Skan skumīgi, bet to viņš vairs nevar. Tagad kādam tie jāpasaka. Skaitļi bezkaislīgi, bet sāpīgi: dzimis 1939. gada 30. jūnijā, miris – nupat, 2025. gada 27. janvārī. Mazrunīgais Jāņa Petera draugs Raimonds Pauls pēdējā laikā, runājot par viņu, šad tad skumji izmeta: “Jānim tagad švaki…” Bet varbūt tagad beidzot ir labi, nesāp vairs nekas un nesāpēs…

Ziemas vidus, bet tāds cauri velkošs drēgnums. Vakari šķiet tādi apnikuši – kā rūgta tēja pie asaru sāļas kūkas. Pa brīžam līst, un liekas, ka no asaru šuvēm vaļā visas debesu brūces. Senu, bet vēl dzīvu latvju māju pakši vējos kā vaidot, kā nolemti gurkst. Bieza tumsa kā purva sūna sevī iesūc dzērvenes un nelabojamas skumjas. Kā akacis dziļš nu reiz solītais miers…

Jānis Peters bija un paliek latviešu dzejnieks, diplomāts, politiķis, valstsvīrs. Dēvējot viņu par dzejnieku ar misijas apziņu un iedzimtu diplomāta talantu, ievelkas lai arī koncentrētas, tomēr tikai dažas viņa dzīves, likteņa līnijas, jo cilvēka mūžs otram nav ne izdzīvojams, ne pārstāstāms.

Par Peteru iedomājam, gan atceroties atmodas trauksmainos vēstījumus Radošo savienību plēnumā 1988. gada 1. un 2. jūnijā, kas lielā mērā tieši Jāņa Petera nosvērtā rakstura iespaidā pavēra durvis atmodas sākumam. Kur pēc daudziem okupācijas gadiem skaļi izskanēja tas, par ko latvieši (nu, ne tikai latvieši) pirms tam varēja vien sačukstēties: par Latvijas okupāciju, migrantu pieplūdumu, pārkrievošanu.

Jāņa Petera neuzkrītoši vadītā komanda ledlauža cienīgi sakustināja stagnācijas ledus klātos brīvības ūdeņus, ko nācās atzīt pat tiem, kas bija frontes pretējā pusē. Plēnums konsekventi un secīgi ievadīja Latvijas Tautas frontes radīšanu. Kopā ar mūsu drosmi, bailēm, gudrību neatkarības atgūšanā.

Bet šo notikumu priekšvēstneši dzejnieka rindās, tekstos un zemtekstos lasāmi visā viņa daiļrades mūža garumā. Latvijas ideju augstu paceldams jau tālajā 1972. gadā, uzrakstot vārdus leģendārajai Raimonda Paula “Manai dzimtenei”, kas sacerēta par godu gaidāmajai dziesmu svētku simtgadei. 1973. gadā dziesma tika izdota minialbumā kā veltījums latviešu dziesmu svētku simtgadei kopā ar dziesmām “Dzel manī sauli” un “Vēju stundā”. 1977. gada XVII Vispārējo latviešu dziesmu svētku koncertā to pirmo reizi atskaņoja dziesmu svētku kopkoris diriģenta Jāņa Dūmiņa vadībā.

Mūsu pienākums ir neaizmirst Jāņa Petera devumu trauslajos atjaunotās Latvijas Republikas diplomātijas tapšanas ceļos, viņa vietu un nopelnus, pildot Latvijas Republikas valdības pilnvarotā pārstāvja Maskavā (1991.–1992.) un ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka Krievijas Federācijā pienākumus (1992.–1997.). Kultūras mantojumā viņš Latvijai devis simtiem dzejas rindu, kas iemūžinātas arī daudzās dziesmu melodijās.

Jāņa Petera draugs, mūsu Maestro Raimonds Pauls, par dzejnieku teicis tā: “Peters, no mūzikas nesaprazdams neko, par mūziku spējis izteikties visgudrāk…”

Lielā dzejas un tautas dižgara biogrāfija ir viņa paša uzrakstīta, bet, ķeroties klāt to pārrakstīt, tas varētu kļūt par neauglīgu un neiespējamu uzdevumu, jo Jāņa Petera dzīve iemantojusi bezgalības fenomenu – bez beigām, arī no dzīves aizejot. Arī augstie tituli, ordeņi ir tik spoži, cik spožāks visas dzīves garumā iemantotais augstākais sasniegums – tautas mīlestība.

Jānis Peters jau savā jaunības dzejā atklājies satriecoši dziļi un vienkārši: “Ja es varētu kā gleznotājs ar otu, ja es varētu kā komponists ar notīm… To es nevaru, es mēģinu ar vārdu. Tikai vārdam cilvēki notic vismazāk. Tikai vārdi aizvējo garām. Jo ar vārdu ir tik daudz jau melots, ka var vilki mierīgi iet aitās un var graudi aiztecēt ar pelavām. Tomēr mākoņi tik balti, tomēr gleznotājs kā uguns, tomēr mūzika tik dziļa. Un tik tīri tavi krekli – rītdien valkājamie, dēls!”

Saldu dusu tēvzemes smilšu kalniņā, tautas dzejniek! Kur dzimtene, tur labi.