Bricim vasaras vēja pūtieni ar tornādo spēku nešķiet neparasti. Kompetentais laikzinis ik situāciju bagātajā datubāzē atrod kā tādu, kas tad un tad jau bijusi. Vēl līdz galam neaizvadītā vasara cilvēkiem likusi trūkties gan Cēsu apkaimē, gan Jūrmalā, gan citur, vārda tiešajā nozīmē applūdinot pat Jelgavas pilsētu. Tā kā arī mana Ķeipene šovasar neizspruka sveikā, gribas aprunāties. Ne par dabas kataklizmām. Par lauku ļaudīm, cilvēkiem.

Arī tādā nozīmē, ka dažam labam pilsētniekam šķiet – lauciniekam kartupeļi, burkāni, bietes aug kokos, darbs vien salasīt, bet āboli, kas patiešām izaug kokos, nemaz nav jālasa, uzglabāšanai piemērotas telpas uzrodas pašas, tāpat kā augļi kastēs, apcirkņos saripo paši. Kad grūti laiki, smagi nopūšas pilsētnieks, sak, kas lauķim nekait, tam vismaz paika par brīvu. 

Kaut kā pierimusi moralizēšana medijos un no puspriekšnieku mutēm: ko tas trūcīgais lauķis meklē pabalstus sociālajos dienestos, ja tik slinks, ka savu tupeni vai citu dārzeni izaudzēt nevīžo. No turienes arī tās pasakas par kartupeļiem kokos...

Jāmēģina paskaidrot. Arī mēs, kā latvietim gadu simteņos iegājies, turamies pie sava dārziņa. Vislabāk pārliecina personīgā pieredze.

Pirms dažiem gadiem, kad apgrozībā vēl bija lats, sagadījās pasēdēt pie godu galda ar pašu mācītāju galda galā. Kad svinību viesi bija jau pa mēriņam ieņēmuši, kļuva runīgāki, bet tērzēja prātīgi un nekādas muļķības nesarunāja. Pēkšņi iekustējās arī mācītāja kungs un it kā starp citu iemetināja, pats savā melodiskajā balsī ieklausīdamies: “Nu re, kas nekait tagad lauciniekam? Vakar biju tirgū, bet tur kartupeļi par 45 santīmiem kilogramā!” Galda biedri iebilda, ka pie tās tupeņa izaudzēšanas pašizmaksas vēl jāpieskaita klāt transporta izdevumi un kaut kā jātiek tai tirgū, kur mirstīgais nemaz ar saviem maisiem netiek iekšā. To Dieva kalps negribēja dzirdēt un izlīdzējās ar pieklājīgo: “Nu ko jūs! Ja tur nebūtu labas peļņas, tirgus tik pārslānīts ar precēm nemaz nebūtu.”

Nez kā strīds būtu izvērsies tālāk, ja mans blakussēdētājs – zemnieks – neieminētos rāmi, katru vārdu ar apdomu apsvērdams: “«Redz, ir jau tie 45 santīmi, bet kā nu kuram ar tiem veicas. Man šorīt paveicās, ar busiņu atvizinātās pāris tonnas tupeņu pēc garas diņģēšanās iemānīju uzpircējam par septiņiem santīmiem kilogramā: tad nu, lūdzu, parēķināsim, cik tās peļņas saimniekam, kam tupeņi neaug kokos, sanāk?” Mācītājs bija inteliģents vīrs, viegli piesarka un atvainojās par savu neapdomīgo izrunāšanos. 

Tad nu reizēm šajā sakarā šo to iedomājam. Skaidrs, ka zemīte jāmīl un tīšuprāt aizlaist atmatā nevar, jo paliek kaut kāda grēka sajūta. Jāizlīdzas ar humoru. Stāstu kaimiņam, ka, redz, kā nu sanāk: ja tev nav pašam savas tehnikas, nav mēslu kraviņas, tas viss jānopērk. Rudenī aršana, pavasarī kultivēšana, vagu dzīšana, un, savu darbu nerēķinot, jau esi iztērējis tieši tik, cik par to naudu rudenī visu vari nopirkt lētāk. Kur tas suns aprakts, kāpēc tik daudz nerentablu saimniekotāju? Atbilde vienkārša – tā ir savas zemītes mīlestība. 

Labi, te vismaz kaut kāds sakars ar miesu, ar vēderu. Tu izaudzē un prātā neienāk, cik tā saimniekošana dārga vai lēta. Bet, kad izaug, paši priecīgi, un kāds draugs iz senām dienām klusi pavelk uz zoba: lai cik dārgs tev tas prieks, toties pašam savs… Atmodas laikā, kad uz Sibīriju devās pirmās ekspedīcijas, kas meklēja turienes latviešus, vietējie sibīrieši pamācīja, kā vieglāk savus latvju tautiešus atrast: “Ejiet pa sādžas ceļu un skatieties – pie kurām mājām zied puķes, tur dzīvo latvieši.”

Kādam nolūkam bada mocītie cilvēki audzēja puķes? Tās taču nevar ēst! Te nu vietā tautas atskārsme, ka laime nav tikai naudā, mantā, laime ir sirdī, dvēselē, skaistumā. Pats nelauzu galvu, kāpēc izaudzējam vairāk, nekā mums vajag. Atbilde nav jāmeklē: bērni, mazbērni, draugi, rets ceļinieks… Patiesi jūtamies labi, ja varam padzīvot ne tikai sev, bet arī mazliet citiem.

Kaimiņienei grūti pārvietoties, bet viņai zied tāds puķu dārzs, ka pat veselām kājām tās ziedu plantācijas nav viegli apstaigājamas. Kādam nolūkam viņai to vajag? Dvēselei – sev par prieku un ļautiņiem par prieku! Nāk rudentiņš, dārzos vēl daudz darāmā. Kuram gan laiks domāt, kam tas vajadzīgs? Mīlestību pret sevi, savu tuvāko zemīte un cilvēki izauklē paši.