"Šodien atkal ir aktualizējies jautājums par "jauno vērtēšanas sistēmu", tāpēc man kā skolotājam gribas šo un to pateikt.

"Atzīmes nevar labot!" – tas ir galvenais šīs jaunsistēmas heiteru sauklis, taču tas neatbilst patiesībai. Var! Nevar labot katru vērtējumu. Var labot gada atzīmi, mācību gada beigās rakstot kombinēto pārbaudes darbu, prasti runājot – darbu par visa gada tēmu. Šausmas? Ja ir tā, kā daudzi saka "mans bērns labi mācās, visu zina, taču VIENĀ DARBĀ kaut kas notika un tā atzīme visu bojā", tad uzrakstīt darbu par visu gadā mācīto nebūs problēmas. Nu, ja jau tiešām visu mācās. "A, skolotājs sagatavos bērnu šim pārbaudes darbam?" – godīgi? Nē! Tas arī nav viņa uzdevums. Precīzāk – bērns visu gadu mācās, iet uz konsultācijām, noskaidro sev neskaidro utt. un tad raksta darbu un parāda zināšanas. Tā, jā, protams, ka palīdzēs. Vai tā, ka pateiks "Nu, bērns, tagad mācīsimies tam lielajam darbam!" Nē, uz to nav jācer (es gan neesmu naivs un prognozēju, ka daudz kur gan tieši tā būs, jo skolotāji bieži ir maigu dvēselīšu turētāji).

"Agrāk viss bija labi, bet tagad bērnam ir stress!" – neapšaubāmi, pārmaiņas daudziem rada stresu, arī lieliem cilvēkiem, bet bērniem jo īpaši. Taču par ko ir stress? Par sliktu atzīmi vai par vecāku reakciju uz to, ka nav 8-9-10? Man ir bijuši skolēni, kuri labo 8, jo "vecāki prasa 9-10"! Tad par ko ir stāsts? Skola rada stresu vai vecāki? Jaunā sistēma novedīs pie sliktām atzīmēm? Varbūt, taču tad ir jautājums – kā tika dabūtas iepriekšējās? Ar zināšanām vai vienkārši pārrakstot visu, ko var, "a, ja nu saies?"

Tāpēc es teikšu tā – ja šīs sistēmas dēļ atzīmes kādam arī pasliktināsies, tad izmaiņas būs sevi attaisnojušas, un mēs varēsim runāt par skolēnu zināšanām, nevis "uzkačāto statistiku priekš vecākiem".

"Bērns ilgstoši slimo, atnāk, viņam liek rakstīt darbu, tur slikta atzīme, viss – dzīve beigusies!" – šis arī ir arguments, un es teikšu, ka šādas situācijas jau ir tuvākas realitātei, taču arī te ir moments. Skolas vērtēšanas kārtība ir oficiāls dokuments. To var grozīt. Ja vecāki tikai čīkst pa skolas koridoriem vai internetos, bet nenāk pie skolas vadības ar konkrētiem piedāvājumiem/pieprasījumiem par šādu situāciju atrunāšanu vērtēšanas kārtībā, tātad viņus viss apmierina. Parasti gan pat tik daudz nevajag – vecāki pieņem, ka "tā ir!", un vispār neko nerisina, tikai lamā skolotājus, lai gan, jā, tas var būt konkrēta skolotāja subjektīvismā balstīts lēmums – likt par katru cenu to darbu rakstīt. Ja vecāki neprotestē, tātad viņus viss apmierina!

"Pa dienu ir daudz kontroldarbu, visiem neiemācīsies!" – divi. Dienā var būt divi summatīvie pārbaudes darbi, t.i., darbi, kurus vērtē ar atzīmi un kuri ietekmē gala vērtējumu. Izņēmums var būt tikai gadījumā, ja vērtēts tiek darbs, kurš ir veikts ilgākā laika posmā, teiksim, mēnesi, bet konkrētajā datumā ir jāprezentē. Taču tā kā tas ir izņēmums, šādas situācijas bieži arī neradīsies. Formatīvie darbi, t.i., tie, kas ir "uz procentiem", var būt kaut vai katru stundu, taču tie NETIEK ŅEMTI VĒRĀ, liekot gala vērtējumus, un to jēga arī ir cita – sekot līdzi skolēna zināšanu dinamikai (kā tas sanāk un vai sanāk, tas ir vēl cits stāsts, bet ne par to šoreiz).

"Tagad jau tikai 2 atzīmes semestrī. Agrāk bija 10 atzīmes, un tad jau tai vienai nebija svara tik liela un varēja uztraukties mazāk!" – pašlaik PD tiek rakstīti katra temata beigās. Kādā priekšmetā tās ir 3-4 atzīmes semestrī, citā – 2 atzīmes gadā. Vai tas ir labāk? Kā to ņem… jo šobrīd ir konkrēti zināms, cik atzīmes būs, kad tie darbi tiks rakstīti un kāds katram darbam ir svars. Agrāk? Saņēmi vērtējumu par atbildi uz skolotāja jautājumu klasē, un šis vērtējums ir tikpat vērtīgs kā kontroldarba atzīme. Lūk, tas gan nav godīgi! Vai arī skolotājs paņem un izdomā "neplānoto pārbaudes darbu" utt. Tagad viss ir daudz saprotamāk, pārskatāmāk un paredzamāk.

Jebkurām reformām ir pretinieki, reformām izglītībā pretinieku ir jo īpaši daudz tāpēc, ka tas ir moderni. Es teikšu tā – jau pirmā mācību gada ceturtdaļa ir noslēgta, pirmie darbi ir uzrakstīti un izlaboti. Kādas ir izmaiņas? Nekādas! Manā praksē izmaiņas ir pilnīgi nekādas. Ok, es arī strādāju skolā, kurā bērni varbūt ir bišķīt apzinīgāki un motivētāki kā "vidējā aritmētiskajā", taču tieši par to arī runa – mācības nav stihiska "samācīšanās pirms darba", bet gan process. Kam ar jauno sistēmu būs problēmas? Pofigistiem un tiem, kuri atzīmes bija pieraduši labot no labām uz teicamām un izcilām. Taču tieši šādas prakses izskaušanai arī tika ieviestas izmaiņas!"