Marutas kundzes saknes ir Latgalē, Dagdā. Tad ģimene pārcēlās uz Daugavpili, kur viņa pabeidza pirmo klasi, vēlāk uz Bausku. Tad tēvam kā grāmatvedim piedāvāja darbu Pludināšanas kantorī Ogrē, un kopš 1951. gada Maruta ir ogrēniete. Te mācījusies gan pamatskolā, gan vidusskolā, kas tolaik atradās tagadējā Ogres Mākslas skolas ēkā. 

Bija jāprot gan govi slaukt, gan dārza darbus

«Viss mans apzinātais mūžs saistās ar Ogri, par kuru ir vislabākās atmiņas. Man patīk, ka pilsēta ir sakopta, to nevar neredzēt. Kad vēl gāju skolā, Ogrē bija ļoti maz iedzīvotāju. Cits citu pazinām, ne no kā nebaidījāmies. Bērzu aleja bija ļoti skaista – nebija asfalta, bet izveidojās tik stingrs klons, ka neradās neviena peļķe. Neatņemama Ogres sastāvdaļa vasarās bija laipas, ko rudenī ņēma ārā. Vasarās te brauca atpūtnieki no Rīgas, īpaši ebreji, varētu teikt, ka Ogre bija kūrortpilsēta. Viņi vēlējās izīrēt kaut verandiņu. Te bija Plaušu tuberkulozes sanatorija, bērniem Kaulu tuberkulozes sanatorija. Šurp brauca ievērojamas personas, piemēram, Skulmes. Ar vienu no atvasēm – Ināru Skulmi – mācījos vienā klasē, vasarā braucu pie viņas uz Jaunogri, skatījāmies Džemmas Skulmes metus. Līdzās Skulmēm, kuru māja vēl saglabāta, dzīvoja Pāvils Vīlips. Viņa sieva bija dziedātāja Elza Bramberga,» jaunības dienu atmiņās dalās Maruta, atceroties, kā bērni uz skolu nākuši ar slēpēm. Tolaik vēl nebija uzbūvēts nedz Ogres novada Kultūras centrs, nedz Mālkalnes prospekta mājas – pie skolas uzlikuši slēpes un taisnā līnijā – aidā uz Zilajiem kalniem! 

Maruta dzīvojusi mājā Ogrē, Dārza ielas un Strēlnieku prospekta krustojumā, kur līdz šim saglabājusies divarpus stāvu rozīga māja. Marutas ģimene dzīvoja pirmajā stāvā, bet otrajā bijis Pludināšanas kantoris. Māja piederējusi Lāčplēša ordeņa kavalierim Jānim Sniedzem. «Dzīvojām kā laukos, Sniedzem bija stallis, jo viņš mīlēja zirgus. Māte nestrādāja, turējām govi, sivēnu, bija vistas. Man vajadzēja iemācīties gan govi slaukt, gan dārza darbus. Tolaik domāju, ka man nekad nebūs dārza, bet tagad man dārzs ir pirmajā vietā,» smaida Maruta. 

Viena no nedaudzajiem anesteziologiem valstī 

Pēc vidusskolas iestājās 1. medicīnas skolā Rīgā, kur sagatavoja feldšerus un vecmātes. To pabeidzot, sapratusi, ka medicīna ir viņas aicinājums. Valsts sadales rezultātā nonāca Balvos, par ko sākumā ļoti pārdzīvoja, bet, iespējams, tas bija viņas liktenis, jo tieši tur sastapta dzīves mīlestība – jaunais agronoms Jānis, ar kuru laulībā aizvadīti nu jau 62 gadi, izaudzināts dēls Raimo, kurš, starp citu, ir ķirurgs Rīgas Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Arī vedekla Aija, ar kuru dēls studējis vienā kursā, ir mediķe un farmaceite. Maruta smaidot teic, ka viņai ir vislabākā vedekla pasaulē. Savukārt mazmeitiņa Anete ir juriste. Sagaidīti arī divi mazmazbērni. Starp citu, abi ar vīru laulājušies Ogrē, Dzimtsarakstu nodaļā, kas tolaik atradusies pretim pastam, kur šobrīd ir Pūres beķereja. Maruta smaida, ka laikam jau tur augšā ir kāds, kas to visu regulē. Viņa atzīst, ka ir ļoti šerpa rakstura un lielākais ienaidnieks visu mūžu bijusi pašas mēle. To savulaik izjutušas gan māsiņas nodaļā, no kurām tika prasīta kārtība, gan vīram nebija viegli, bet viņš izturēja. «Reiz izlasīju joku, ka laulību dzīve tā norūda cilvēku, ka viņu vairs pat aizkapa dzīve nebiedē,» smaida Maruta un piebilst, ka vienmēr pratusi arī atvainoties, ja, kā mēdz teikt, pāršāvusi pār strīpu. 

Jautāta, kā viņas ceļš medicīnā tik cieši savijās ar anestezioloģiju, M. Stucka stāsta, ka Balvos nostrādājusi pavisam neilgi un iestājusies Medicīnas institūtā, kur viņas ārsta etalons bija nesen mūžībā aizgājušais profesors Georgs Andrejevs. Anestezioloģija kā medicīnas nozare sāka attīstīties pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Latvijā bija tikai pieci anesteziologi. Tolaik sāka attīstīties ķirurģija, operācijas kļuva aizvien sarežģītākas. Anesteziologu biedrībā, ko vadīja Andrejevs, gadā sagatavoja septiņus līdz desmit anesteziologus. Maruta bija viena no pirmajiem, kā pati smaidot saka – senajiem anesteziologiem, kuri cits citu pazina, savstarpēji sazinājās, konsultējās – kādu kurš narkozi devis konkrētā operācijā. «Faktiski anestezioloģiju atzina tikai 1992. gadā, kad izdeva likumu to atzīt par pastāvīgu medicīnas specialitāti. Ogrē pirmā anestezioloģe bija daktere Zigrīda Andrijevska, kura bija arī slimnīcas administratore. Kad beidzu institūtu, izgāju anesteziologu kursu, kas ilga gandrīz gadu,» atceras Maruta. 

Studiju laikā piestrādā slimnīcā 

Medicīnas institūta studentiem savulaik bija vienas no zemākajām stipendijām valstī, un Maruta visus studiju gadus piestrādājusi Ogres rajona slimnīcā. Sākumā Ķirurģijas nodaļā uz pusslodzi par māsiņu – koka ēkā, kuras vairs nav. Marutai jau bija feldšera diploms, kad uzcēla slimnīcas korpusu, viņa brauca diennakti kā ātrās palīdzības feldšere, ņēma dežūras brīvdienās, lai netraucē studijām. Tad atklāja veco jauno slimnīcu, vispirms – Ķirurģijas nodaļu. Otrs gals palika brīvs, tas bija paredzēts ginekoloģijai, bet dzīve ieviesa nelielas korekcijas. Tolaik «Sarkanais Krusts» brauca ekskursijā ar saviem donoriem un pie Jumpravas notika smaga avārija, bija ap 20 cietušo, un tā otra daļa tika «atklāta» tieši tajā reizē. Kad varēja, pacientus pārveda uz citām nodaļām, tad tur pārgāja plānotā Ginekoloģijas nodaļa. Maruta neilgu laiku strādāja par vadītāju arī Ogres rajona slimnīcas Uzņemšanas nodaļā un uz pusslodzi par anestezioloģi, otra pusslodze bija dakterei Andrijevskai. 

«Nevar nepieminēt dakteri Daini Širovu, kuru tolaik virzīja galvenā ārsta postenim. Viņam ir milzīgi liels enerģijas potenciāls un vienmēr bijis tāls redzējums. Tas, ka uzcelts jaunais korpuss un jaunā slimnīca, ir tikai un vienīgi viņa nopelns. Slimnīca aizvien pilnveidojas, un drīz tiks atklāta skaista Dzemdību nodaļa, un vēl var uzteikt, ka dakteris Širovs ir apgādājis slimnīcu ar pašu modernāko aparatūru, kas ļauj konkurēt ne tikai ar visām Latvijas lielākajām slimnīcām, bet arī lielajām klīniskajām slimnīcām. Tas atvieglo gan ārstiem darbu, gan arī ir liela veiksme iedzīvotājiem,» uzskata Marutas kundze.

Vienmēr pa rokai acetons nagu lakas noņemšanai...

Uzņemšanas nodaļā Maruta nostrādāja pavisam neilgu laiku. Kad no tās aizgājusi, viņai bija pusslodze kā anestezioloģei un pusslodze Asins pārliešanas nodaļā, kur bija tikai diennakts māsas postenis. Tajos gados arī dežūrārsts slimnīcā bija tikai viens. Ja vajadzēja citu speciālistu konsultāciju, viņus aicināja no mājām. Tie bija pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi.

«Kā anestezioloģes strādājām divatā ar dakteri Andrijevsku. Savas dzīves nebija, tā bija padota slimnīcai, jo, piemēram, ejot uz kino, biļeti pirku celiņa malā un laidējam iekšā nosaucu sēdvietu. Mobilo telefonu tolaik nebija, un man vienmēr bija jāpiesaka, kur atrodos. Varēja izsaukt no teātra, gāju pie draugiem uz vārda dienu, paziņoju, kur būšu. Un tā gadu no gada, dienu no dienas. Tāda bija mums tā dzīve. Gadi no 60. līdz 90. pagāja straujā ritmā, nestāvēju ceļa malā, kad dzīve traucas garām. Visā biju iekšā un visu it kā paspēju gan darbā, gan baudīt kultūru, arī paceļot. Nebija jau tā, ka tikai mūs vien sauca. Ķirurgus sauca, neirologus, arī terapeitus. Tā dzīve bija trauksmaina, nevarēja mierīgi naktīs gulēt mājās, kad skaitījies mājas dežurants,» atceras ārste, piebilstot, ka pacientu bijis daudz, naktīs arī operēja, veda dzemdētājas ar ķeizargriezienu, bija arī daudz traumu uz autoceļa Rīga–Daugavpils. 

Reizi nedēļā mazajā operāciju zālē gatavoja asinis, tur bija strikti jāievēro noteikumus, jāatlasa donori. Dodoties uz operāciju, ķirurgi vai ginekologi pieteica, kāda asins grupa būs nepieciešama. Atveda arī pacientus ar traumām, asinis vajag, bet konkrētās grupas nav. «Katrai grupai bija donori, ar kuriem pastāvēja noruna, ka akūtos gadījumos viņus var traucēt arī naktīs. Tad brauca pakaļ donoram, blakus zālē, kur operēja, viņam noņēma asinis, tāda mums bija tā dzīve,» atceras Maruta un turpina: «Paraugoties uz slimnīcu, kāda tā ir mūsdienās, man ir žēl, ka piedzimu tik agri. Labprāt būtu piedzimusi kādus 20 gadus vēlāk – kāda ir aparatūra, kad ieej zālē, kā viss ir nokomplektēts. Kad sāku strādāt, pulsa oksimetra nebija, monitoru nebija. Bija aparāts «UNA» – universāls narkozes aparāts, ar kuru varēja padot skābekli un gaistošo šķidrumu analgētiķus. Strādāju ar ēteri un ftorotānu. Dozators bija, bet, cik tas laida, lai saprastu, pašam bija jāpaošņā. Ķirurgs kliedz, zarnas pūšas, tātad par maz! Pēc kā gan cita varēja vadīties, ja nebija ne monitoru, nekā. Tikai tava redze un tava intuīcija. Ja pacientam lūpas rozīgas, vaidziņi un nadziņi sārti, ja viņš nav mikls, ja māsa ik pa piecām – desmit  minūtēm skaita pulsu, mēra spiedienu, tātad slimniekam ir labi. Sievietes kā sievietes, arī ginekoloģijā uz operāciju nāca krāsotām lūpām, lakotiem nagiem. Turējām acetonu gandrīz vai operāciju blokā, lai noņemtu no nagiem laku, jo tie bija mūsu orientieri. Kad radās pulsa oksimetrs, mums ar dakteri Andrijevsku tā bija pilnīga revolūcija. Ja redzi, ka pulsa oksimetrs rāda, ka cilvēkam ir pietiekams piesātinājums ar skābekli, tad ko gan vairāk var vēlēties.»

Ārste atzīst, ka sākotnēji strādājuši teju vai kā akmens laikmetā. «Savulaik bija krievu mākslīgās ventilēšanas aparāts, ļoti nekvalitatīvs. Ja pieslēgtu slimnieku pie tāda aparāta, grēks būtu to darīt, jo viņš vienkārši neizvilktu. Elpinājām ar rokām ilgus gadus, līdz radās labs elpināšanas aparāts. Bija jābūt ļoti uzmanīgam. Narkozes dziļums arī – ja pulss ir normāls, spiediens normas robežās, zīlītes vajadzīgajā platumā, tātad viss ir kārtībā. Varu sevi paslavēt, ka šai lietai piegāju ļoti nopietni. Ja pēc narkozes kaut kas nepatika, uz nodaļu uzreiz nevedu. Varbūt biju bailīgāka. Kad ar pacientu varēju sasveicināties un aprunāties, laidu uz palātu. Ķirurgiem patika ar mani strādāt, jo es slimniekus ļoti pasēju. Man bija lemts strādāt ar gudriem ārstiem. Nekautrējos palūgt konsultāciju dakterei Neilandei vai Eidukai. Īpaši uzmanīga biju ar bērniem. Ļoti nervozs un sarežģīts darbs. Tagad visu rāda aparatūra, tāpēc saku, ka man vajadzēja piedzimt mazliet vēlāk, es labprāt pastrādātu šajos laikos,» – tā Maruta. 

Ogres slimnīcas zelta fonds 

Jautāta, vai mūsdienu ārsti atšķiras no tiem, kuri strādāja viņas laikā, daktere Stucka atzīst, ka atšķirība noteikti ir. Tolaik ārsti ievēroja subordināciju, neuzdrīkstējās apstrīdēt galvenā ārsta viedokli. Iespējams, bija nopietnāki, uzmanīgāki. «Visus ietekmē šis laikmets, kas ir skrejošs, sasteigts, paviršs un vardarbīgs, tas atstāj iespaidu arī uz cilvēku. Medicīnā nedrīkst būt paviršs. Taču mūsdienās jaunajiem ārstiem ir lielākas iespējas, ir pieejama literatūra, valodas zināšanas, viņi ir pakāpi augstāk,» saka Maruta un turpina: «Kā jau minēju, kad 1992. gadā anestezioloģiju atzina par specialitāti, izveidoja Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļu, biju tās vadītāja ar diennakts anesteziologa, māsas un sanitāra posteni. Mans lolojums, ja tā var teikt, ir tagadējā nodaļas vadītāja Sigita Kalniņa, ar kuru un arī nodaļas kolektīvu man līdz šai baltai dienai labs kontakts. Viņa ir enerģiska, zinoša un maigāka par mani.» Maruta teic, ka viņai joprojām ir ļoti sāpīgi laiku pa laikam dzirdēt negatīvus vārdus par Ogres slimnīcu, jo šeit gan tolaik, gan tagad ir lieliski ārsti, ar daudziem no kuriem viņai bijis gods strādāt. «Nevaru neminēt tādu izcilu terapeitu trijotni kā dakteri Neilandi, dakteri Baiku un dakteri Moru. Arī daktere Eiduka ar savu pieeju, zināšanām un attieksmi ieguva popularitāti visā Ogres novadā. Mums ir daudz tādu ārstu, no kuriem var pamācīties. Arī kādreizējais ķirurģiskais kolektīvs, piemēram, dakteris Visvaldis Birhāns – kad viņš izmeklēja slimnieku, no viņa varēja pamācīties. Arī Birhāna dēls ir neiroķirurgs Rīgā, abi dzīvoja Ogrē. Nevaru neminēt arī ginekologu plejādi – Grīnbergu, Makševicu, Blinhenu, priecājos, ka tagad slimnīcā strādā viņas dēls, kurš tolaik bija vēl students. Ar lielām organizatora spējām bija arī daktere Ārgale. Kad slimnīcas poliklīniku sāka vadīt dakteris Pastars, viņš ieviesa novitātes – poliklīnikas ēkā iebūvēja liftu. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl – viņi visi ir Ogres un slimnīcas zelta fonds,» saka Maruta, kurai bija saikne ar visu plašo novada ārstu saimi, jo viņa pildīja arī sabiedrisko darbu – bija rajona mediķu arodbiedrības vadītāja. Arodbiedrībā bija iestājušies mediķi no Ogres slimnīcas, Madlienas slimnīcas, Ceplīšu slimnīcas, sanatorijas «Saulstari», Bērnu kaulu tuberkulozes slimnīcas, SES, aptiekām. Sabiedriskais darbs aizņēma daudz laika – vajadzēja sasaukt sēdes, koordinēt mašīnu rindu, iedalīt ceļa zīmes uz sanatorijām un bija jādara daudz ko citu. Nevar neminēt arī medicīnas darbinieku baļļu organizēšanu Ogres Tautas namā, kur piedalījās vairāk nekā 100 rajona mediķu. Tas viss prasīja darbu. 

Tas bija arī Atmodas laiks. Marutai ir piešķirta arī Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. «Pie ugunskura nesēdēju, bet mūsu slimnīcas pārziņā bija TV studija Zaķusalā. Bija jābūt gatavai somai ar šinām un visu nepieciešamo. Vajadzēja cilvēkus, kas brauc, bet visi gribēja kaut ko darīt. Piedalījos arī «Baltijas ceļā» – ogrēnieši stāvēja pie Līgatnes. Tas bija pacēluma laiks, kolektīvs saliedējās,» atceras ārste un piebilst, ka ir gandarīta par slimnīcā nostrādātajiem gadiem un kolektīvu, kurš viņu nav aizmirsis, izvirzot Ogres novada Goda pilsoņa statusam. 

«Biju patīkami pārsteigta, uzzinot, ka esmu izvirzīta šim apbalvojumam. Ceru, ka mans darbs ir devis pienesumu gan slimnīcai, gan ogrēniešiem,» saka Maruta, kura šobrīd bauda atpūtu. Viņa ir liela rokdarbniece. Marutas izšūtie darbi līdzinās gleznām. Viņai visu dzīvi patikusi dzeja un prieku sagādā dārza darbi. 

Jautāta, ko gribētu vēlēt sev un citiem, viņa teic, ka to visprecīzāk izteiks Knuta Skujenieka dzejas rindas: 

nav ko slieties dižā stājā 

nav ko lepnus vārdus dvest

jo tāpat nemaz nav viegli

ikdienišķi galvu nest

Neraudāt par to kas bijis 

nebīties par to kas rīt

tikai saudzīgi un droši

savu vagu taisnu dzīt