Biežāk te ierodas vietējie un kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – tūristi, bet ir arī viesi no tālām un pavisam tālām zemēm, piemēram, Dienvidkorejas un ASV. Ir arī reizes, kad kādam pasākumam tiek rezervēti visi numuriņi. Kā papildu magnēts šai vietai kalpo «Avārijas brigādes» parks Lēdmanē un «Zelta zirga» motosacīkstes Ķegumā.
Personiskas atmiņas
Pirms četriem gadiem no AS «Latvijas dzelzceļš» (LDz) jau krietni laika zoba papluinīto namu par nepilniem 8000 eiro nopirka Liene Ķemzāne ar vīru. Lieni kā dzimušu suntažnieci ar šo vietu saista personiskas atmiņas. Kā nekā – bērnībā kopā ar mammu pa šo dzelzceļa līniju uz Rīgu tika braukts ne vienu reizi vien un stacijā pirktas biļetes un īsināts laiks, gaidot vilcienu. Starp citu, omīte vēl šobrīd mīt netālu – otrpus ceļam, Cielavkalnā jeb tā saucamajā Vašingtonā. Liene pasmaida, ka tas nav vienīgais ciemata stūris, kas nes eksotisku vārdu – par godu tās īpašniekam Amerikam joprojām Suntažos ir vieta, kas tiek dēvēta par Ameriku. Bet starp Glāzšķūni un Suntažiem ir arī Berlīnes krustojums.
Sākotnēji Liene pat nebija izlēmusi, ko ar jauno īpašumu darīs. Aprunājusies ar kolēģi Māri Olti, kurš kopš 2017. gada saimnieko Ērgļu stacijā. Viņš rosinājis jauniegādāto namu pārvērst par restorānu, tāpat kā tas ir viņam, jo, kā pārliecinājies, – tas atmaksājas. Liene atzīst, ka ar zināmu apbrīnu raugās uz cilvēkiem, kas to izvēlas kā savu biznesa modeli. Taču, apsverot visus par un pret, galu galā nolēmusi – nē, pietiks Ērgļu līnijā ar vienu restorānu. Labāk lai iet viesmīlība, kurā viņai ar vīru ir lielāka pieredze. Ir jau lieliski piemēri, kas apliecina – arī laukos un mazpilsētā var izveidot ko tādu, kas piesaista plašāku apmeklētāju loku. Kaut vai Līgatnē «Zeit», kurā ir ne tikai viesnīca un restorāns, bet arī papildu pievienotā vērtība – augstvērtīgu kultūras pasākumu programmas piedāvājums visa gada garumā.
Runājot par valsts politiku attiecībā uz tūrisma izmitināšanas vietnēm, Liene atgādina, ka tām ir pretimnākšana, jo tām tiek piemērota samazināta PVN likme 12% apmērā.
Mēģina atrunāt
Vēsturisku ēku ir jācenšas saglabāt, jo tā veido mūsu vidi. Ir laba sajūta, ka tai neesi ļāvis pazust no zemes virsas un esi devis otro elpu.
Bija jau, kas mēģināja no šāda soļa atrunāt, norādot uz trūkumiem – sak, blakus nav ūdeņu un bagātīgu dabas skatu, kas tad te brauks?! Cits atkal, ielūkojies atjaunojamās telpās, mudinājis iekārtot tās pēc iespējas vienkāršāk, lai cilvēkiem būtu lētāk. Liene attraukusi, ka ir taču netālu tāda vieta, kur viss tā arī ir – pažobelē ielikts matracis bez gultas veļas un kur par nakšņošanu jāmaksā tikai desmit eiro. Bet vai tad visiem jārīkojas pēc vienas šnites? Cilvēkiem taču prasības un rocība atšķiras. Ir, kam pietiek ar zirgu deķi siena šķūnī un domubiedru kompāniju, ir, kam vajag savu telpu, komfortu un skaistu vidi. Tāpēc tika nolemts, ka iepriekšējo plānojumu, kur vienā pusē bija dzīvoklis stacijas priekšniecei, bet otrā pusē kādam no darbiniekiem, pilnībā pārveidos. Lūk, tikai zinātājs uzminēs, ka te bija kase – par to liecina logs, caur kuru vasaras laikā tika tirgotas biļetes, bet aukstā laikā to darīja iekštelpās.
Svarīgi ir zināt, ko tu gribi, kāds ir tavs mērķis, ir pārliecināta Liene. Nevajag baidīties, jo – bailēm ir lielas acis. Pierādījums tam, ka risks attaisnojas, ir Suntažu viesnīca. Izrādās, ka cilvēki labprāt grib pabūt lauku vidē, papeldēt patīkami uzsildītā baseinā vai pasēdēt kubulā, laukā grilēt gaļu un desiņas. Īsi sakot – atpūsties, nemeklējot nez kādas aizraujošas un adrenalīnu uzkurinošas izklaides. Dažādības pēc var izbraukt kādu līkumu pa lielākiem un mazākiem apkārtnes ceļiem ar Lienes iegādātajiem elektrovelosipēdiem. Un tas, ka blakus ir lielais autoceļš, ir pat ieguvums, jo vienmēr tiek uzturēts kārtībā, ziemā attīrīts no sniega segas, teic Liene, kura, izrādot savu saimniecību, iemet aci katrā stūrītī un plauktā, šo to piefiksējot telefonā. Būt viesnīcas īpašniekam nozīmē sekot līdzi – vai viss ir kārtībā, vai kas nav jāpielabo, jāatjauno, jāsakopj, jo klientiem jāpiedāvā tas labākais.
Viņas namiņa pluss ir tas, ka numuriņi ir kā atsevišķi dzīvokļi – ar virtuves stūrīti, labierīcībām, guļvietu. It kā līdzīgi, bet katrs atšķirīgs. Lienei jau sākumā bijis skaidrs, ka ar ēst gatavošanu neaizrausies, tāpēc viesnīcā būs viss virtuves aprīkojums, lai paši viesi var darboties un sarūpēt sev maltītes. Ir arī lielāka telpa, kur var sanākt kopā un svinēt svētkus – ir aprīkojums, piemēram, projektors mājas kinozālei.
Aiznes un izdemolē
No vēsturiskajām detaļām diemžēl nekas daudz nebija palicis pāri – pat stacijas uzgaidāmās telpas tik tradicionālais koka sols bija zudis (tā līdzinieku var aplūkot Ērgļu stacijā). Laikam jau sakurināts kāda vietējo ļaužu krāsnī. Tā kā ēka atrodas nostāk no centra, tad tie, kuri gribēja ko ņemt vai pademolēt, to arī varēja netraucēti izdarīt. Turklāt stacijas fotogrāfija bija ievietota interneta vietnē «Zudusī Latvija», kas deva tai papildu (nevēlamu) publicitāti, un tad jau kājas pieauga vēl citiem «artefaktiem». Lienei mazliet neizprotama ir LDZ vilcināšanās ar ēkas pārdošanu, kas ēkas stāvokli tikai pasliktināja. Citas stacijas, arī tā pati Ērgļu, – tika izsolītas krietni agrāk.
Taču, cik iespējams, vecās detaļas atjaunotas un izmantotas interjerā. Vienas no tām ir koka durvis – izturējušas visus laika pārbaudījumus, arī Otrā pasaules kara postījumus. Vācu gūstekņi, kuri atjaunoja celtni, izmantoja to, kas bija palicis pāri no iepriekšējās ēkas. Durvis ir kā atgādne par to, ko tām nācies izturēt – tajās ir šķembu un ložu zīmes. Otrajā stāvā šur tur palikušas arī vecās dēļu grīdas – tās tika pamatīgi notīrītas no «patinas» un nolakotas. Savulaik māja kurināta ar malku, un no krāsns izlēkušās dzirkstis atstājušas savas melnās pēdas. Liene domā, ka tādas it kā nepilnības piešķir mājai savu smeķi. Tagad ēku apsilda modernākas iekārtas – siltumsūknis un granulu katls, kas izvietoti atsevišķā ēkā (tur arī ir baseina filtri). Vienā no telpām ir metāla kamīniņš – tas lai priecē tos, kuriem gribas sajust dzīvas uguns klātbūtni un lauku mājas gaisotni. Liene uzsver, ka sākotnēji gribējusi atjaunot māju tādu, kādu to iegādājās – saglabājot dzelteno toni (tādā tā bija nokrāsota padomju laikā). Taču pēc 2022. gada 24. februāra notikumiem, kad Krievija iebruka Ukrainā, domas mainījās – nams būs tāds, kāds tas bija pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, proti, balts. Skaidrs, ka sākotnējo veidolu nevarēja vairs atgūt, jo nams pēc kara tika pilnībā uzcelts no jauna. Pirms tam tas bija daudz lielāks, jo Suntažu stacija bija vieta, kur savulaik bija pat trīs sliežu ceļi, kuros posmā no Sauriešiem līdz Ērgļiem varēja izmainīties vilcieni. Diemžēl nav saglabājies arī 1939. gadā celtais ūdenstornis.
Ir medus, ir arī darva
Mīnuss ir arī tāds, ka Lienes ģimenei pieder tikai ēka, bet ne zeme – tā tiek nomāta no LDz. Visticamāk, ka tas bija iemesls, kāpēc izsolē nepiedalījās citi pretendenti, jo ne katrs gribēs īpašumu ar tādu apgrūtinājumu. «Es saprotu, ka neviens jau to īpašumu neatņems un man būs zemes izpirkšanā pirmā roka, taču zināms risks tas ir,» norāda Liene. Priecē, ka atbrīvojusies vienstāva ēka, kas ir blakus viesnīcai un kur bez jebkādām labierīcībām mitinājās kāds skarbu vēju ārdēts vīrs, kam nebija svarīga ne mājas ārpuses, ne iekšpuses izskats. Viņam pašvaldība ierādījusi sociālo dzīvokli, bet Liene nu varēs sakopt aizaugušo dārza stūri.
Vai mājas viesi galvassāpes nesagādā? Kopumā nevarot sūdzēties, taču ik pa laikam jau kaut kas pazūd. Vienreiz tikai gadījās jauniešu kompānija, kas te sarīkojusi dzertiņu un pamatīgi paplosījusies. Nācās likvidēt postījumus – pārkrāsot kāpņu telpu un pieremontēt. Labi, ka, rezervējot viesnīcu caur booking.com un airbnb.com, ir paredzēta apdrošināšana, ja klients ir nodarījis kādu skādi. Tā nosegusi remontu izmaksas. Bet ar to ir jārēķinās, ja strādā šajā jomā, – cilvēki ir dažādi. Lai pasargātu īpašumu no negodīgiem ļaudīm, tas aprīkots ar videonovērošanu un diennakts tumšajā daļā izgaismots. Un – tā kā gandrīz vienmēr te ir viesi, tie ir arī sava veida sargi. Darvas karotei blakus ir medus muca – tie viesi, kuri te reiz bijuši un atgriezušies. Tas sniedz lielāko gandarījumu, tas ir augsts novērtējums ieguldītajam darbam un līdzekļiem, atklāj Liene, piebilstot, ka nav jau tā, ka visu laiku jāīsteno jaunas idejas. Ir arī jāaprimst un jāļauj izbaudīt tas, kas ir. Taču nemiera gars, protams, ik pa laikam paceļ galvu.
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
SIF_MAF2024
