Jūrmalu par savu dzīvesvietu izvēlējušies vairāki plastikas ķirurgi. Dažs šeit ieprecējies, bet Arguts Keirāns ir jūrmalnieks kopš dzimšanas un dzīvo vietā, kur mitinājušās arī viņa dzimtas iepriekšējās paaudzēs. Viņš ir Latvijas Plastikas ķirurgu asociācijas biedrs, specializējies estētiskajā (kosmētiskajā), rekonstruktīvajā un rokas ķirurģijā. Akadēmisko un praktisko pieredzi Arguts Keirāns guvis, studējot Rīgas Stradiņa universitātē un stažējoties vadošajās klīnikās Latvijā, Lielbritānijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs.

Viņš arī regulāri atjauno un papildina savas profesionālās zināšanas, bet brīvajā laikā labprāt dodas pastaigās un arī tālākos braucienos. Viena no Arguta Keirāna iecienītākajām nodarbēm ir došanās pa kalnu takām. Viņš apzinās šāda izaicinājuma grūtības pakāpi un nereti arī bīstamību, taču tas tikai motivē pilnveidot prasmes, lai nākotnē varētu doties tālāk un kāpt augstāk.

– Cilvēki ir dažādi. Vienam patīk iet pie dakteriem un sīki izklāstīt visas problēmas, turpretī otrs no ārstiem izvairās. Jūs komunikācijā spējat radīt tik patīkamu sajūtu, ka rodas vēlme nākt pie jums uz vizīti vismaz reizi nedēļā. Kur slēpjas jūsu šarms, kas tik ļoti piesaista pacientus, bet jo īpaši daiļā dzimuma pārstāves? 

– Droši vien viss sākās bērnībā, dzīvojot pilnvērtīgā abu vecāku ģimenē, kur valdīja pozitīva komunikācija un saticība. Noteikti to ietekmēja arī mazpilsētas vide ar labiem kaimiņiem, klusumu un mieru. Zināmā mērā jau dzīves sākumā esošie apstākļi sāk veidot tavu personību, drošības sajūtu un atvērtību, sperot pirmos soļus pasaules redzējumā un komunikācijā. Protams, ar gadiem vide, kurā tu uzturies, ietekmē tavu vērtību rašanos un pilnveidošanos, nosaka to, kāds tu izveidojies kā cilvēks.

Savukārt komunikācija ar pacientu ir ļoti svarīgs aspekts, kas definē, cik veiksmīga būs tālākā sadarbība ar viņu. Runājot par plānveida operācijām, jau konsultācijas laikā pacientam bieži veidojas subjektīvie priekšstati par to, kas viņam patīk vai nepatīk.

– Jūs dzīvojat Jūrmalā. Kā jūs varat raksturot dzīvi šajā pilsētā? 

– Latvijas mērogā Jūrmala ir diezgan liela, bet uz citu valstu un īpaši pasaules metropoļu fona tā drīzāk līdzinās parastai mazpilsētai. Ziemas periodā Jūrmala ir jūtami tukšāka, vasarā, protams, tās iedzīvotāju skaits dubultojas, citreiz pat četrkāršojas. Vieta, kur es dzīvoju, – Pumpuri, Melluži – vienmēr ir bijis salīdzinoši kluss nostūris. Tādēļ es Jūrmalu uztveru kā tādu mierpilnu pilsētu vai mazpilsētu. 

– Tiem, kas uzzina, ka dzīvojat Jūrmalā, nereti uzreiz šķiet, ka plastikas ķirurgs tagad iegādājies milzīgu īpašumu Jūrmalā un dzīvo kā prezidents. 

– Es pieļauju, ka daļai tā arī liekas. Savukārt citi cilvēki, kuriem nav tik izteikta stereotipizācija, par tādām lietām vispār nedomā. Jo Jūrmala ietver arī Kaugurus, kur dzīvo puse no pilsētas iedzīvotājiem, un tā absolūti nav nekāda miljonāru apkaime. Man Jūrmala ir dzimtā pilsēta, no tēva puses šeit esmu jau piektajā paaudzē. Dzīve Jūrmalā nekādi nav saistāma ar manu profesiju vai finansiālu veiksmes stāstu. Esmu parasts Jūrmalas iedzīvotājs, kam māja nav pie jūras pirmās līnijas vai kādā upes malā, bet kaut kur pa vidiņu.

– Jūs mācījāties Pumpuru vidusskolā?

– Jā, tur gāju līdz devītajai klasei.

– Kurā brīdī jums ienāca prātā doma, ka gribat būt dakteris, turklāt plastikas ķirurgs un mikroķirurgs?

– Par ārstniecību kā tālāko dzīves ceļu man bija skaidrs jau pirmajās klasēs. Ticēju, ka tieši to es savā dzīvē gribētu darīt. No mātes puses arī rados ir gan dakteri, gan cits medpersonāls – māsas, feldšeri. Mana mamma nav ārste, bet gan medmāsa. No tēva ģimenes gan ārstu nav.

Taču es nedomāju, ka lielais dakteru skaits mammas radu lokā būtu galvenais iemesls, kāpēc arī es kļuvu par ārstu. Drīzāk sava loma varētu būt tam, ka biju redzējis dakterus bērnībā, pāris reizes nokļūstot slimnīcā. Varbūt šis aspekts bija palaidējmehānisms vai starta punkts tam, lai es sāktu raudzīties medicīnas virzienā. Šādi analizējot, man kā bērnam apziņā saikne ar mediķa darbu izveidojās jau diezgan agrīni.

Pēc pamatskolas es aizgāju mācīties uz toreizējo Paula Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skolu, kuru kopš 2010. gada pazīstam kā Latvijas Universitātes P. Stradiņa Medicīnas koledžu, jo tolaik jau pēc pamatskolas varēja apgūt profesiju kopā ar vidusskolas izglītību. Un pēc tam jau devos uz Latvijas Medicīnas akadēmiju.

– Vai nevienu brīdi neesat nožēlojis savu izvēli un domājis, ka varbūt vajadzēja kļūt par kādas citas profesijas pārstāvi? Jūtaties kā cilvēks īstajā vietā?

– Manā paziņu un draugu lokā ir dažādu profesiju pārstāvji, tādēļ ir bijusi iespēja diezgan dziļi izprast viņu amatu būtību. Tajā pašā laikā esmu sapratis to, ka savā dzīvē, visdrīzāk, atrodos tur, kur man jābūt – darbs man ļoti patīk un dod piepildījumu. Manā profesionālajā dzīvē nemitīgi ir jārisina dažādi – gan vieglāki, gan sarežģītāki – uzdevumi, un nav divu vienādu dienu. Man nav bijusi vēlme būt kaut kam citam.

– Cik sen jūs strādājat par plastikas ķirurgu? 

– Man ir četrdesmit astoņi gadi, un nu jau padsmit gadus es nodarbojos šajā lauciņā. 

– Kurās medicīnas iestādēs jūs šobrīd strādājat? 

– Patlaban strādāju Dr. Rodkes klīnikā “Aesthetica” un Dubultu poliklīnikā. Dubultos es pārsvarā strādāju ar pacientiem, kam ārstēju rokas patoloģijas, – vēl joprojām reizi nedēļā pieņemu un divreiz mēnesī operēju tur. Tie gan ir cita spektra pacienti, jo plastikas ķirurģijā ietilpst arī rokas ķirurģija un rekonstruktīvā ķirurģija. Tajā savukārt ietilpst izgulējumu un apdegumu ārstēšana, audzēju radītu tilpuma defektu rekonstrukcija un dažnedažādu smagu traumu seku likvidēšana. Estētiskā jeb skaistuma ķirurģija patiesībā ir tikai desmit procenti no kopējās plastikas ķirurģijas. Dakteris Sokolovs, kurš strādāja Dubultos, bija izveidojis nelielu operāciju zāli un vēl pirms gadiem desmit vai pat senāk uzaicināja mani tur strādāt. Lai saglabātu savulaik Mikroķirurģijas centrā un Gaiļezera slimnīcā gūtās iemaņas, izlēmu pieņemt šo piedāvājumu, paliku Dubultos un joprojām turpinu operēt pacientus ar rokas kaitēm.

– Kur jūs operējat pacientus, kas nāk pie jums uz Dubultu poliklīniku? 

– Ja vajadzīgas nelielas rekonstrukcijas un/vai rokas ķirurģijas operācijas, tās es veicu turpat Dubultos. Savukārt estētikas pacientus operēju Rīgā, jo Dubultos šādām manipulācijām nav pietiekamas kapacitātes.

– Minējāt, ka plastikas ķirurģija iedalās vēl sīkāk – rekonstruktīvajā un estētiskajā ķirurģijā. Cik veiksmīgi sanāk pārorientēties no vienas uz otru, teiksim, ja tikko ir ārstēti izgulējumi vai norauti pirksti, bet nākamajā brīdī kāda dāma vēlas uzlabot krūšu formu?

– Jā, mēdz būt arī dažādu ķermeņa daļu amputācijas. Tā ir akūtā sadaļa, ar ko nodarbojos universitātes klīnikas ietvaros, jo tur divdesmit četras stundas diennaktī tiek nodrošināts medpersonāls, kurš spēj šādus jautājumus risināt. Tas ir sava veida treniņš, kas ietverts plastikas ķirurģijas apmācības programmā, un to visu vajag iemācīties, apgūt. Tā ir ļoti laba skola tālākajai darbībai estētikas ķirurģijas jomā, jo tu iemācies apieties ar audiem, apgūsti pamata principus, kā risināt dažādas problemātiskas situācijas. Šādi teicami ieroči tavā arsenālā nākotnē, jau darbojoties estētikā, palīdz tev būt lielu soli priekšā tiem, kas nekad nav darbojušies ar rekonstrukcijas sadaļu un akūto mikroķirurģiju.

– Minējāt stacionāru “Gaiļezers”. Tātad iepriekš esat strādājis arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā?

– Jā, agrāk arī tur darbojos. Austrumu slimnīca ir starta vieta jebkuram plastikas ķirurgam, kurš mūsdienās strādā Latvijā. Neraugoties uz to, vai viņš praktizē tikai rekonstruktīvo vai estētisko ķirurģiju, visi plastikas ķirurgi savu karjeru sāk tieši tur.

– Jums kā plastikas ķirurgam darbības lauks ir diezgan plašs – augšējie un apakšējie plakstiņi, sejas kontūra, krūtis. Tie ir tikai daži piemēri, jo noteikti arī daudzas citas ķermeņa daļas var būt saistītas ar plastikas ķirurģiju.

– Estētiskās ķirurģijas spektrs ir diezgan plašs. Pamatā es nodarbojos ar sejas, plakstu un kakla estētiskajām operācijām. Arī ar dažādu ķermeņa zonu korekciju pēc masīva svara zuduma – kad cilvēks ievērojami zaudē svaru, paliek ļoti daudz liekas ādas uz kājām, rokām, augšdelmiem, apakšdelmiem, vēdera un muguras. Vēl ir arī krūšu ķirurģija.

Viena lieta, ar ko es nenodarbojos, ir deguna ķirurģija. Tā ir ļoti specifiska un estētiskajā ķirurģijā atsevišķi izdalāma tēma. Deguns ir diezgan sarežģīta, tikai dažus kvadrātcentimetrus liela anatomiska struktūra, kurā ir visu veidu audi – skrimšļaudi, kaulaudi, gļotāda, āda. Lai šajā zonā prasmīgi orientētos, manuprāt, tikai uz to vien ir jākoncentrējas. Līdz ar to pārējām lietām tad diez vai paliktu kaut cik laika.

– Plastikas ķirurgam noteikti jābūt ļoti labai pirkstu veiklībai, jo jāveic vissmalkākās manipulācijas. Kā jūs trenējat savus pirkstus?

– Nekādu īpašu treniņu nav. Ir dažādi vingrinājumi, arī pašmasāžas pirkstiem un plaukstām. Ja tu vairākas reizes nedēļā darbojies ar ķirurģiju, rokas un pirksti jāvingrina pastāvīgi, lai tu spētu pietiekami prasmīgi, kvalitatīvi un ātri veikt visu nepieciešamo. Tas ir tāpat kā ar jebkuriem rokdarbiem. Jābūt regulārai, sistemātiskai darbību atkārtošanai, lai viss atjaunotos un reģenerētos. Pieļauju – pašam kļūstot vecākam, šim aspektam varbūt jāpievērš vairāk uzmanības. Droši vien ķirurgiem dažādos vecumos šādas sajūtas par to, kas notiek ar viņu plaukstām, rokām un pirkstiem, ir ļoti individuālas, jo katram jau uzkrāta sava pieredze. Turklāt tas neattiecas tikai uz plastisko ķirurģiju. Patiesībā īstie smalkmehāniķi drīzāk ir mikroķirurgi, kuri darbā izmanto optisko palielinājumu.

– Jums kā ķirurgam droši vien bieži nākas ilgi stāvēt kājās. Cik liels ir maksimālais stundu skaits, kas šādi pavadīts?

– Tās ir bijušas operācijas Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, Onkoloģijas centrā, veicot sejas, žokļa rekonstrukcijas, kas prasīja aptuveni divpadsmit stundas. Taču īstenībā šajā laikā tāpat tiek organizētas nelielas pauzītes. To laikā var aiziet uz labierīcībām vai nedaudz atvilkt elpu un kaut ko uzkost. Ķirurģija ir komandas darbs, un nav tā, ka ārsts nepārtraukti statiskā pozā stāv divpadsmit stundas. Tas īsti neatbilst normālai, elementārai fizioloģijai. Runājot par estētisko ķirurģiju, reti kura operācija ilgst vairāk par piecām sešām stundām.

– Vai jūs esat no tiem, kas strādā piecas dienas nedēļā un divas dienas velta atpūtai? 

– Lielāko daļu gada strādāju četras piecas dienas nedēļā. Brīvdienās atpūta ir nosacīta, jo tāpat kaut kas tiek darīts. Jāņem vērā, ka ķirurģijas laikā ķermenis tiek pakļauts dažādām slodzēm. Tāpat diezgan intensīvi tiek nodarbināts arī prāts, un visam vajag zināmu laiku, lai atjaunotos. Taču ir pieejami instrumenti, kas ļoti labi palīdz to izdarīt, – dažādas fizioterapijas, fizioprocedūras, skriešana, staipīšanās vingrinājumi. Tās var būt arī garas pastaigas vienatnē vai ar draugiem un ģimenes locekļiem.

– Nav grūti pastāvīgi mērot ceļu no Jūrmalas uz galvaspilsētu? Tas jau nav piecu minūšu brauciens, jo uz Rīgas tiltiem pietiekami bieži mēdz būt nopietni sastrēgumi!

– Pieļauju, ka lielai daļai mediķu, īpaši tiem, kas strādā ķirurģijā, vārds “grūtības” saistās ar pilnīgi citām dzīves situācijām. Laiku ceļā uz darbu un atpakaļ var pavadīt ļoti produktīvi. Piemēram, es to izmantoju, klausoties dažādus podkāstus, tādā veidā pašizglītojoties un pilnveidojot savu profesionālo un garīgo attīstību. Es to nekad neesmu uztvēris kā apgrūtinājumu. Tas ir jautājums tikai un vienīgi par disciplīnu, dienas kārtību un plānošanu.

Dažreiz, īpaši vasarā, es no Jūrmalas uz klīniku Teikā braucu ar velosipēdu. Varbūt ne katru dienu, jo turp un atpakaļ tie ir deviņdesmit kilometri. Taču, ja esi fiziski labi attīstīts, tāds nieks vien ir.

– Te ir vietā pabrīnīties par jūsu izturību. Vai rokas nepiekūst, visu laiku turoties pie velosipēda stūres? 

– Arī to visu var saplānot. Zinot, ka jāveic šāds attālums, to daru dienā, kad paredzētas konsultācijas, vai piektdienā, kad jau tuvojas nedēļas beigas un redzama darbu finiša līnija. Nedēļas vidū es parasti braucu ar auto vai sabiedrisko transportu. Es zinu savu kapacitāti, iespēju robežas un cenšos tās nepārkāpt.

– Kur jūs meklējat un kā atrodat tos īstos podkāstus, kuri atbilst jūsu interesēm? 

– Mēdz būt dažādi. Dažreiz kāds no draugu loka sarunā ieminas par interesantu akadēmisku personu vai cilvēku ar aizraujošu dzīvesstāstu, sarunu ar kuru būtu vērts paklausīties. Pieļauju, ka man ir plašs interešu loks. Citreiz pats kaut ko specifisku vai konkrētu meklēju, pieņemsim, par psihoanalīzi, varbūt par kalnos kāpējiem vai kādiem politiķiem, arī vēsturiskiem notikumiem. Tagad jau tīmeklis mums piedāvā ļoti plašas iespējas, un atslēgas vārdi iedod pareizo virzienu, kā vajadzīgo atrast. 

– Pieminējāt kalnos kāpšanu. Vai jūs šī nodarbe ļoti saista? Varbūt arī pats esat gatavs iekarot virsotnes? 

– Jā, man ļoti patīk kalni. Tiesa, savā pašreizējā evolūcijas posmā saistībā ar kalniem vēl neesmu nokļuvis līdz brīdim, kad sākas īsts alpīnisms, kurā izmanto papildu arsenālu ar virvēm, dzelkšņiem un īpašiem zābakiem. Taču esmu piedalījies gan vairāku dienu, gan veselu nedēļu ilgos pārgājienos, ne gluži augstkalnēs, bet apmēram divu trīs tūkstošu metru augstumā vai mazliet vairāk. Pārsvarā tie notikuši Eiropā, Alpos, kā arī dažādās salās. Pat nekur tālu nebraucot, ir milzum daudz vietu, kur tu vari vismaz ieskicēt virzienu un saprast, ko nozīmē būt kalnos un kādas pieredzes tur vari gūt. Un tajā pašā laikā apjaust, cik tas ir bīstami, skaisti un aizraujoši. Pieļauju, ka nākotnē, pilnveidojoties manām interesēm un spējām, es varētu iet tālāk un kāpt augstāk. Saistībā ar to esmu ne mazums grāmatu izlasījis un daudzus podkāstus noklausījies. 

– Daudzi nereti uz Jūrmalas iedzīvotājiem skatās ar sava veida skaudību. Vai var teikt, ka jūrmalnieki ietilpst īpašā kategorijā?

– Jūrmalā dzīvo dažādi cilvēki. Kā ikvienā sabiedrībā jebkurā zemeslodes vietā vai pilsētā, tiem ir dažāds izglītības līmenis, pasaules uztveres redzējums, skatījums uz lietām un dzīvi kopumā. Varbūt viena daļa, kas uz visu raugās tikai caur materiālās labklājības prizmu, arī domā, ka dzīvot Jūrmalā nozīmē kaut ko īpašu. Citi to uztver pilnīgi normāli, piezemēti. Kāda starpība, kur tu dzīvo – Jūrmalā, Rīgā vai Londonā. Viens vai otrs varbūt dzīvei Jūrmalā redz kādu pievienoto vērtību. Taču man personīgi tā ir dzīve labā, svaigā gaisā starp ūdeņiem, ar iespējām sportot, izdevīgā vietā, kur ērti pārvietoties un ātri nokļūt galvaspilsētā, lidostā. Vienkārši ļoti laba vieta, kur Latvijā dzīvot. Protams, šeit dzīvo arī draugi, paziņas un radi. Man Jūrmala nav nekas vairāk, kā citam Cēsis, Kuldīga, Jēkabpils vai Liepāja. Man personīgi šī ir labākā pilsēta, kur dzīvot.

– Pateicos par interesanto sarunu!

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.