Vēlāk studēja Latvijas Valsts konservatorijā kultūras jomā. Piedalījies dažādos mūzikas projektos, tostarp pirmajā Raimonda Paula mūzikla “Meža gulbji” iestudējumā, dziedājis gan Valsts akadēmiskajā korī “Latvija”, gan kamerkorī “Versija”, gan vokāli instrumentālajā ansamblī “Tukums-3”, vadījis bērnu raidījumu “Alfona māja” un īstenojis projektu “Ieskandini Rīgu” galvaspilsētas 800 gadu svinību laikā Doma laukumā. Viņš iemantoja lielu popularitāti ar savām bērniem rakstītajām dziesmām, taču radījis arī daudzus citus skaņdarbus, kas bija aktuāli gan Atmodas laikā, gan vēlāk. Arnis Miltiņš dzīvo Ķekavas novada Valdlaučos un joprojām koncertē, arī kopā ar saviem bērniem.

– Kā jums šobrīd klājas? Vai var apsveikt ar jaunu darbavietu?

– Šobrīd strādāju Ķekavas novadpētniecības muzejā. Jā, tā man ir jauna pieredze, daudz mācos. It kā joma līdzīga, tomēr kaut kas cits, tur ir vajadzīgs savs piegājiens.

Austrai Pumpurei bija tāds teiciens: lieliski izdevies rīts, – es pamodos. Domāju,  mēs katrs, kad no rīta pamostamies, būtībā esam citi cilvēki, un apziņa, ka mēs varam turpināt darboties, pati par sevi ir svētki. Tā kā jau esmu sasniedzis valsts stipendiāta vecumu (šāds termins skan labāk nekā “pensionārs”), es tiešām priecājos par katru dienu, kas man ir dota. Esmu ļoti gandarīts par iespēju iekļauties Ķekavas novadpētniecības muzeja komandā, jo man tas ir jauns izaicinājums. 

– Kur strādājāt pirms tam?

– Mana iepriekšējā darbavieta bija Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, no kurienes Covid-19 laikā devos gaidīt pensiju. Pēc tam pusotru gadu baudīju brīvību un iesaistījos radošos projektos, rīkojot pasākumus mazākumtautību cilvēkiem. Tāpat es darbojos Katlakalna draudzes padomē, īstenoju tās iecerētos projektus. Pagājušajā gadā mēs radījām kultūrtelpu “Paradīzes dārzs”. Divas vasaras Katlakalna baznīcas dārzā notika dažādas šīs sezonālās kultūrvides norises. Pirmajā gadā “Paradīzes dārzs” bija veltīts Fricim Bārdam, un viņam par godu mēs radījām iestudējumu. Fricis Bārda savulaik bija ērģelnieks un nodibināja un vadīja kori Katlakalna baznīcā, bija arī Katlakalna draudzes skolotājs. Arī savu dzejnieka karjeru Fricis Bārda patiesībā uzsāka Katlakalnā.

Šogad mums “Paradīzes dārzā” ir cita tēma. Ar Katlakalna draudzi bija saistīts arī Garlībs Merķelis, kuram nule apritētu 225 gadi. Pie Katlakalna baznīcas, “Paradīzes dārzā”, visu vasaru bija apskatāma Merķelim veltīta vides objektu izstāde. Tajā Merķelim nozīmīgas tēmas esejās bija aprakstījusi žurnāliste Anita Freiberga un ilustrējuši mākslinieki Anda Poikāne, Maija Arvena un Ināra Garklāva. Dzejas dienās iestudējām uzvedumu ar nosaukumu “Merķelis. Latvieši. Mēs”, kurā pieskārāmies gan Merķelim, gan jaunlatviešiem, gan paši sev. Tagad plānojam šo programmu izrādīt valsts svētkos 18. novembrī Rīgas Latviešu biedrības namā. Ņemot vērā to, ka Merķeļa idejas savā ziņā sekmēja jaunlatviešus pievērsties nacionālās apziņas modināšanai, Rīgas Latviešu biedrība atbalstīja mūsu ideju un projekta realizāciju. Starp citu, viens no pirmajiem darbiem, ko šī organizācija paveica pēc nodibināšanas, bija pieminekļa uzlikšana Garlībam Merķelim viņa atdusas vietā Katlakalna kapos.

– Ieminējāties, ka esat saistīts ar Katlakalna baznīcu. Tātad var teikt, ka esat ticīgs cilvēks?

– Savā ziņā, protams. Katlakalna baznīcu izvēlējos tāpēc, ka tā atrodas tuvu manai dzīvesvietai – no mājām līdz Katlakalna baznīcai man kājām caur mežu jāiet kādas piecpadsmit minūtes. Tā ir unikāla arhitektoniska celtne – viena no apaļajām baznīcām, kādu Latvijā nav daudz. Latvijas kultūras kanonā iekļautais arhitekts Kristofs Hāberlands to veidojis, ietekmējoties no Romas panteona.

Ģimenē, kurā augu, ticīga bija vecmāmiņa, bet viņa ar savu ticību nevienam neuzmācās. Turklāt tie bija padomju laiki, kad tika noliegta Dieva eksistence. Jaunībā man dzīvē bija tik daudz interesantu notikumu, ka par garīgām lietām vienkārši nebija laika un iemesla aizdomāties. Taču pamazām sāku pamanīt, ka reizēm nokļūstu situācijās, kuras pašas atrisinās visneiedomājamākajos variantos. Turklāt bieži šādai notikumu gaitai nav loģiska, ar prātu izskaidrojama pamata, lai gan, protams, zināmā mērā to dažreiz varētu izskaidrot ar apstākļu sakritību. Tā sāku aizdomāties, ka ir kāds augstāks spēks, kas paver ceļu uz neiespējamo. Šādi neizskaidrojami, brīnumiem apvīti notikumi man gadījušies ne vienreiz vien, un ar laiku sajutu vajadzību aiziet uz baznīcu.

Katlakalna baznīcā tajā laikā kalpoja Latvijas Universitātes teoloģijas profesors un Latvijas baznīcas vēsturnieks, mācītājs Roberts Emīls Feldmanis, kurš bija savam laikam leģendāra personība. Tā es pamazām iesaistījos draudzē.

– Jūs pats savulaik izteicāties, ka esat Rīgas bruģa bērns, bet tagad jau ļoti ilgu laiku dzīvojat ārpus galvaspilsētas, jo esat pārcēlies uz Valdlaučiem. Kādi ceļi atveda tieši uz šo pusi?

– Kopš bērnības patiešām esmu dzīvojis pašā Rīgas centrā, Akas un Ģertrūdes jeb kādreizējās Kārļa Marksa ielas stūrī. Lai gan mūsu mājai bija neliels dārziņš ar dažiem krūmiem, mana lielākā sasaiste ar dabu bija Vērmanes dārzs, uz kuru ar vecākiem gājām staigāt, lai kaut cik sajustu dabu. Vēlāk ar ģimeni pārcēlāmies no Rīgas centra uz Pārdaugavu, Zasulauku, kur jau bija daudz vairāk zaļumu. Kad iepazinos ar savu sievu, pārcēlos dzīvot uz Valdlaučiem.

– Kā jums patīk šī puse?

– Valdlauči ir tiešām fantastiska vieta – visapkārt ir daba, turpat arī Daugava, var izsoļoties, izskrieties, izpeldēties un vienkārši justies citādāk.

– Un šeit taču ir ne tikai Katlakalna baznīca, bet arī Daugavas pilskalns, muiža! Te ir ļoti pievilcīga vide, daudzas vēsturiskas vietas un skaista daba.

– Ķekavas novads jau pats par sevi ir ārkārtīgi bagāts – šeit patiešām ir ļoti jaukas vietas. Protams, liels ieguvums ir arī tas, ka no vietas, kur es mitinos, līdz Rīgas centram ar mašīnu var aizbraukt desmit, divpadsmit minūtēs. Patiesībā tā ir Rīgai tuvākā vieta, kur Ķekavas novads pienāk cieši klāt galvaspilsētai. Es dzīvoju pie Dienvidu tilta, kur Bauskas iela ir kā robeža: vienā pusē – Rīgas pilsēta, bet otrā – lauki. Braucot mājās ar autobusu, es no tā izkāpju Rīgas pilsētā, bet, pārejot pāri Bauskas ielai, nonāku laukos.

Protams, te ir daudz interesantu vietu – Depkina muiža Rāmavā, Ķekavas baznīca, arī Katlakalna baznīca. Abi dievnami celti pēc būvmeistara Kristofa Hāberlanda projekta. Kristofs Hāberlands kā nozīmīgs arhitekts ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Tā ka, jā, mūsu novads ir bagāts ar kultūrvēsturiskām baznīcu ēkām. Protams, īpaša vieta ir arī Daugmales pilskalns. Daugmale savulaik ir bijusi nozīmīga osta un tirdzniecības centrs ceļā uz austrumiem. Šeit ir ļoti daudz, ko redzēt un jauna uzzināt. Patlaban, strādājot Ķekavas novadpētniecības muzejā, man ir šāda iespēja, un tas ir ļoti interesanti. Ķekavas novads ir stratēģiska vieta, kas atrodas nemainīgā attīstībā, tostarp arī kultūras jomā.

– Mūziķis vienmēr ir un paliek mūziķis. Kādi jaunumi ir jūsu radošajā lauciņā? 

– Laikam lielākais un nozīmīgākais ieguldījums ir manis radītās bērnu dziesmas, kuras pirms pāris gadiem laida klajā izdevniecība “Musica Baltica”. Jā, es rakstu mūziku, bet šobrīd tā tiek veltīta konkrētiem projektiem – par Frici Bārdu un Garlību Merķeli.

Šogad jau trīsdesmit piekto reizi notiks mūzikas un mākslas festivāls “Bildes”. Tas aizsākās jau 1985. gadā, vienīgais pārrāvums bija kovida pandēmijas laikā. Arī šajā festivālā es, protams, piedalīšos. Ir dažādas ieceres saistībā arī ar agrākiem projektiem. Bērnu mūzika šobrīd ir nedaudz pieklususi. Patlaban ir aktualizējies projekts kopā ar dziesminieku Rolandu Lappuķi “Paralēlais laiks”, kuru pirmatskaņojām pirms pusotra gada Berči zālē Liepājā.

– Pastāstiet par to nedaudz vairāk.

– Ar Rolandu esam pazīstami ļoti sen, kopš Atmodas laikiem. Viņš bija viens no pirmajiem emigrācijas dziesminiekiem, kurš rīkoja koncerttūri Latvijā. Mani uzaicināja “iesildīt” viņa koncertu Valkā, nodziedāt pirmo daļu tajā. Tas bija man ļoti nozīmīgs koncerts, jo sajutām, ka mums mūzikas uztverē ir daudz kas kopīgs. Kļuvām draugi. Netikāmies bieži, bet katra reize mums bija notikums. Kad Rolands pārcēlās uz Rīgu, reiz tikšanās laikā izdomājām sarīkot kopīgu koncertu, kuru veidotu kā sarunu par mūsu piedzīvoto un pieredzēto laiku. Rolands bija audzis franču kultūrā un pie latvietības bija nonācis vēlāk, apzinātā vecumā. Es, lai gan augu Latvijā, toreiz lielā mērā biju pakļauts padomju un krievu kultūras informatīvajam laukam, bet Atmodas laika noskaņas mūs abus bija savedušas kopā. Mūsu kopējā koncertprogramma bija veidota no dziesmām, kuras mums katram bija nozīmīgas mūsu personību veidošanās laikā.

Šogad pavasarī Aleksandra Čaka muzejs mūs uzaicināja koncertēt Muzeju naktī. Rolandam jau toreiz, kad viņš pirmo reizi viesojās Latvijā, bija līdzi kasete, kurā viņš bija ierakstījis savas dziesmas ar Aleksandra Čaka vārdiem. Tā sāka veidoties stāsts par Čaku un par mums.

– Aleksandra Čaka dzeja jau ir diezgan daudz komponēta. Varbūt esat atradis kaut ko tādu, kas vēl nav ietērpts mūzikas skaņās? 

– Jā, Čaks ir iedvesmojis daudzus mūziķus rakstīt dziesmas ar viņa vārdiem. Es patiesībā ar Čaka dzeju nekad neko nebiju rakstījis, jo man pilnībā pietika ar “Miglā asaro logs” un “Liepas satumst…”, taču šajā reizē biju apņēmies radīt jaunu dziesmu ar Čaka vārdiem. Zināju, ka man mājās nav Čaka dzejoļu grāmatu. Taču pēkšņi savā grāmatplauktā pamanīju vienu grāmatu ar ļoti interesantiem vākiem. Izvelkot to ārā, izrādījās, ka tas ir Aleksandrs Čaks! Es pat neapzinājos, ka man mājās ir šis krājums, bet, tiklīdz uzgāju, uzreiz sāku to lasīt. Burtiski vienā rāvienā izskrēju tam cauri, un dzeja vienkārši sāka skanēt. Tas bija brīnišķīgais Aleksandra Čaka dzejoļu krājums, mīlas lirika ar nosaukumu “Debesu dāvana”, ko viņš bija veltījis Mildai Grīnfeldei. Kad sāku lasīt dzeju, tā mani aizrāva ar savu skaistumu un patiesīgumu. Nešaubos, ka arī citi ar šiem vārdiem ir rakstījuši. Ar Čaka vārdiem ir ļoti daudz mūzikas radīts, jo viņa dzeja ir ļoti iedvesmojoša. Tā arī es pievienojos šo autoru skaitam. Man pēkšņi “atnāca” trīs dziesmas, kuras es arī nodziedāju Čaka muzejā. Pēc koncerta noskanēja vēl ceturtā…

– Vai tas nevar būt tāpēc, ka jūs abi savulaik dzīvojāt Rīgas centrā? Vai tā vienkārši ir sagadīšanās?

– Šī ir viena no tām reizēm, ko var saukt par sagadīšanos, bet dzīvē nejaušību nav. Ja mēs ar Rolandu nebūtu uzrunāti Muzeju nakts koncertam Aleksandra Čaka muzejā un es nebūtu sācis domāt par to, ka vajadzētu kaut ko ar viņa vārdiem uzrakstīt… Visbeidzot, ja trīs dienas pirms koncerta nebūtu nejauši pievērsis uzmanību grāmatai ar zīmīgiem vākiem, kas izrādījās “Debesu dāvana”, nekas, iespējams, nebūtu noticis. Mistiska sakritība. Pašam bija sajūta, ka šajās dziesmās esmu saskāries ar Čaku. Iepriekš Čaks vairāk asociējās ar jaunību, kad savulaik meitenēm ģitāras pavadībā spēlēju un dziedāju “Miglā asaro logs”.

– Vai jums ir daudz grāmatu? Šobrīd ļoti bieži tiek diskutēts par to, vai ir labi turēt mājās padomju laika grāmatas, turklāt lielāko daļu no tām nevar ne tikai par simbolisku maksu pārdot, bet pat uzdāvināt, turklāt arī bibliotēkas tās pretī neņem. Varbūt jūs lasāt specifiskāku literatūru?

– Esmu no paaudzes, kad labas grāmatas nevarēja dabūt. Būtībā, lai nopirktu labu izdevumu, tas bija savā ziņā jāmedī. Man grāmatu ir ļoti daudz, bet tās visas ir no manas jaunības laika, savukārt specifisku literatūru neesmu krājis. Tās patiešām ir ļoti dažādas grāmatas, arī vairāki dzejoļu krājumi. Kaut gan, godīgi sakot, es speciāli dzejoļus nemeklēju, jo manā draugu pulkā ir daudz dzejnieku, kuri man dāvināja savas grāmatas. Parasti dzejolis jeb vārdi dziesmai atnāk pie manis kaut kādā bezmaz mistiskā veidā. Es nejauši uzduros kādām grāmatām vai atrodu kaut ko internetā, kad pēkšņi izlec kāds dzejolis, kurš mani uzrunā. Es pie tā esmu pieradis un uz to arī paļaujos.

– Vai daudz lasāt un pērkat arī jaunas grāmatas?

– Es patiešām uzskatu, ka ikviena grāmata vai kāda konkrēta informācija pie cilvēka atnāk tad, kad viņš ir gatavs to lasīt vai uztvert. Vismaz patlaban tā uzskatu. Pats gan neesmu izteikts grāmatu lasītājs. Protams, savulaik esmu daudz lasījis. Viens tāds periods bija, kad dienēju padomju armijā. Šo laiku aizvadīju Baltijas kara apgabala dziesmu un deju ansamblī. Tā kā dienests ansamblī atšķīrās no karaklausības jebkurā citā karaspēku daļā, mums bija iespēja ļoti daudz lasīt grāmatas. Protams, vēlāk, kad ģimenē piedzima bērni, grāmatu plauktā parādījās arī bērnu grāmatas, pat “Nezinītis Saules pilsētā”. Reizēm tajās ieskatoties, gribas smieties, jo tolaik rakstītā valoda ir tik pilna ar aizguvumiem no krievu valodas… Tagad gan to pašu var teikt par angļu valodu. Valoda mainās un attīstās… Man ir trīs jau izauguši bērni, tādēļ mājās sakrājies ļoti daudz bērnu grāmatu, kuras savulaik lasītas viņiem priekšā un kuras pēc tam viņi ir lasījuši paši. Tagad man ir mazdēls, un es zinu, ka šī literatūra noteikti noderēs. 

– Uzstājaties koncertos kopā ar meitu, bet vai joprojām kāpjat uz skatuves arī kopā ar dēliem? 

– Jā, mēs koncertējam visa ģimene kopā. Mūsu pirmā uzstāšanās bija 2015. gadā, kad norisinājās starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Tajā notika arī ģimeņu sadziedāšanās, un mēs tur pirmo reizi pilnā ģimenes sastāvā, ieskaitot manu sievu, kāpām uz skatuves. Tagad es koncertēju ar bērniem, kad viņi ir brīvi un mēs varam visi kopā savākties. Mēs visi, vairāk vai mazāk profesionāli, esam saistīti ar mūziku, katram ir savi projekti un koncerti. Kad rodas iespēja, mēs ar prieku satiekamies un koncertējam. Piemēram, programmā “Merķelis. Latvieši. Mēs” piedalījās visi mani bērni: Jānis spēlēja taustiņinstrumentus, Kārlis dziedāja korī, bet Laima – dziesmu solo. Tas bija viens jauks piedzīvojums, un šis koncerts, kā minēju iepriekš, tiks atkārtots valsts svētkos Rīgas Latviešu biedrībā.

– Latvijā ir iestājies zelta rudens. Vai jums patīk šis gadalaiks? Vai neskumdina, ka tuvojas gada tumšākais laiks un kļūs arvien aukstāks? Bet, no otras puses, tūlīt būs Latvijas dzimšanas diena, un tad jau necik tālu vairs nav arī Adventa laiks un Ziemassvētki. 

– Galvenais ir adekvāti paraudzīties uz situāciju un pieņemt to tādu, kāda tā ir. Katra epizode var būtiski atšķirties atkarībā no tā, vai uz to skaties kā optimists vai kā pesimists. Protams, ka ir rudens. Laikam mani mīļākie gadalaiki tomēr ir pavasaris un vasara. Taču, ņemot vērā to, ka savu peldsezonu turpinu arī ziemā, patiesībā man viss patīk.

– Vai tiešām peldaties cauru gadu?

– Es patiesībā jau ļoti daudzus gadus praktizēju peldēšanu ziemā. Vismaz reizi nedēļā, reizēm arī biežāk, es ielienu Daugavā Lucavsalā, kur pulcējas “Lucavsalas ledus lāči”. Tas ir tāds sevis norūdīšanas un sapurināšanas veids.

Vēl pagājušajā sestdienā es biju aizbraucis uz Raunu un redzēju, cik skaista tomēr Latvija ir rudenī. Patlaban tieši krāsojas lapas. Jā, protams, tās drīz nobirs, arī rīti kļūst tumšāki. Taču es vienalga ceļos ļoti agri un soļoju savu ierasto distanci. Patiesībā mēs jau strauji tuvojamies tumšajam laikam, bet spārno apziņa, ka nav vairs tālu Ziemassvētki un pēc tam viss atkal mainīsies uz gaišo pusi.

– Patiešām! Centīsimies arī mēs visi sev apkārt ieraudzīt pēc iespējas vairāk gaismas! Pateicos par interesanto sarunu!