Ogrēnieši Rieksti-Riekstiņi ir laimīga daudzbērnu ģimene, kur aug pieci bērni. Pastarītei Līnai ir četri gadiņi. Gudrajai, dzīvespriecīgajai un garā stiprajai meitenītei pēdējais gads nav bijis viegls – pieci mēneši aizvadīti slimnīcas gultā, un arī šobrīd, ik vakaru dodoties gulēt, viņa divpadsmit stundu pavada pieslēgta dialīzes aparātam. Tomēr ģimene nezaudē cerību un dara visu, lai Līnai būtu laimīga bērnība, rodot prieku ikdienišķās lietās un cits citu it visā atbalstot.

Jūrmalniece Maija un ogrēnietis Valdis iepazinās, kad abiem aiz muguras jau bija iepriekšējās attiecības. Maija bija pārdzīvojusi smagu posmu, pāragri kļūstot par atraitni, bet Valda laulība izira. Maijai no iepriekšējām attiecībām ir divas meitas, bet Valdim – dēls un meita. Līna ir kopējais bērniņš.

Spēj atrast līdzsvaru
Abi iepazinās paziņas kāzās, kur Maija bija vedējmāte, bet Valdis vedējtēvs. Tā nu pirms deviņiem gadiem paši, kā tagad joko, – savedās kopā. Bija jāmeklē kuplajai ģimenei piemērotu mājvietu, kur katram bērnam ir sava istaba, un pāris tādu atrada Ogrē, Daugavas krastā, Uzānu ielā, kur reģistrēts arī Maijas, ja tā var teikt, sestais bērns – viņas radītais uzņēmums «Vegan Fox Cosmetic». Ikdiena aizrit spraiga, jo lielie bērni ir pusaudža vecumā. Iespējams, tas, ka bērniem katram ir vieta, kur viņš var pabūt vienatnē, ļāvis kuplajai ģimenei pieņemt citam citu, saglabāt līdzsvaru un iztikt bez liekiem strīdiem. Madara, kurai jau ir 18, mācās Ogres Valsts ģimnāzijā. Lielā Nora (16) veselības problēmu dēļ tagad apmeklē Rīgas Tālmācības vidusskolu, bet Matīss (16) un Nora (14) mācās Ogres 1. vidusskolā. Lielajiem bērniem katram ir savas aizraušanās – basketbols, tautas dejas, skeitbords, Mākslas skola, un faktiski bieži vien viņi mājās atgriežas tikai vakaros. Savukārt četrgadniecei Līnai, kura ir ļoti komunikabla, patīk dziedāt, dejot un zīmēt.

Viss sākās ar tūskām
Tieši pirms gada Riekstu-Riekstiņu ģimenes ierastais dzīves ritms pilnībā mainījās. Vecāki no rītiem sāka ievērot, ka Līna mostas piepampusi. Pirmā doma bija, ka tā varētu būt alerģija. Sāka pieaugt arī Līnas svars – īsā laikā no 16 kilogramiem līdz 21. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) rindā pie alergologa bija jāgaida teju mēnesi. Maiju urdīja iekšējs nemiers, un viņa pieteica maksas vizīti. Alergoloģei uzreiz bija skaidrs, ka tā nav alerģija, viņa izteica aizdomas par nieru slimību un ieteica nekavējoties braukt uz slimnīcu. Līnai bija ļoti sliktas analīzes, faktiski abas nieres gandrīz nefunkcionēja. Sākotnēji vecāki cerēja, ka pietiks ar zāļu kursu un viss būs kārtībā, taču pagāja divas nedēļas un zāles nepalīdzēja. Ģimene un ārsti konsultējās arī ar speciālistiem Lietuvā un Somijā. Līnai piemeklēja aizvien jaunas un jaunas, ar katru reizi stiprākas zāles, bet arī tās nepalīdzēja. Meitenītes svars arvien pieauga, un viņa piepampušo kājiņu dēļ vairs nevarēja piecelties no gultiņas un pastaigāt.

Konstatē retu nieru iekaisumu
«Pēc četru nedēļu ārstēšanas sapratu, ka nav labi, un lūdzu veikt nieru biopsiju, lai precīzi noteiktu, kāds ir iekaisums. Priecājos, ka to izdarījām, jo noteica, ka Līnai ir ļoti rets nieru iekaisums, kāds Latvijā iepriekš bijis konstatēts pirms 10–15 gadiem, un lielas pieredzes tā ārstēšanā mediķiem nav, bet ir Eiropas vadlīnijas,» stāsta Rieksti-Riekstiņi. Visi centieni uzlabot situāciju bija velti, meitai labāk nepalika, un ārstiem nebija atbildes, kāpēc tā.
«Slimnīcā nogulējām piecus mēnešus. Tas bija smags laiks – it kā diagnoze ir noteikta, bet neviens nevar pateikt, kāpēc zāles nepalīdz un ko īsti darīt. Analīzes kļuva kritiskas, Līna dzēra stipras zāles un jau sāka ķīmijterapiju. Katru rītu viņai vajadzēja izdzert 12 tablešu. Varu tikai apbrīnot meitas pacietību – viņa ņēma pa vienai tabletītei un rija nost. Naktis bija trakas, Līna bieži tika pieslēgta pie sistēmām, viņu saslēdza tik daudz caurulītēs, ka nevarēja īsti pakustēties. Vienā brīdī nieru rādītāji dramatiski pasliktinājās, un arī kālija rādītājs, kas svarīgs sirdsdarbībai, liecināja, ka organisms ir saindējies un ir nepieciešama nekavējoša rīcība,» Maija atceras satraukuma pilnos brīžus.

Nolemj pieslēgt pie mākslīgās nieres
Ārsti pieņēma lēmumu pieslēgt Līnu pie mākslīgās nieres jeb peritoneālās dialīzes iekārtas, kas nodrošina nieru darbību. Lai ievadītu vēdera dobumā katetru, vajadzēja operāciju. Tas izdevās tikai trešajā operācijā. Līna katru nakti 12 stundu pavadīja pieslēgta pie mākslīgās nieres. Maija stāsta, ka šobrīd Latvijā dialīzi mājās veic tikai četriem bērniem. Tā neārstē, bet palīdz cīnīties ar sekām. Arī Līnai tūska mazinājās, un viņa varēja atsākt staigāt, ko faktiski bija jāmācās no jauna. Vienu brīdi Līnai bija jālieto hormonus – saauga kuplas uzacis un iepriekš mierīgajam un mīļajam bērnam radās izteiktas garastāvokļa svārstības, līdz pat dusmu lēkmēm. Bija «Covid-19» ierobežojumu laiks, un slimnīcā apciemot Maiju un Līnu drīkstēja tikai tētis, kurš to darīja katru otro dienu. Arī viņam šis laiks bija smags, jo mājās vajadzēja rūpēties arī par četriem lielajiem bērniem, kuri, par laimi, ar daudz ko varēja tikt galā paši. Kad kļuva siltāk, ģimene drīkstēja satikties ārā un baudīt vecmāmiņas Lailas atvestās gardās pankūkas. Starp citu, vēlāk ārsti izteica arī pieņēmumu, ka, iespējams, «Covid-19» varēja būt slimības palaidējmehānisms, jo viss sākās mēnesi pēc tam, kad Līna vieglā formā pārslimoja šo infekcijas slimību.

Dialīze jāturpina arī mājās
Slimnīcā bija aizvadīti daudzi mēneši, slimība nebija izārstēta, bet īsti nebija arī iemesla palikt medicīnas iestādē. Līnai vajadzēja turpināt dialīzi un sākt lietot jaunas sava veida ķīmijterapijas zāles. Ārsti nolēma, ka viņa drīkst doties mājās. Maija iemācījās pievienot meitai dialīzes aparātu un tā Līnu arī mājās ik nakti pieslēdz aparātam, kurš palīdz attīrīt viņas organismu. Meitene ir ļoti labi iemācījusies sadzīvot ar vēderā ievadīto katetru, zina, ka to nedrīkst aiztikt un ir jāuzmanās.
Kad Līna atgriezās no slimnīcas, viņa vēl nestaigāja, un ģimene devās pastaigās ar ratiem, izbaudot skaisto Ogri, kur ir ļoti daudz pastaigu maršrutu. Diemžēl Līna daudz ko nedrīkst – spēlēties smilškastē ar citiem bērniem, iet peldēt baseinā, kas ir viņas sapnis, apmeklēt bērnudārzu, jo zāles sagrauj meitenes imunitāti un pat iesnas var kļūt par lielu problēmu. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Līnai ir invaliditāte, bet tā neizpaužas klasiskā formā, kā esam pieraduši uzskatīt un kas bieži vien ir arī vizuāli redzams. Līna ir pavisam pilnvērtīgs bērns, tikai viņai ir ierobežojumi, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Līna divas reize nedēļā dodas dziedāt, reizi nedēļā – zīmēt, trīs reizes apmeklē fizioterapiju un divas reizes masāžu, par ko ģimene lielu paldies saka Ogres novada Sociālā dienesta darbiniekiem, kuri ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši.

Slimība ierobežo
Līna saņem invaliditātes pabalstu, un vecāki paldies saka arī valstij, kas bez maksas nodrošina gan ar dialīzes aparātu, gan šķidrumu, kas jāievada un kas izmaksā vairākus tūkstošos eiro mēnesī. Šobrīd apbēdina tas, ka janvārī Līnai uzsāka ķīmijterapijas kursu un, ja pirmā deva situāciju uzlaboja, dodot cerību, tad pēc otrās nieru rādītāji atkal pasliktinājās. Ģimene liek cerības uz trešo zāļu devu, ko Līnai ievadīs pēc pusgada, tikmēr jāturpina dialīze. Tas nozīmē, ka visiem tā īsti kopā nekur nav iespējams aizbraukt, jo vakarā noteiktā laikā jābūt mājās. Arī naktīs grūti izgulēties – caurulīte reizēm traucē – aparāts sāk pīkstēt un miegs ir saraustīts. Ziemassvētkos visi gan bija aizbraukuši ciemos pie vecvecākiem, ņemot aparātu līdzi, bet, kā atzīst, tas ir sarežģīti. «Ar dialīzi ir liels risks dabūt iekaisumu. Jau vienreiz dabūjām, tad jādzer antibiotikas un atkal jābrauc uz slimnīcu. Tāpēc atvērums vēderā ļoti jāsargā. Daktere teica – gaidiet brīnumu – organisms pēkšņi var noreaģēt. Mēs uz to, protams, arī ļoti ceram, jo Līna mums ir enerģiska un ļoti stipra, ļoti pozitīva, iztur visas analīžu nodošanas, riktīga malacīte,» saka Maija.
Ja trešā zāļu deva nelīdzēs, tad būs izsmeltas visas iespējas un atliks tikai nieru transplantācija. Taču, nezinot, no kā nieres saslima, nav garantijas, ka nesāks bojāties ar transplantētā niere.

Kļūst par vegāni
Ikdienā ģimenes galva strādā Jelgavā, privātā siltumpagādes uzņēmumā, un ir dienas, kad darba pienākumus var veikt attālināti. Savukārt Maija paralēli visam attālināti turpina vadīt pašas izveidoto uzņēmumu «Vegan Fox Cosmetic», kas rada kosmētiskos produktus, kuros nav dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļu. Savu produkciju viņa pārdod gan savā interneta veikalā, gan nelielos veikaliņos Latvijā un ārzemēs un priecājas par katru, kurš iegādājas viņas radītos produktus. Tas ļauj nestrādāt lielā uzņēmumā kā iepriekš, bet būt mājās, kopā ar meitu, kurai tas šobrīd ir ļoti vajadzīgs. Maijas biznesā reizēm iesaistās visa ģimene, jo gatavo produktu iepakošana notiek mājās, Maija pati noformē un izsūta pasūtījumus, kā arī uztur uzņēmuma mājaslapu un vietnes sociālajos tīklos.
Jautāta, kāpēc tieši vegānā kosmētika, Maija teic, ka viņai jau kopš bērnības ir vēlme glābt dzīvniekus. Bērnībā vasarās viņa strādājusi fermā, kur redzēja, kādā saspiestībā un kādos apstākļos dzīvo dzīvnieki, kādas šausmas pārdzīvo. Pieaugot viņa kļuva arī par veģetārieti, tad vegāni. Jāpiebilst, ka ģimenē katrs drīkst ēst, ko vēlas, taču Maija gatavo tikai veģetārus un vegāniskus ēdienus. Viena no meitām arī ir vegāne.
Protestē būrī pie Saeimas
Maija saprata, ka, ja veidos uzņēmumu, tas noteikti palīdzēs dzīvniekiem, un izveidoja savu kosmētisko produktu līniju, kurā neizmanto neko no dzīvniekiem. «Esam radījuši produktus cilvēkiem, bet – lai palīdzētu dzīvniekiem. Regulāri atbalstām dzīvnieku patversmes un dzīvnieku aizsardzības organizācijas. Ilgu laiku Latvijā notika cīņa, lai veiktu izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā, lai aizliegtu kažokzvēru audzēšanu. Pirms nepilniem diviem gadiem esmu sēdējusi pie Saeimas būrī, kad bija akcija «Mēnesis sprostā», kur protesta dalībnieki, ik pa brīdim mainoties, 24/7 mēnesi no vietas sēdēja būrī. Akcijas mērķis bija atbalstīt tobrīd Saeimā iesniegto minēto likumprojektu par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu, parādot, cik grūti ir lapsām un citiem kažokzvēriem, kuriem jādzīvo būrī briesmīgos apstākļos tikai tāpēc, lai kāds pēc tam no viņu kažokiem uztaisītu cepuri vai apkakli,» stāsta Maija.

Pietiek vien ar apskāvienu
Jautāta, kur smeļas visam spēkus, Maija teic, ka šajā ziņā grēko. Līna šobrīd ir pirmajā vietā.
«Protams, kādā brīdī palika grūti, un sāku apmeklēt arī psihologu. Bija grūti sadzīvot, ka Līnas slimība tik ļoti ietekmējusi mūsu ikdienu. Mums ģimenē ir ļoti laba tradīcija – Valda mamma katru rudeni organizē sporta spēles, kur visi savācamies – ap 30 cilvēku. Mums patīk doties pārgājienos. Reizi gadā ģimenes draugs organizē pārgājienu Pirmajā adventē ar nakšņošanu teltī ziemā. Tā ir galvas izvēdināšana un cita pieredze. Tur gan braucām divatā. Tagad ļoti palīdz relaksēties pirts rituāls, mums mājās ir pirts. Esmu arī liela grāmatu lasītāja, bet pats galvenais enerģijas avots ir vīrs – pietiek ar dažu sekunžu apskāvienu un var saņemt šo spēku viens no otra,» saka Maija, un Valdis viņai piekrīt. Savukārt viņš radis fantastisku veidu, kā uzkrāt spēkus – Valdis iestājies Zemessardzē: «Ja nebūtu notikumu Ukrainā, diezin vai būtu to darījis. Mums ir gan dāmas, gan jauni cilvēki, gan kungi gados, bet motivācija visiem ir ļoti līdzīga. Tā ir pavisam cita vide – piektdienas vakarā pēc darba iekāp autobusā un esi Alūksnes mežos. Tad atkal ir enerģija un var ar to dalīties ģimenē.» Rieksti-Riekstiņi teic, ka viņiem palīdz arī komunicēšana ar citiem vecākiem, kuriem ir līdzīgas bērnu veselības problēmas, uzsverot, ka nevajag baidīties savā pieredzē dalīties arī publiski – tā ir kā terapija sev pašiem un var palīdzēt arī citiem, aiztaupot viņiem laiku dažādu risinājumu meklējumos.

Izmainās vērtības un prioritātes
Jautāti, ko vēlētos visvairāk, abi teic – lai bērni būtu veseli. Maijas sapnis ir attīstīt arī biznesu, lai varētu pieņemt darbiniekus. Tas ļautu vairāk laika veltīt ģimenei un aktivitātēm dzīvnieku aizsardzībā. Pašiem mājās ir no ielas paņemts kaķis Foksija.
«Pagājušais gads bija ļoti smags gan dēļ notikumiem Ukrainā, gan tā, ka Līna tik smagi saslima. Prioritātes un dzīves vērtības vienā gadā strauji izmainījās. Tās lietas, par ko pirms tam satraucāmies, par ko citi cilvēki satraucas, tagad šķiet pavisam nebūtiskas. Līna mums ir kā brīnumbērns, kā magnēts, kas saliedē ģimeni. Visi par viņu uztraucas, savukārt Līna uztraucas par māsām un brāli. Bet pats galvenais – nezaudēt cerību. Medicīna attīstās. Tas palīdz uzturēt možu garu ikdienā. Kad, atbraucot no slimnīcas, svētdienas rītā visi sēdējām pie galda un ēdām pankūkas – tā šķita tāda laime! Cilvēki, kuriem tā ir ikdiena, to nenovērtē. Vērtības nomainījās – galvenais, lai ir miers, lai ir, kur dzīvot, lai visi veseli un kopā – tās ir lietas, ko nevar nopirkt internetā. Gaidīšanas režīms nav tas patīkamākais, bet tas dod cerību, ko neesam vēl atmetuši. Brīnums var notikt, un Līnai nieres kādā brīdī var sākt strādāt pilnvērtīgi. Mēs ticam brīnumam,» saka Maija un Valdis Rieksti-Riekstiņi.

Foto: no Riekstu-Riekstiņu personiskā arhīva

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksta “Ogres Vēstis Visiem” redakcija. #SIF_MAF2022