Olgai kapusvētki gar degunu

Olga gatavojās doties uz kapusvētkiem. Kā lauku cilvēkam piedien, vēl vajadzēja apdarīt darbus, lai var kāpt mašīnā un braukt sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Olga paķēra ķerbeli un izskrēja dārzā. Tur auga dažādi lauku labumi, ko viņa katru reizi veda ciemakukulim gan radiem, gan citiem kapusvētku svinētājiem, kurus satika reizi gadā.

Ar pilno grozu rokā Olga sēdās uz zema ķeblīša un… aizsēdās garām. Kājas sapinās garajos brunčos, Olga ar būkšķi piezemējās uz klona grīdas un dzirdēja krakšķi. Iesāpējās potīte.

Bet cik tad ilgi knūpus gulēsi?! Kā nebūt piestutējās sēdus, sasauca vīru un ar viņa atbalstu aizlēca līdz mašīnai. Tikai, nevis lai brauktu uz kapusvētkiem, bet lai dotos uz slimnīcu. Medicīnas iestāde laukos ir luksusa serviss. Līdz tai vispirms ir jātiek. Vietējā (cik nu reģiona slimnīca vispār var būt vietēja) slimnīcā Olgas kāja neizraisīja interesi, tāpēc ka traumatologs ortopēds katru dienu nepieņem. Un šī noteikti nebija īstā diena, jo – sestdiena.

“Ātrā palīdzība” Olgu aizrāva uz lielpilsētas slimnīcu, kur bija gan traumatologs, gan ortopēds, gan ķirurgs. Tur jau pēc operācijas viņa ar ortozē sastiprinātu potīti gulēja palātā un gaidīja pārējās bēdumāsas. “Gan jau tādas būs,” Olga sevi mierināja. “Vai nu man vienai te jānīkst, kamēr kapusvētki aiziet gar degunu.”

Svetlana ar grābekli

Nebija ilgi jāgaida. Atvērās palātas durvis, un tika ievizināta sieviete. Potīte ģipsī. Rokā grābeklis. Svetlana vārdā. Svetlanu saudzīgi ieripināja gultā, personāls sakārtoja viņas kāju, uz grīdas nolika grābekli, un sākās abu dāmu divvientulība. Ko citu darīt, jārunā. Olga apvaicājās, kas Svetlanai vainas. Esot bijusi kapos, sakopusi radinieku atdusas vietas. Aizrāvusies, līdz attapusi, ka pēc dažām minūtēm no pieturas aties autobuss uz mājām. Autobusu satiksme viņas dzimtajā pusē esot kā zilumzāles – busiņš brauc reti, un nevar zināt, vai reisu neatcels.

Tāpēc pagrābusi somu un grābekli un skrējusi uz pieturu. Kapsētas celiņi grumbuļaini, koku sakņu izvagoti. Svetlana nolikusies garšļaukus. Kad mēģinājusi celties, kāja neklausījusi. Sēdējusi uz zemes un skatījusies, kā potīte zilst un pampst. Skaidrs, ka labi nav.

Aiz kapsētas žoga aizbrauca autobuss. Labi ļaudis izsauca “ātros”, un Svetlana nogādāta tajā pašā slimnīcā, kur Olga. Vispirms uz operāciju galda, tagad – palātā. Ar visu grābekli.

Tas, starp citu, bija noguldīts uz grīdas ar zariem uz augšu. Tieši tā, lai kāda uzkāptu un ar kātu dabūtu pa pieri. Bet kura gan to varētu? Abas svaigi operētas un pastaigāt nevar. “Ja trāpītu pa pieri, tad, visticamāk, būtu puns vai smadzeņu satricinājums. Uz kuru slimnīcu tad mūs pārvestu?” abas jokoja.

Grābeklis tā arī nogulēja uz grīdas ar zariem vēkšpēdus visas piecas dienas, ko Svetlana pavadīja slimnīcā. Sanitāre to neaiztika, bijīgi mazgāja grīdu ar lielu līkumu.

Renāte: Kapos nečurājiet!

Nākamajā dienā Olgai un Svetlanai piebiedrojās trešā “kolēģe”. Renāte. Liela smējēja. Par savu ķibeli viņa izklāstīja vēl pēc dienas, jo operācija bija sarežģīta un pēc narkozes Renātes skaidrais prāts uzreiz neatgriezās. Renātes ķezā tie paši kapusvētki pie vainas, ja tā var teikt.

Apstaigājusi radinieku apbedījumus, savedusi kārtībā arī kādreizējo kaimiņu kopiņas. Satikusi pa kādam pazīstamam un svešiniekam, pavalodojuši. Renāte nekad neteica – paklačojamies. Viņa teica – valodojam. Kādā mirklī sapratusi, ka spiedīga vajadzība klāt. Lauku kapos nav ķemertiņa, dari, ko gribi. Pareizāk sakot, kur gribi. Renātei vajadzība tāda, ka atlikt nevar. Kapsēta skrajā vietā, pat ne kuplāka krūmu pudurīša tuvumā. Viņa apzinājusies, ka situācija ir traģiska. Kapi latvietim – svēta vieta, un nu viņai nāksies to apgānīt. Viņai, kura centusies dzīvot saskaņā ar latvisko dzīvesziņu.

Renāte iebrida kapsētas senākajā zonā, kur sen vairs nevienu neapbedīja. Noskatīja augstumā dižāko pieminekli, trīs reizes palūdza piedošanu kristiešu dievam, sengrieķu nāves dievam Tanatam, viņa ēģiptiešu kolēģim Anubisam. Renāte apsvēra, vai šajā sarakstā neievietot arī Haronu, bet vairs nebija laika. Un, galu galā, viens no seno grieķu dieviem jau tika uzrunāts, tāpēc Harons, mirušo pārcēlājs pāri pazemes valstības upēm līdz Aīda vārtiem, palika nesasaukts. Renāte notupās aiz pieminekļa un atvieglojumā nopūtās. Tik labi!

…Viņa atvēra acis un saprata, ka kaut kur brauc. Izrādās, uz slimnīcu. Izrādās, piemineklis bija izvēlējies uzgāzties virsū Renātei tieši tajā brīdī, kad viņa, atvainojiet, čurāja. Par laimi, viņa bija paguvusi iekliegties, tāpēc Renāti atrada. Izrādās, esot nevis kliegusi, bet aurojusi, līdz zaudējusi samaņu.

Kad viņu atveda uz palātu pie Olgas un Svetlanas, Renāte bija salāpīta no vienas vietas. Dzirdot trešo kapu stāstu, abas nevarēja nesmieties. Renāte piesardzīgi ķiķināja līdzi. Roka lauzta, abas kājas arī, ribas cietušas. Labi, ka galva vesela, – Renāte it visur saskatīja zelta maliņu.

Anda un vectēva piemineklis

Andu ar vizināmo gultu palātā iestūma pēdējo. Viņas kāja bija sastiprināta ar aparātu, kuram nosaukumu nezināja neviena. Stieņi sadurti apakšstilbā, lai kauli nekustas. Pēcāk uzzināja, ka tas esot ārējās fiksācijas aparāts. Kaut kas līdzīgs Kalnbērza aparātam, Andai atausa atmiņā trūcīgās zināšanas medicīnā.

Trijotne ziņkāri pievērsās jaunpienācējai. Viņas gadījumā – jaunievestajai, jo staigāt Anda nevarēja. “Tikai nesaki, ka arī tu no kapiem!” bez lieka ievada paziņoja Olga. “No kapiem,” Anda piekrita. Pārējās skaļi smējās. Pat Renāte centās spurgt pēc iespējas nesāpīgāk – traumētās ribas atgādināja par sevi. “Stāsti, kas notika,” Olga nokomandēja, “mēs te visas no kapiem.”

Arī Anda bija kapusvētku upuris. Dziļi Latgalē, kurp no Rīgas aizbrauc tikai reizi gadā. Šī bija tieši tāda reize. Anda aktīvi šiverēja pa kapsētu, izravēja nezāles, pie katras kapa apmalītes iestādīja pa samtenei un kritiski nopētīja savu darbu. Vectēva un vecmammas kapiņi ir sakārtoti. “Nākamreiz tiksimies tikai pēc gada,” pie sevis noteica.

Būdama perfekcioniste, viņa ievēroja, ka burti uz vectēva kapa pieminekļa no laukakmeņa, kas jau padomjlaikos ar cementu piestiprināts pie pamatnes, sūnām aizauguši. Tas nekam neder, nosprieda Anda. Apsēdās uz kapa malas, izstiepa kāju, atspiedās pret pieminekli un sāka kasīt sūnas. Darbojās no sirds. Piemineklis neizturēja tādu spiedienu. Anda kliedza. Sākumā no sāpēm, vēlāk no bezcerības. Neviena cilvēka. Beidzot uz taciņas iznira grīļīgs vīrietis. “Vasala!” viņš sveicināja, nenovērtējis situāciju: Anna pusguļus uz kapa, pieminekļa piespiesta, asinis tek. Pienācis tuvāk, viņš ieraudzīja posta ainu. Pat atžirga. Piezvanīja “ātrajiem”, saūjināja tādus pašus saulesbrāļus, kāds bija pats, lai palīdz nocelt asinīm notriepto pieminekli.

Anda pretojās. Verbāli. Viņa neuzticējās kapsētas saulesbrāļiem. Tomēr vīri trijatā pieminekli piepacēla un izvilka Andu no laukakmens gūsta. Atbrauca mediķi, aizrāva uz vietējo slimnīcu, kur kāju sastiprināja ar aparātu. Vaļējs lūzums un sadragāta pēda. Bija skaidrs, ka turpmākā ārstēšana, operāciju ieskaitot, notiks citur. Tā Anda nonāca palātā pie pārējām kapu cietējām.

“Laikam jāmet miers tai kapu būšanai,” viņa rezumēja to, ko domāja, bet skaļi neizteica palātas biedrenes.