Kas (ne)pateikts Latviešu Indriķa hronikās
Sevi par letu mācītāju dēvējušais Indriķis, viņš arī Latviešu Indriķis jeb Indriķis no Rubenes, jau 266. gadā Livonijas hronikā rakstījis par koka pili vietā, ko tagad zinām kā Rakveri. Tā būvēta uz kalna un Livonijas krusta karu laikā iznīcināta. Šo karu mērķis bija pakļaut mūsu – latviešu un igauņu – senču senčus un ieviest kristietību. Pēcāk, kad Rakveres pilskalns atradās Dānijas pakļautībā, nocietinātās koka pils vietā tika uzbūvēta liela akmens pils. Tās liktenis daudzos gadu simtos bijis raibs kā dzeņa vēders, jo to iekaroja, pārdeva, atdeva, atkaroja, uzspridzināja, līdz mūsdienās šis cietoksnis piedāvā miermīlīgas izklaides un aizraujošu laika pavadīšanu visai ģimenei. Piemēram, var iejusties bruņinieka vai karavīra tēlā, pabūt vīna pagrabā, nāves istabā, viduslaiku bordelī, bārddziņa un alķīmiķa darbnīcā, izmēģināt šaušanu ar loku, sabīties no spokiem...
Protams, tūristu pievilināšanai gandrīz visi paņēmieni ir labi, lai gan – kāpēc ne, ja vien netiek kropļoti vēstures fakti un visas atrakcijas ir par labu uzņēmējdarbībai un vēstures izzināšanai. Tam visam pa vidu – arī dzimtās vietas patriotisms.
Viena no vecākajām Igaunijā
Rakvere ir sestā lielākā, astotā apdzīvotākā un viena no vecākajām pilsētām Igaunijā. Igauņi atgādina, ka senākās būves pašreizējās Rakveres teritorijā parādījās 3.–5. gadsimtā. Turklāt tās nosaukums dažādās valodās ir mainījies un skanējis ļoti atšķirīgi.
Igauņi to saukuši par Tarvanpea, kas nozīmē «Buļļa galva», krievi par Rakvoru, bet vācieši par Vēzenbergu. No 13. līdz pat 20. gadsimta sākumam Rakvere bija vairāk zināma ar savu vācisko nosaukumu.
Daudz ēku un būvju tika uzcelts no 1918. līdz 1940. gadam, pirmās neatkarīgās Igaunijas laikā. Bija gan tirgus ēka, gan banka, gan stadions, gan ģimnāzija.
Pašiem savs teātris
Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados rakverieši sāka lolot ieceri par savu profesionālo teātri. Ēku uzbūvēja 30. gadu beigās, bet to atklāja 1940. gada 24. februārī. Teātrim izdevās pārdzīvot Otro pasaules karu, šī gadsimta krīzes un nepārtraukt darbību līdz mūsdienām.
Lai spriestu par šī teātra repertuāru, izrādes būtu jāredz. Kamēr tas nav izdarīts, latviešu ceļotāji var rakveriešiem uzsist uz pleca par viņu pašapziņu. Igauņi saka – Rakvere ir viena no mazākajām, ja ne vismazākā, pilsēta Eiropā, kam ir savs profesionāls teātris.
Nu un, ka šī ir neliela pilsēta! Rakverē reizi divos gados tiek rīkots festivāls «Baltoscandal», un šogad tas skatītājus gaida jau jūlija sākumā. Festivāls ir vecākais starptautiskais teātra festivāls Baltijas valstīs. Turklāt šogad «Baltoscandal» ir jubilejas reize – tieši pirms 30 gadiem Rakverē tika sarīkots pirmais festivāls.
Leģenda par milzu tauru
Taura skulptūra ir uzstādīta uz pakalna netālu no pils. Leģenda vēsta, ka šajā apvidū reiz dzīvojis milzīgs taurs Tarvass, kuru notvert bijis katra mednieka sapnis un goda lieta. Kā jau leģendai piedien, tiek apgalvots, ka dzīvnieks bijis milzīgs. Kad to beidzot noķēruši, tad galva atradusies Rakverē, bet ķermenis Tartu. Taisnā līnijā tie ir 110 kilometri!
Iespaidīgā bronzas skulptūra atklāta 2002. gada 15. jūnijā, svinot 700. gadadienu, kopš Rakverei piešķirtas pilsētas tiesības. Uz granīta pamatnes ir iegravēti Tarvasa izveidei līdzekļus ziedojušo cilvēku vārdi un svarīgākie Rakveres vēstures dati. Statuja ir 7,1 m gara, 3,5 m augsta (kopā ar granīta pamatni – 5 m augsta), attālums starp ragiem ir 3,4 m, bet svars – 7000 kg. Pilsēta varbūt ir maza, bet tās simbols saskatāms tālu. Citviet apdzīvotas vietas dominante ir dievnams, bet Rakverē neapstrīdami tas ir taurs.
Vēsturiskais un mūsdienīgais
Protams, Rakverē ir arī baznīca. Skaisti iekoptā parkā vīd luterāņu baznīcai raksturīgs sarkans jumts ar spicu strēli. Baznīcas pirmsākums rodams 15. gadsimtā, bet laika gaitā tā ir cilvēku un karu nopostīta un vairākas reizes atjaunota. Beidzamoreiz – 19. gadsimtā, kad ēka ieguva savu pašreizējo izskatu ar neogotismam raksturīgo smaili.
Turpat ir vecākā Rakveres iela – Pika iela, kas nesen atjaunota un kļuvusi par modernu, gājējiem draudzīgu promenādi un vienlaikus arī par pilsētu reprezentējošu ielu. Tā ne bez lepnuma saka igauņi, piesakot Rakveri kā tūristiem draudzīgu pilsētu. Starp citu, pilsēta 2020. gadā iekļauta «Top 100» tūrisma galamērķu sarakstā. Pika iela ieguvusi modernu apgaismojumu, izveidota atpūtas zona ar soliņiem, ērtiem zviļņiem, kā arī izvietotas puķu kastes. Ļoti ērta vieta dīkai laika pavadīšanai, kāju atpūtināšanai un acu pamielošanai, jo visapkārt daudz zaļuma un vēsturisku ēku, toties maz cilvēku, kuri burzās cits gar citu.
Savulaik – 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē – Pika iela bija galvenā tirdzniecības un darījumu «maģistrāle». Uz tās darbojās banka, veikali, restorāni un viesu mājas. Mūsdienās Pika ielai piekļaujas visdīvainākās kāpnes Igaunijā, ko dēvē par Burkānu kāpnēm. Pa tām var uzkāpt līdz skatu laukumam, no kura apskatāma pilsēta un viduslaiku pils. Uz tām var sēdēt, lai atpūstos vai klausītos koncertu.
2020. gada vasarā Rakveres Vallimegi augstienē tika pabeigts iespaidīgs brīvdabas centrs, kas plešas gandrīz septiņu hektāru platībā. Vēl viena vieta, ar kuru pamatoti lepojas rakverieši. Tur ir pāris skatuves ar kopā 5000 vietām.
Mēdz teikt, ka, veidojot parkus, vispirms jāļauj gājējiem iemīt taciņas, tikai pēc tam ainavu arhitekti var tās iezīmēt plānos un ierīkot atbilstoši cilvēku jau iestaigātajām ērtākajām vajadzībām. Līdzīgi var sacīt par Rakveres Vallimegi – turp bieži devušies mīlnieki, lai apbrīnotu skaisto skatu. Tāpēc, labiekārtojot šo vietu, izveidots tā dēvētais Skūpstu kalns. Vakarā uz skatu platformas tiek izgaismota sirds forma. Lūk, jums, mīlētāji, sirsnīga vietiņa!
Bet tiem, kam romantika rūp mazāk, ir iekārtotas piknika vietas. Galu galā, kas zina, varbūt mīlestība tiešām iet caur vēderu...
Kas ir meitene Edīte?
Edīte Kotka-Nīmane dzimusi 1932. gada 4. maijā Tallinā, bet bērnību pavadījusi Rakverē. 1944. gadā viņas ģimene aizbēga uz Zviedriju, kur Edīte absolvēja ģimnāziju un universitāti. Viņa mācījās mākslas vēsturi, franču valodu, filoloģiju, pēc tam pasniedza saviem Zviedrijas tautiešiem igauņu valodu un kopā ar kolēģiem izdeva igauņu valodas mācību materiālus. Edīte popularizēja igauņu valodu un kultūru visiem iespējamiem veidiem un līdzekļiem, kaut arī Igaunijā bija nodzīvojusi tikai nedaudz vairāk kā 10 gadu.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos Kotka-Nīmane bija viena no tām, kura veidoja sadarbību ar Rakveri, savu bērnības pilsētu. Pateicībā par viņas darbošanos igauņu valodas un kultūras popularizēšanā ārpus Igaunijas robežām Edītei Kotkai-Nīmanei 1998. gadā piešķīra Rakveres Goda pilsones nosaukumu. 2017. gada 7. aprīlī viņa devās mūžībā Stokholmā.
Lai godinātu Edītes Kotkas-Nīmanes piemiņu, tika nolemts izveidot skulptūru, ko uzstādītu laukumā pie Pika ielas. Konkursā iesniedza piecus darbus. Uzvarēja projekts ar nosaukumu «Astoņus gadus vecā Edīte». Tajā attēlots meitēns, kurš pakāpies uz veca kofera, atbalstījies uz palodzes un skatās tālumā. Ko Edīte tur redz?
Bet, atbildot uz jautājumu, kas bija meitene Edīte, var teikt, ka viņa bija labās gribas vēstnese, kura pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas ilgus gadus veicināja draudzības sakarus un sadarbību starp Rakveri un Zviedrijas Sigtunas kopienu.
Starp citu, vēl viens Rakveres Goda pilsonis ir pasaulē zināms komponists.
Pilsētas lepnums – slavenais komponists
Jā, tas ir Arvo Perts. Viņš gan dzimis Paidē, bet bērnībā pārcēlies uz Rakveri. Rakveres centrā ir skulptūra – puisēns stumj savam augumam nesamērīgi lielu velosipēdu. Tas ir mazais Arvo, kurš diendienā esot braucis uz šo laukumu klausīties mūziku, ko atskaņoja pa radio. Publiski. Lai visi dzird.
Tagad viņu dēvē par ģēniju. Viņš ir pasaulslavens. Bija laiks, kad viņš bija visvairāk atskaņotais mūsdienu komponists. Varbūt tāds viņš ir arī tagad. Perts kļuva populārs komponists 20. gadsimta 60. gados. Tā kā liela daļa Perta mūzikas tikusi iedvesmota no liturģiskiem tekstiem, tad padomju laikā viņu uzskatīja par pārāk rietumniecisku. Proti, viņa mūziku slavēja un bieži spēlēja Rietumos. Tāpēc mūziķim un viņa ģimenei 1980. gadā nācās aizbraukt no padomju Igaunijas. Diez vai viņš kā komponists būtu varējis pelnīt savu dienišķo maizi, ja bija kritis padomju funkcionāru nežēlastībā.
Perta un viņa ģimenes atvadas no dzimtenes emocionāli apraksta muzikologs un Liepājas koncertzāles «Lielais dzintars» mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis savā blogā. Pertu ģimene līdzi ved deviņus koferus. Kad Brestā robežsargi grib redzēt, kas ir tajos, un ierauga mūzikas kasetes, viens no viņiem saka: «Es arī esmu mūziķis, mācījos Tallinā.» Un stacijā, kur akustika tikpat izcila kā baznīcā, skan skaņdarbi «Missa syllabica», «Arbos», «Cantus». Perti dzīvoja emigrācijā Vīnē un Berlīnē 30 gadu. 2010. gadā viņi atgriezās Igaunijā.
Zinot Rakveres vēsturi kaut tikai virspusēji, gribas uzteikt šīs pilsētiņas vēstures tēla veidotājus par to, ka viņi neliek visas olas vienā grozā. Proti, Rakvere netiek saistīta tikai ar Arvo Pertu vai viduslaiku pili. Un droši var apgalvot, ka Rakverē tūrists var pavadīt pāris piesātinātu dienu.
Daba trako
Droši vien nevajadzētu tūristam novēlēt pieredzēt tornādo jeb virpuļviesuli Rakverē, jo mums pietiek savējo, bet... Piemēram, 2000. gada 15. jūnijā Rakverē plosījās tornādo, kas izpostīja 110 ēku, 120 garāžu un nonāvēja cilvēku. Viens tika ievainots. Viena mašīna tika parauta gaisā. Tas tika atzīts par iespaidīgāko 205 gadu laikā.
Vecākās ziņas par virpuļviesuļiem Igaunijā un Latvijā reģistrētas 1795. gada 22. jūlijā. Savukārt 1872. gada 22. maijā Latvijā un Dienvidigaunijā tornādo sabojāja gandrīz 100 ēku, septiņi cilvēki gāja bojā, 14 tika ievainoti. Spēcīgi tornādo Igaunijā plosījušies 1960., 1966., 1967., 1984., 1996., 1997., 1998., 2000. un 2001. gadā. Pēdējā laikā mūsu kaimiņvalsti «apciemo» vidēji divi trīs tornādo gadā, līdzīgi arī Latvijā. Vien 1998. gadā Igaunijā tika novēroti 25 virpuļviesuļi.
