– Tas pats Veidenbaums – “virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks”. Dažādos laikos un ideoloģijās šīs viņa dzejas rindas interpretētas, kā izdevīgāk. Ne vienmēr zinot, kas ar tām domāts un kādos apstākļos rakstītas. Tagad cīņa par pieminekļiem nebūt nav tikai par tiem. Par vai pret pieminekli var nostāties, ja saprot kontekstu. Piemēram, vai Upītim tiešām uzlika pieminekli par to, ka viņš aizbrauca uz Maskavu un Latviju ievilka Padomju Savienībā.

– Ir universālas patiesības. Veidenbauma teksts par to, ka virs zemes nav taisnības, ir absolūti patiess un ģeniāls tajā ziņā, ka bieži vien ar brutālu dūri vari kaut ko izsist, bet ar inteliģento, gudro runāšanu paliec ratiem nopakaļ. Atceramies, ka pirms pāris gadiem jau parādījās pirmais vilnis: jāņem nost Upīts, jāņem nost Sakse. Notika diezgan liela viļņošanās. Tad es Upīti aizstāvēju, jo tolaik man bija informācija, ka novāks Upīša pieminekli un kopā ar to izsviedīs no telpām arī viņa muzeju. Tika runāts, ka tur varētu būt muzejs dažiem diriģentiem.

Tagad sākusies priekšvēlēšanu cīņa Rīgā. Tas, kas notiek, ir daļa no tās, un es cenšos neiejaukties, jo man nav jālej uz dzirnavām ne tiem, kas to piedāvā, ne tiem, kas to noliedz. Tā nav vēstures, pagātnes apzināšana un izpēte. Jūs esat deputāti, pašiem jāredz, vajag vai nevajag. Aptaujājiet cilvēkus, noskaidrojiet, ko viņi vēlas!

– Upīša pieminekļa pārzāģēšanas idejas autors tēlnieks Ivars Drulle atsaucies uz tevi kā Rakstnieku savienības priekšsēdētāju – tu neesot pret.

– Nav slikta ideja par sašķelto personību. Es no tās neatkāpjos. Ja Upīša pieminekli nevienam nevajag, tad pārkausējam un atdodam līdzekļus bērniem, bezpajumtniekiem vai kam citam. Ja gribam kaut ko jaunu, lai Rīgas dome izsludina konkursu arhitektiem un tēlniekiem, un taisiet savu! Turklāt nav zināms, kas ar pieminekli notiks, kad to sāks zāģēt, vai vispār varēs ko saglābt. Bet ideja par sašķeltību man patīk, protams, ja ir skaidrojums, nevis tikai saplēsts Upīts.

Neņemos spriest, vai Upīts bija lielākais maita padomju laikos. Arī lielais Smiļģis izkalpojās, viņam vajadzēja savu asti glābt. Bet – vai būtu mums Dailes teātris, ja Smiļģis neizkalpotos? Man vislielākā “sajūsma” ir par aktrisēm, kas tagad tiek aizstāvētas, bet kuras padomju vēstures hronikās tik skaisti gvelž par to, kāpēc jāiet uz Staļina vēlēšanām. Tas pat nav kolaboracionisms, tā ir nodevība, ko viņas darīja. Un kam vairāk tika piešķirtas Staļina prēmijas? Ne jau rakstniekiem. Teātra sabiedrība apvainojās, kad to paudu.

Man tagad uzklūp cilvēki, kuri it kā ir Latvijas patrioti un turpina svinēt Latviju. Es saku: jums patīk cilvēki, kuri apķēzījuši Latviju, nodevuši tās ideālus, bet kur paliek tie, kas tajā laikā cieta, nevarēja pat papīkstēt, tika nogalināti, viņu dzīves iznīcinātas? Viņi kā bija nezināmie, klusie kareivji, tā arī paliek, viņus pat nepiemin. Tik, cik savā ģimenē. Bērnībā man bija saskare ar tādiem cilvēkiem. Vecpaps bija mācītājs, pie viņa runāties nāca lauku sievas. Visas aplāpītas, bet redzams, ka lepna stāja saglabājusies. Lauku brigādes sievas, kam smagi darbi darāmi, bet, izrādās, zina četras valodas, spēlē klavieres. Viņas izdzīvoja un nesadarbojās ar padomju varu, toties citi tolaik dzēra šampanieti un televīzijā novēlēja “s novim godom, tovarišči””, un tagad ir galvenie cietēji. Interesanti, kādas bija tās ciešanas? Un kā jutās pirmskara inteliģence, kas netika prom no šejienes?  

Kad man prasa mūžīgo jautājumu, kāpēc Upīts, kāpēc ne Čaks, jo vajagot abus izmest, atbildu: izlasiet Arņa Koroševska grāmatu par Andreju Upīti un vairākas Silvijas Radzobes grāmatas par Čaku un sapratīsiet, kas notika! Pēc tam varam runāt tālāk. Kamēr neviens nelasa un tikai muld par vēstures apzināšanu, tikmēr tas ir garlaicīgi.

Tas pats attiecas uz latviešiem Padomju Krievijā. Tie autori bija riebīgi, lielākā daļa – grafomāni, appļūtīja tolaik brīvo un neatkarīgo Latviju pēdējiem vārdiem. Tas attiecas arī uz Sudrabu Edžu – kā pēc Piektā gada revolūcijas aizmuka uz Krieviju, jo viņam draudēja briesmas, tā Latvijā vairs neparādījās. Jā, ir viņam viens stāsts, ar ko iegājis latviešu literatūras vēsturē. Pārējais ir zemā līmenī. Bija vēl autors, kurš priecīgi rakstīja, kā viņš Stučkas valdības laikā šāva buržujus katru nakti, šāva žīdus un vācu baronus... Es to esmu lasījis un otrreiz nekad mūžā nelasīšu. Man bija jākārto eksāmens par šo latviešu padomju literatūras periodu.

– Tomēr – vai vienpusēju vēršanos pret šiem un citiem padomju laikā atzītiem rakstniekiem var attaisnot ar nezināšanu?

– Interesantākais, ka viss tika izstāstīts deviņdesmito gadu sākumā gan zinātniskā līmenī, gan sabiedrībai, kad notika leģendārās meklējumu-atradumu konferences. Arī es kā literatūrzinātnieks savus referātus esmu tur lasījis. Tās notika regulāri, reizi gadā, par padomju periodu un visām briesmu lietām, kas notika: aktieru šaušanu, citu cilvēku šaušanu, latviešiem gulaga priekšniekiem… Cilvēki strādāja arhīvos un ieguva fantastisku informāciju. Tolaik Zinātņu akadēmijas zāle bija pilna, klausījās uzspicētām ausīm pirmajos gados. Pēc tam viss sāka noplakt. Ir sajūta – vai nu visi pēkšņi aizmirsuši, vai nav lasījuši, vai runā aplamības.

Protams, Upīts ziepes savārīja, uz Maskavu aizskrēja, bet viņš pirmajā Stučkas valdības laikā izglāba to, kas tagad ir Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Viņu gribēja nošaut, kad atmuka atpakaļ no Padomju Krievijas. Tad par viņu iestājās redzama konservatīvā sabiedrības daļa, pat advokāts Gustavs Zemgals, kurš tolaik vēl nebija Valsts prezidents. Purvītis rakstīja tribunālam: ja nebūtu Andreja, viss būtu iznīcināts un izzagts. Arī to vajadzētu nosvērt līdzās parakstam par uzņemšanu Padomju Savienībā. It kā, ja neparakstītu, neuzņemtu.

Attiecībā uz pieminekļiem, mirušajiem. Ko tu viņus spārdi?! Ja redzi, ka viņš izdarīja nepareizi, mēģini darīt labāk. Tajā pašā laikā paši darām tādas lietas… Šobrīd esam ar mieru pievērt acis uz grēkiem un neredzēt, izvirzīt amatos cilvēkus, kam reputācija nav spoža. 

Kad rakstīju “Sarkano dzīvsudrabu”, apzināti neiekļāvu nevienu politiķi. Domāju – tiklīdz kādu aprakstīšu, viņu pēc diviem gadiem iesēdinās.

Vēlreiz saku: tas ir stāsts par izvērtēšanu, kuras nav. Es to klausos kopš deviņdesmitajiem gadiem. Tā ir muldēšana, negribēšana apzināties, jo tā ir ērti.

Mēdzu jautāt, kas notiks pēc desmit gadiem, ja viss krasi mainītos. Tad dziedāsim citu dziesmu? Atcerēsimies, ka padomju laikā daži savus mirušos radiniekus, kas guļ kapos un nevar iebilst, taisīja par komunistiem.

Es domāju arī par to, vai šodien nav nekā cita, ko darīt, kā ņemties ap pieminekli. No tevis kā politiķa nav jēgas, ja tikai šo redzi un tikai šo spēj. Būtu labāk savu enerģiju “Rail Baltikā” ielikuši, lai to dzelzceļu beidzot pabeigtu un ar Eiropas, nevis Krievijas sliežu platumu.

– Kur likt pieminekļus, kas kādā laika posmā kļuvuši “nepareizi”?

– Jau kopš deviņdesmitajiem gadiem bijusi iecere par “ļeņinekļu” parku Latvijā, diemžēl kopš tā laika tie ir pārdoti, sasisti, pārkausēti, bet parka nav.

– Ja pabīdām nostāk vēlēšanu tuvumu, kas, tavuprāt, pašlaik notiek?

– Nav tālejošu plānu, ko darām, kas ir jāsasniedz, kāds ir mērķis. Tikai blablabla. Agrāk mērķis bija komunisms, tagad – noskaidrosim pagātni. Ja tā, tad ieguldām zinātniekos, pētniekos, taču tā nenotiek! Humanitārās zinātnes paslaucītas malā, naudas nav. Pētnieki darbojas tur, kur pieejami granti. Pa kuru laiku bez naudas pētīsi arhīvā, piemēram, Vili Lāci, kas nav iekļauts nevienā grantā? Es zinu, cik man izmaksāja Veidenbaums.

Pašlaik tā ir vecās sulas vārīšana, lai nebūtu jārunā par problēmām. Tagad krievu jautājums ir pašļūcis malā, jo krieviem laikam ir neērti. Viņi ierāvušies stūrīti un gaida savu iespēju iznākt vai nu ar karogu, vai gaļas cirvīti. To mēs redzēsim. Toties tagad latvieši savā starpā mērķtiecīgi tiek kacināti.

– Sērijā “Es esmu…” par latviešu literatūras klasiķiem iznāca tavs romāns par Eduardu Veidenbaumu “Es nemiršu nekad” un citu autoru darbi, kas ļauj šīs personības iepazīt bez mūsdienu ideoloģijas klapēm.

– Kad sērija tika veidota, vēl nebija šo jautājumu. Esmu priecīgs, ka bija iespēja rakstīt par Veidenbaumu, kā es to redzu un ko gribu izpētīt. Atcerēsimies, ka vietām gribēja noņemt Veidenbauma ielas nosaukumu. Viņš pie mums bija pietiekami ilgi marinēts ja ne kā latviešu Ļeņins, tad biedrs Mauzers, kas viņš galīgi nebija. Tā viņš tika iepakots vēl pirms revolūcijas, un vēlāk kreisie par viņu jūsmoja. Veidenbaums aizrāvās ar kreisajām idejām, bet ātri vien pagāja malā, jo bija puisis, kurš nevis visu labticīgi pieņēma, bet pārbaudīja un secināja, ka tas viņam neder. Viņš sacīja, ka sociālistiem ir ideāls mērķis, bet tas, kā viņi gatavojas to realizēt, ir šausmīgi, viņš nevar tam piekrist. Es domāju, ka viņš būtu nonācis līdz Nīčem, ja būtu pietiekami ilgi nodzīvojis.

Veidenbaums savos divdesmit gados saprata, ka ir slims un drīz mirs. Mani iedvesmo, kā viņš turējās. Nevis saīgt, saskābt, kļūt ļaunam, bet baudīt dzīvi.

Man pārmeta to, ka neesmu atspoguļojis Veidenbauma sarunas krodziņā par sociālisma jautājumiem. Mani tas pat neinteresēja. Ja kādam liekas, ka to vajag, lai raksta savu grāmatu.

– Galvenais, lai izlasa.

– Bet nelasa. Arņa Koroševska monogrāfiju “Lielais noliedzējs” vajag izlasīt, tā ir laba! Ir sarežģīti zinātniski teksti, bet viņš lasītājam ar karotīti mutē ieliek visu sarežģīto.

– Teici, ka raksti grāmatu arī par Eduarda brāli Kārli Veidenbaumu. Tā top?

– Būs. Ja izdosies uzrakstīt līdz galam, tad būs. Zini, kā kādreiz ir, – domas mainās, kaut kas notiek, aprakstāmā persona neļaujas, sāc domāt, ka nevajag, vai uznāk depresija, saņemot honorāru un redzot, cik tas niecīgs. (Smejas.)

– Atgriežoties pie mītiem un ideoloģijas... Mīti vienmēr ir veidoti un ir bijuši. Tikai pēc laika tos atmasko vai sagrauj, kad kādas paaudzes jau viņsaulē, un ej nu zini, kā patiesībā notika.  

– Asinīm šķaidoties, tu noliedz vēsturiskās saknes un ceri uz brīnumu. Nesaprotam, ka esam pa daļai vācieši, lībieši, mūsos ir slāvu cilšu asinis, un tas viss ir sajaucies, tāpēc nevajag murgot par septiņsimt verdzības gadiem. Tas ir sadomāts, bet labi iesēdies. Mums blakus ir Somijas literatūra, kur panākumus guva, tāpēc ka viņiem zviedri, tāpat kā mums savulaik vācieši, atbalstīja somu talantus. Kas būtu Neredzīgais Indriķis bez vācu mācītāja Elferfelda atbalsta? Bija arī Latviešu literāriskā biedrība, kas vēlāk mēģināja atbalstīt tādus kā Indriķis. Bet kāds nokliedzas par septiņsimt verdzības gadiem, un tā tas aiziet.

Kāda bijusi vēstures skaidrošana par to, kas notika Piektā gada revolūcijā? Zemnieki dedzināja muižas, protams, bet vai dažs muižnieks savu špicku nepiešāva, lai saņemtu apdrošināšanu? Pilna Rīga teroristu, kas katru nakti kaut ko spridzina vai dedzina?! Kur ir vēstures skaidrošana šajos jautājumos?

– Nesenākā pagātnē ir mīts par Rīgas ieņemšanu Otrā pasaules kara laikā.

– Mums mācību grāmatās lepni rakstīja, ka Otrā pasaules kara laikā krievu tanki forsējuši Krievupi Garkalnē. Maza peļķīte, grāvis, ne upe. Es vienmēr brīnījos, kāpēc grāmatā rakstīts, ka ar tankiem forsēja, ja tur basām kājām var pāriet.

– Vēl tik tālu nav nonācis, bet ja kādreiz mūsu laika inteliģencei – māksliniekiem, dzejniekiem, rakstniekiem – pateiks: tu biji čekas maisos, neesi izgājis lustrāciju, tāpēc tavas grāmatas, tavi darbi, tava piemiņa jāiznīcina?

– Vai arī tu esi jebkuras citas aģentūras maisā, kas pērk informāciju un algo spiegus... Tas atkal ir par apzināšanu un saprašanu, nevis konkrētu cilvēku. Stāsts par to, ka mums vajadzētu saprast un pieņemt, ka daļa mākslinieku privātajā dzīvē mēdz darīt dumjas un sliktas lietas. Kā smējās Māris Čaklais, ja dzejnieks raksta par mīlestību, tad viņš ir lielais mīlnieks, ja par dzeršanu – dzērājs. Tas nav nopietni.

Vajag iemācīties nošķirt un izvērtēt. Piemēram, Upīša “Zaļā zeme” un vēl viens otrs teksts ir jārespektē. Vai Sudrabu Edžus “Dullais Dauka”. Labi, ir no poļu literatūras pārņemts. Bet ir daudz darbu, kas paņemti no citām literatūrām, pārlikti latviski, un tagad tā ir mūsu klasika! Man liekas, visa latviešu literatūra ar to sākās. Par tiem nesaka – plaģiāts.

Tāpēc ierosinu: nesaucam rakstnieku un mākslinieku vārdos ielas, neliekam viņiem pieminekļus, lai pēc desmit, divdesmit gadiem atkal nav jāņem nost. Uzliek tādu dārza rūķi un, kad to nozog, noslīcina, tad uzliek atkal. Nevajag tā!

Gribēšana uztaisīt pieminekļus un muzejus mums ir fantastiska. Nevajag visu Latviju pārvērst par muzeju! Svarīgi ir saglabāt vēsu prātu.

– Mums aizvien ir rakstnieki, kas labi dzīvoja padomju laikā un arī tagad. Pagaidām viņiem to nepārmet. Varbūt vajadzētu.

– Latvijā visās jomās ir pietiekami biezs slānis to, kas ērti pārgāja no kalpošanas sociālismam uz kalpošanu kapitālismam, bet daudzi atzīti autori toreiz nostājās Latvijas pusē un riskēja zaudēt visu. Nebūtu rakstnieku iniciētā Radošo savienību plēnuma, nebūtu mūsu tagadējās klasiķes, kas janvāra barikāžu laikā Benjamiņa mājā vārīja zupu tiem, kas sargāja barikādes… Man šķiet, ka visos apstākļos ir jāmēģina saglabāt cilvēciskumu, nekļūt ļaunam, neuzkurināt sevi ar zemiskumu.

Pietrūkst tāda cilvēka kā Jānis Stradiņš, kurš varētu vest sev līdzi. Ja agrāk dzeja bija baznīcas vietā, tad tagad baznīcas vietā nav pat baznīcas. Arī dzejnieki, rakstnieki noteikti nav spēks, kas spētu vest. Ja trīsdesmit gadus tevi apsaukā par muļķi, tad beigās sabiedrības acīs arī sāc izskatīties pēc pamuļķīša, kas tikai sēž un pļurina. Ja raksti dzeju vai prozu, nu kas tu, Jundze, esi par vīrieti!

Neko citu nepateikšu – ir jāsāk ar sevi. Jāmēģina dzīvot saskaņā ar sevi. Man pašam Vilis Lācis ir kā atgādinājums: arī šodien, negausīgi tiecoties pēc varas, slavas un atzinības, vari nonākt tur, kur nonāca viņš. Tāpēc, ja kaut ko dari, tad izdari labu un pēc iespējas mazāk ļaunu. Mans vecpaps nelaida ļaunumu klāt, teica, ka Sibīrijā citādāk nevarētu izdzīvot. Vecmamma gan bija tieša. Kad skatījās padomju laikos televīzijas raidījumus, teica: “Kā var tā melot! Ulmaņlaikā pats labi dzīvoja, tagad stāsta pasakas par to, cik nabadzīgi toreiz bijis. Būtu vismaz pagaidījis, kamēr mēs, kas atceramies Latviju, nomirstam!”

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.