Zenta no Ogres:

– Barikādes bija nozīmīgs un neaizmirstams laiks. Es tobrīd biju Latvijas Tautas frontes biedre Madonā, un mums bija ļoti aktīva nodaļa. Es piedalījos lielajā manifestācijā Krastmalā, bet uz barikādēm no mūsu ģimenes brauca brālis ar savu automašīnu.

Harijs no Ogres:

– Tajā gadā, kad bija barikādes, man meita piedzima, bet pašu barikāžu laiku atceros kā trauksmainu. Strādāju tobrīd rūpnīcā, un tur tika ogranizētas maiņas braucieniem uz barikādēm. Man no sākuma teica, ka būs jābrauc, bet izrādījās, ka tomēr ne. Taču es biju gatavs braukt uz barikādēm, ja tas būtu nepieciešams.

Raimonds no Ikšķiles:

– Es visur piedalījos barikāžu laikā, bet visspilgtāk atceros to brīdi, kad devos uz Doma laukumu, kur mana maiņa sākās pulksten 18.00. Un, lai būtu īsāks ceļš, gāju gar Brīvības pieminekli tieši tobrīd, kad sākās apšaude. Tobrīd šāva no abām parka pusēm. Es tikai redzēju lodes kā sarkanas uguntiņas spindzam garām. Es vēl šobrīd nesaprotu, kā man netrāpīja un es paliku dzīvs. Dievs sargāja!

Artis no Tomes:

– Atceros, ka biju barikādēs, bet kā bērns, tāpēc sīkumos tā laika atmosfēru es neatceros. Zinu, ka kopā ar vecākiem toreiz dzīvojām Rīgā un bijām barikādēs Vecrīgā. Kur konkrēti, arī neatceros, un vairāk informācijas par tā laika notikumiem man ir nācies iegūt no TV hronikām nekā no savām personiskajām atmiņām.