!

– Tu mani, pieaugušu sievieti, sūti di***?!

– Pošla! Zakroj rot!

– Iemācies runāt latviski!

– Aizveriet mute!

– Ej prom, izsaukšu policiju!

– Zakroj rot, žirnaja korova!

– Runā latviski, te ir Latvija!

– Aizver sava mute, resna govs!

Tiktāl sieviete ar latgalisko piesitienu panāca savu – krieviski runājošā pasažieru plūsma pārgāja uz latviešu valodu, lai varētu apsaukāties. Iedomājieties – nevis lietoja krievu «matu», bet krievi sāka lamāties latviski.

– Tu nestāvēsi man blakus bez maskas! Kāp laukā!

– Pati kāp!

Sieviete ar latgalisko piesitienu tika galā ar kovida laikā obligāto masku nelietojošo kompāniju, un viņi izkāpa. Policija neiekāpa. Man divdesmit minūtes ceļā aizlidoja vēja spārniem.

***

Piemājas veikalā mani sagaida smaidīga sieviete labākajos gados.

– Nu, kurš gabaliņš uz jums skatās? Es ieteiktu ņemt to – tas ir lielāks.

Saklausu akcentu, taču sieviete labākajos gados raiti runā latviski.

– Jā, dodiet! Jūs man uzlabojāt noskaņojumu ar jautājumu par gabaliņu, kurš skatās.

– Es no Baltkrievijas, es te nesen, pie vīra dzīvoju. Man taču jāmācās runāt latviski! Es kursos mācījos, tagad runāju tikai latviski.

– Jūs ļoti labi runājat, bez kļūdām.

Es atceros viņas smaidu, bet neatceros seju. Nākamreiz veikalā mani sagaida pārdevēja:

– Kurš gabaliņš uz jums skatās?

– Tā esat jūs! Es jūs atceros!

Viņa veras uz mani kā nedaudz dīvainu veikalā ieklīdušu personu. Klusē. Atgādinu mūsu iepriekšējo sarunu. Redzu, ka viņa to atceras. Tagad veikalā meklēju šo omulīgo pārdevēju un iepērkos pie viņas. Sarunājamies latviski.

***

– Kur jums ir tas... centrs?

Pie Kongresu nama Rīgā mani krieviski uzrunā vīrietis. Līdzīgs Volodimiram Zelenskim. Ar divām cieši piebāztām somām. Nervozs. Apjaušu, ka viņš meklē Rīgas atbalsta centru Ukrainas iedzīvotājiem. Es tur tikko biju.

– Ejam, aizvedīšu jūs.

Kongresu nama vestibilā vīrietis iekrīt krēslā. Redzu, viņš ir tramīgs, nemierīgs. Saprotu, ka jebkurš mans jautājums varētu būt tracinošs, tāpēc klusēju un gaidu, ko viņš teiks. Un viņš saka:

– Es gribu gulēt. Četras diennaktis ceļā, neesmu gulējis.

Viņam ir sarkanas acis. Sarkanas, ar saplīsušiem asinsvadiem. Viņš tās bieži berzē. Kamēr gaidām bēgļu centra darbinieci, tomēr uzdrošinos pajautāt:

– No kurienes esat?

Viņš nosauc vietu. Atceros, ka nosaukums sākas ar burtu «s». Saku:

– Es zinu, kur kartē ir Ļviva.

– Jā, Ļviva ir rietumos, es – no austrumiem. Es ļoti gribu pagulēt.

– Esat ēdis?

– Kas? Tas tagad nav svarīgi. Es ļoti gribu gulēt, man rīt vienpadsmitos autobuss, jābrauc uz Vāciju pie sievas un bērniem. Viņi no Ukrainas aizbrauca uz turieni. Apskrēju Rīgā hosteļus, nekur nav vietu, man krosenes saplīsa. Biļeti jau nopirku, būtu atnācis stundu vēlāk, vairs netiktu autobusā. Kāpēc jums tikai viens autobuss diennaktī brauc uz Vāciju? Zināt, cik tur cilvēku gaida?

Es nezinu. Nevaru atbildēt uz šiem jautājumiem. Skatos uz viņa apaviem. Kamēr klusībā lauzu galvu, kā pieklājīgāk piedāvāt palīdzību kaut tik daudz, lai nopirktu jaunus apavus, vīrietis klusē. Un negaidot piebilst:

– Pie mums tagad ir...

– Šausmas.

– Tieši tā!

Viņš spēji pagriežas pret mani un atsaucīgi turpina:

– Divdesmit pirmajā gadsimtā karš?! Kurš to varēja iedomāties? Man neko nevajag, es gribu tikai vienu nakti izgulēties gultā.

***

Izkāpju no autobusa, kam pietura pilsētas centrā, pēc manas saprašanas, ir dumjā vietā – lai nonāktu vajadzīgajā sabiedriskā transporta pārsēšanās punktā, ir vai nu jāšķērso iela neatļautā vietā, vai arī jāienirst tunelī. Tas mani tracina, jo uzskatu, ka dzīvam cilvēkam nav jāvazājas pazemē. Dzīvam cilvēkam pieder visa plašā pasaule virszemē! Zemzemē lai rosās metro un automašīnas, kā arī mūsu dārgie nelaiķi! Turklāt pēc dabas esmu vienlaikus disidente un likumpaklausīga. Diemžēl nekad nezinu, kura personības šķautne gūs virsroku. Tā notiek arī šajā gadījumā.

Aiz muguras luksofors, priekšā – tunelis. Paveros pa labi, pa kreisi – neviena braucēja. Lēnā solī, cēlā gaitā, matiem plandot, šķērsoju ielu un soļoju uz pieturu. Garām pabrauc necils auto. Piestāj. Izkāpj gados jauna policiste un kaut ko uzsauc. Nodomāju: re, policisti prasīs man ceļu, beidzot esmu noderīga kā sabiedrības locekle! (Draudzenes komentārs vēlāk: tavs naivums ir neizmērojams. Citas draudzenes komentārs šīs draudzenes komentāram: tavs naivums TIEŠĀM ir neizmērojams.)

– Labdien, esmu policiste Zeltīte (vai arī cits vārds, ko savas pašiedomātās nozīmības dēļ precīzi nesaklausu).

– Ļoti patīkami. Kā varu palīdzēt?

– Jūs pārgājāt ielu neatļautā vietā.

Nū... ekhm… man operatīvā atmiņa kā zelta zivtiņai, proti, četras sekundes, un viss aizmirsts. Paskatos uz brauktuvi, novērtēju situāciju un tomēr piekrītu:

– Ā, jā, tā bija!

– Nāciet pie mašīnas, noskaidrosim personas datus.

– O, ko jūs ar mani darīsiet?

Jo interesanti taču! Mašīnā sēž policists gatavībā pārbaudīt visu. Lai nosaucot personas kodu. Ha, manā vecumā nav vajadzības slēpt to, par ko Vahtangs Kikabidze dziedājis: «Mani gadi ir mana bagātība.» Es drošsirdīgi pasaku. Viņš pārbauda. Un prasa:

– Kā jūs godāt?

Iebāžu galvu auto salonā un cenšos ieskatīties viņa telefonā, vienlaikus aizrādot:

– Vai tad jūs neredzat manu vārdu? Redzat taču!

Viņš saka, ka redzot gan, tomēr jāpārbauda, vai teikšu taisnību. Izrādās, neesmu melojusi. Policists tik tikko valda smieklus un prasa, vai es esot sodīta par šādu gājēja necienīgu pārkāpumu kaut kad savas vētrainās dzīves pagātnē. Attraucu, ka par šādu ne, bet par citiem, iespējams, esmu gan. Ar nodomu noklusēju, par kādiem. Redzu, viņam gribas smieties, ka vai traks. Tikmēr jaunā policiste bikli brīdina, ka daudzus ļautiņus tumšajā gadalaikā notriecot tieši tajā vietā, kur esmu nupat drasējusi pāri ielai; ka vajag iet tur, kur vajag iet, un nevajag iet tur, kur nevajag iet. Kategoriski piekrītu, māju ar galvu un tincinu:

– Kā jūs mani sodīsiet?

Izteikšot brīdinājumu. Es iekliedzos, pārsteidzot pati sevi:

– Nē!!! Es gribu naudas sodu! Es! Gribu! Naudas! Sodu!

Jo tas uzreiz ir tā... solīdāk. Policiste nelaimīga. Nedrīkstot uzlikt naudas sodu, jo es nemeloju un pārkāpumu nenoliedzu. Tādā gadījumā atļauts tikai brīdināt. Policists, kurš jau reizes trīs ir smieklos saļimis pār auto stūri, piebilst, ka es varēšot pārsūdzēt protokolu. Atbildu, ka nepārsūdzēšu, bet pieņemšu šo likteņa triecienu tieši pierē. Un ka tik un tā neviens neticēs, ka ar mani tā noticis, jo visiem zināms, ka allaž šķērsoju ielu pie luksofora, ar šādu rīcību tracinādama savus draugus, kuri slāj, kā viņiem labpatīk. Bet tagad, kad biju ne tajā vietā un ne tajā laikā, tieši es uzraujos uz policistiem. Stulbā providence!

Prasu, cik liels ir naudas sods. Līdz 30 eiro. Nekavējoties izsaku sašutumu, ka tas nav daudz. Policisti piekrīt. Skaidri redzams, ka viņi grib atbrīvoties no manis, bet ir pieklājīgi un nevēlas pārtraukt administratīvo recidīvisti pusvārdā. Tikām policists stiepj man papīra lapiņu. Hm... Esmu aizdomīga:

– Ko jūs gribat? Es neko neparakstīšu! Filmās šitā rāda, ka prasa parakstīt baltu lapu, beigās izrādās, ka esi iestājies politiskajā partijā vai paņēmis milzu kredītu!

Nu jau abi policisti ir nelaimīgi. Nē, lai uzrakstot savu e-pastu. Tiešām?! Skatos, kas uz lapeles uzskricelēts: serjoga76@... vai kaut kā tā. Policists to pārsvītro. Izrādās, e-pasta adrese vajadzīga, lai man nosūtītu administratīvo protokolu. Uzrakstu. Policiste Zeltīte bikli novēl:

– Esiet uzmanīga, sargiet sevi!

– Nekādā gadījumā! Šitā ir daudz interesantāk!

Policists mokās smieklu lēkmē. Zeltītes sejā redzams, ka viņai satikšanās ar pagājušā gadsimta cilvēku ir radījusi morālu traumu.

Toties es iekāpju autobusā un pārdzīvoju: ja nu nepareizu e-pasta adresi norādīju? Varbūt uzrakstīt Valsts policijai, lai sameklē šo ekipāžu un pasaka pareizo adresi?

Šīs mokas ilgst nieka pusstundu. Viss kārtībā, atbraucu mājās, protokols jau e-pastā un pat ne mēstuļu sadaļā, kā gadījies mūsu premjerei Evikai. Mani sodījusi Ceļu policijas 10. rota.