Ne vien šķiet, bet tā ir, ka birokrātija jau ir pārņēmusi visas mūsu dzīves jomas un nekur no tās nav glābiņa. Politiķi vārgi iekunkstas par birokrātijas mazināšanu. Muldas par 25% šīs sērgas apkarošanu, bet Siliņa neapkarošot cilvēkus… Laikam neviens nebūs tik traks, lai savam elektorātam – birokrātu armijai – tagad konkrēti pateiktu: 25% no jums sen nav vajadzīgi, tādēļ tagad, lūgtum, atstājiet siltās vietas!

Birokrātijai ir tieksme atražot sevi pašu, palielinot izdomātu, bieži vien pilnīgi nevajadzīgu paragrāfu daudzumu, palielinot birokrātu skaitu, palielinot birokrātijas varu, un pamēģini ar to nesadzīvot!

No saviem skolas direktora gadiem atminos humoru. Kad atkal bija piesūtīts bezjēdzīgs “normatīvais akts”, kāds iesaucās: “Nu kam tas vajadzīgs?” Jokus mīloša kolēģe lielā nopietnībā attrauca: “Bet ja nu kāds paprasa?” Šad tad uz birokrātisko stulbumu reaģēju ar to pašu  – ar stulbumu, ko diez vai kādam bija pacietība izlasīt līdz galam, piemēram: “Neatbilstības ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 72.  panta pirmajā daļā, 73. panta pirmās daļas 1. punktā, 75. panta pirmajā daļā un Vispārējās izglītības likuma 10.  panta trešās daļas 2. punktā un 9. panta otrajā daļā izlabotas šādi…”

Bet no Izglītības likuma 28.  pantā noteiktās izglītības iestādes patstāvības pāri palicis nav vairs ne smakas, jo skolas process notiek saskaņā “(..) ar citiem likumiem un normatīvajiem aktiem”, kuros “skolas patstāvība” sen jau izlaidusi garu.

Premjeres Evikas Siliņas runa tajā pašā birokrātiskajā valodā – neticama, nenoticama. Pēc SKDS datiem, tam, ka valdības muļķīgais “restarts” nesīs labas pārmaiņas, tic tikai 6% respondentu; tam, ka būs vēl sliktāk, tic 18% aptaujāto, bet nomācošais vairākums  – 54%  – ir pārliecināti, ka nemainīsies nekas. Neticas, ka tie paši 6% arī nav aiz matiem pievilkti. Par ko tad runa?

Mediji vēsta, ka premjeres Evikas Siliņas ziņojums Saeimai par valdības paveikto un plānotajiem darbiem šoreiz izpelnījies opozīcijas kritiku par nepietiekamu cīņu ar birokrātiju, kuru radīja pati pie varas esošā partija, un plāniem kaut ko darīt, nevis runāt. Koalīcijas pārstāvji savukārt aizstāvēja jau paveikto un mudināja nevis stāstīt, ka “viss ir slikti”, bet kopā strādāt un sniegt konkrētus priekšlikumus. “Jaunās Vienotības” runasvīrs Edmunds Jurēvics, visu saslavēto, bet neesošo panākumu apdziedātājs, tribīnē atkal komiski dzejisks: kritizējot, ka viss ir slikti, un lamājot valdību, nekas labs nesanāks. Bet deputāts Andris Kulbergs neizpratnē, ka valdībai nav reāla rīcības plāna, ko darīt ar “Rail Baltica” projektu, un tas Siliņas ziņojumā vispār nav pieminēts. Kulbergs: “Kur jūs ņemsiet 2,8  miljardus eiro? Projekta turpināšana prasa 500  miljonus gadā. Kur ņemsiet?” Neviens negrib dzirdēt.

Kad Jānis Domburs “Kas notiek Latvijā?” divas reizes skaidri jautā, kāpēc neviens koalīcijas pārstāvis neierunājas par ēnu ekonomiku, – klusums. Kad pārstāvji aizpļāpājas par funkciju apvienošanu, centralizāciju, Domburs neiztur: “Centralizēti? Zags centralizēti?” Edgars Tavars Siliņas runā saskaitījis trīsdesmit piecus “tiks”. Tātad kaut kad būs? Un otrādi: 4x4 uzrāviena (uz papīra) ceturtajā  ceturksnī paveicamais jau šur tur pabeigts. Piemēram, iekārtotas 500  patvertnes, aizsardzībai novirzīti 4% no IKP, drošībai un atbalstam ģimenēm pārvirzīti 5% no budžeta un tā tālāk… Kas tas ir – darbības vārda laiku nepārvaldīšana vai muldēšana? Teiksiet: nāk vēlēšanas! Bet kad tās nav nākušas?