Bet kas ir māksla? Tā ir tā, kas bez tīri nodziedātas melodijas, nošu perfekcijas, intonāciju tīrības spēj uzburt kaut ko virs tā, kas komponista rakstīts, profesionālās meistarības atskaņots. Un, re, mūsu gaišie, talantīgie latvju prāti atkal pielikuši savu roku pasaulītes uzlabošanā! Virsraksti ir skaļi un lepni, bet ne bez iemesla: “Vēsture ir pārrakstīta!” Balva “Zelta globuss” par labāko animācijas filmu tiek filmai “Straume”!
Holivudas Ārzemju preses asociācijas (HFPA) biedri savā balsojumā nolēmuši par 2024. gada labāko animācijas filmu atzīt Ginta Zilbaloža filmu “Straume”! Balvu animācijas filmu kategorijā pasniedza leģendārais Holivudas aktieris Harisons Fords un aktieris Entonijs Makijs. Filmas radošajā komandā ir režisors, producents, scenārists, mākslinieks un mūzikas līdzautors Gints Zilbalodis, producents un scenārija līdzautors Matīss Kaža, producenti Rons Diānss un Gregorijs Zalkmans, skaņu režisors Gurvals Koiks-Gallass, galvenais animators Leo Silī-Pelisjē, mūzikas autors Rihards Zaļupe, vizuālo efektu mākslinieki Konstantīns Višņevskis un Mārtiņš Upītis.
Lai man piedod virsrakstu sacerētāji, bet kaut kā labi neskan, ka “vēsture ir pārrakstīta”. Nē, vēsture ir uzrakstīta! Un uzrakstīta tā ir spoži, un to ir izdarījuši latvju zēni! Uzvarējuši sacensībā ar milzīgām kino industrijām, kuru budžeti simtos miljonu mērāmi. Mūsējiem pieticis ar 3,5 miljoniem.
Televīziju kameras filmē Matīsu Kažu, kas lidostā nepretenciozi, kautrīgi un ļoti atsaucīgi atbild uz žurnālistu jautājumiem. Īpaši pagodināti liekas tie daži reportieri, kuriem laimējas “Zelta globusu” paturēt rokās. Visi kā viens gavilējoši brīnās un līksmi priecājas, cik šī balva smaga! Un kā nu ne?! Tā ir zelta balva, kuras smagumu apliecina ne vien “Zelta globusa” kilogrami, bet arī ieguldītā darba tonnas. Matīss visvairāk pacilāts par meksikāņu jau tagad sagādāto pārsteigumu: sešās dienā “Straumi” noskatījušies 400 000 skatītāju. Filma patiesi ierauta pasaules kino popularitātes straumju krācēs. Skaisti!
Silti ap sirdi, ja ļaudis piedomā pie savējo atbalsta. Televīzijas diktori jau pāris vakarus laimīgi tērpušies kreklos ar “Straumes” varoni – melno kaķi uz krūtīm. Viņa labsirdīgās un gudrās acis raugās uz mums un veras pasaulē… Rīgas mazmeitas filmu noskatījušās. Viena no viņām aizgrābti stāsta savai vecmāmiņai, kā grandiozā filma runā bez neviena vārda un gādīgi piesaka: “Bet tu gan, omīt, nedrīksti šo filmu skatīties!” Tātad pārdzīvojumi skāruši tik dziļi, ka omīte no tiem jāpasargā: vectēvs gan jau izturēs…
Nu vai nav bezgala labi, cerīgi, tīri un īsti? Tā gribējās iztikt bez politikas. Bet politika ir visur, un ne visur tā ir nevēlama, ja nenotiek rotāšanās ar svešām spalvām. Varbūt šoreiz tā ir nepieciešama, lai valsts sniegtais atbalsts justu īstu izpratni par tā jēgu un rosinātu labiem nodomiem nākotnē. Pirms raksta tapšanas biju ievērojis dažu labu skaudīgu rosību, bet nolēmu ignorēt, lai ar savu konkurētspēju nenovīdībā galā tiek paši.
Gribas kaut ko no tīra mazliet – kā senajā Ulda Marhileviča dziesmā ar Ārijas Elksnes vārdiem: “Aizved mani uz Slīteres siliem,/ Kad tur sila purenes zied!/ Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,/ Gribas kaut ko no tīra mazliet.” Visbeidzot – ļoti gribas cerēt, ka politiķi nestaigās ar jaukā kaķīša tēlu uz lielībā izriestām krūtīm. Varbūt arī viņiem pienākas kaut kas labs, cerīgs un tīrs…
