Derību saprotu kā attiecību apzīmējumu, kā nerakstītu likumu, līgumu, kas var būt balstīts ne tikai uz visu līgumslēdzēju gribu, bet arī uz stingru apņemšanos šo gribu piepildīt ar derības nelokāmu saturu pat tad, ja kaut kas nepatīk kāda līguma slēdzēja personībā, bet arī viņš ir pievienojies jaunajai derībai. Kādai?
Tādai, kas ir vienīgais ceļš pasaulītes uzlabošanai. Kur bez jūsmīgiem mīlestības apliecinājumiem ģimene ir mans patvērums un es – šī patvēruma veidotājs, stiprinātājs. Kur darbā gudra saskarsme bez ierastā “es priekšnieks – tu muļķis, tu priekšnieks – es muļķis”, kur mana degsme, talants vai pārākums ir cita gods, nevis otra autoritāti graujošs “sīkumiņš”!
Kur atklātums, godīgums, nesavtīga palīdzība otram, valstij nav panākums, bet pašsaprotama vajadzība kā nepieciešama norma. Kur valstsvīrs vai sieva nepozē, bet dvēseliskas skaidrības labad nekautrējas un nebaidās no vārdiem: “Tautieši, es nespēju pildīt derību, tāpēc aizeju uz neatgriešanos!” Bet atrašanos augstajos amatos lai nosaka morāle, kas izslēdz derību graujošus kārdinājumus.
Vistuvāk šādai derībai bijām Atmodas laika spilgtākajos uzplaiksnījumos. Demokrātisko vairākumu veidoja cilvēki, kas tiecās pēc savas valsts. Nevis mistiskas “savas”, bet tādas, kur iespējama jaunā derība un tās pavadā laba klāšanās savā valstī. Barikāžu dūmos nokvēpušie vīri par savu valsti, cerīgo derību stāvēja kā mūris un skarbajos dūmos mazgājās balti. Vai tagad varam kļūt šo barikāžu tīri un noslēgt jaunu derību?
Varam! Bet jautājumu valsts vadītājiem ir daudz vairāk nekā neiespējamo, nesagaidāmo atbilžu. Uzņēmējs neredz jēgu maksāt nodokļus un taisnīgi prasa: “Es valstij nodokļos maksāju daudz, bet kāpēc rindā pie ārsta man jāstāv pus gadu vai gadu? Es stāvu rindā tieši tikpat ilgi cik tas, kas nodokļus nemaksā nemaz!” Nebūs populāri, bet varu saprast arī to nabaga cilvēku, kas spiests pieņemt jebkurus darba noteikumus, lai tikai būtu darbs un ģimenei iztika.
Faktiski viņš piekrīt skaidram noteikumam – cik man algā būs uz rokas! Bet morāle, ka viņš balsta ēnu ekonomiku, ka tādi noteikumi atspēlēsies uz paša ādas, kad saslims, cilvēkam jālaiž gar ausīm, tāpat kā jāatvaira sirdēsti par to, kādas būs viņa nākotnes pensijas izredzes. Jo jādzīvo ir tagad, šodien, tūlīt!
Morāle? Mūziķis Aigars Grāvers pateicas ZZS par viņu partijisko nodevību, jo tagad bērniem būšot vieglāk izskaidrot, kas ir nodevība. Tas pats pieminētais uzņēmējs dusmīgs: nopircis dārgu auto, nodokļos samaksājis 74 tūkstošus, bet ko saņem pretī? Mēslaini, bedres uz ceļiem!
Drīz būs patriotiskais novembris, kas uzkrāsos sarkanbaltsarkanas lūpas, un sāksies kārtējās pagalam apnikušās izrādīšanās bez mazākās iedomas, kas tā jaunā derība un kam tā būtu vajadzīga. Bet vajadzīga ir, jo cik zemu vēl varam krist? Ja valstiska, pilsoniska derība kaut kad tomēr būs, es, mirstīgais, pusnakts izmisumā varēšu modināt jebkuru tautas kalpu ar lūgumu palīdzēt.
Bet teiciens, ka “patriotisms ir nelieša pēdējais patvērums” paliks vien kā Semjuela Džonsona sentence, kurai ar jauno derību nekāda sakara! Tad mēs nekļūsim par dalībniekiem “veikalos”, kas neiztur pārbaudi ar naudu, varu, godu, un nekļūsim par viegli uzliesmojošu drazu, kas var aizdegties no lāpas, kuras nesējs meklē, kā padarīt slavenu savu vārdu.
