Varbūt viss jau ir sagaidīts?

Katrā laikmetā ir dominējošas idejas, kurām vairāk vai mazāk piekrīt ļoti liela cilvēku daļa. Kādreiz tādas lietas vairāk sasniedza lokālus vai reģionālus apmērus, bet tagad tas jau ir globāli. Mūsdienās pie vispār atzītām pieder doma, ka demokrātija ir vispareizākais politiskais uzbūves veids. Nevar noliegt, ka demokrātijai ir savas priekšrocības, pret, piemēram, absolūto monarhiju, kurā hercogs, karalis vai cars var visu mūžu valdīt, neraugoties uz savu neprasmi un nevēlmi labi kārtot lietas un no tās izrietošu pavalstnieku nepatiku. Tas gan nenozīmē, ka nav bijuši labi monarhijas paraugi vēstures gaitā. Tomēr, mūsdienās vispārējā demokrātija šķiet pārliecinošākais arguments, pat par spīti tās skaidri pamanāmajiem trūkumiem, kā – labas valsts pārvaldes izpratnes iegūšanai un uzturēšanai neieinteresētu balsotāju ar primitīviem (un neizpildāmiem) solījumiem vai pat kā savādāk viegli “pērkamās” balsis, kas var radīt nopietnas problēmas.

Līdzīga vispārpieņemta mūsu sabiedrības pārliecība ir valdīšanas vērtēšanā ar labklājības mērauklu. Nav jau tā, ka izņemot atsevišķus īpatņus, kādam būtu īpaša vēlme dzīvot slikti. Un tomēr, labklājības ievietošana politikai izvirzāmo kritēriju pamatā, veido patērētāju sabiedrību un jau tagad uzrāda nopietnas problēmas. Tās var vērot pat ļoti augstas labklājības valstīs, kad, daļai strādāt spējīgas sabiedrības vairāk patīk dzīvot uz pabalstiem, tas ir citu cilvēku rēķina, nevis pašiem strādāt un sevi uzturēt.

Viena no šādas patērētāju sabiedrības nevēlamākajām blaknēm ir neizpratne par gaidīšanu. Patērētājam, gluži kā senajā Romā izvirtušās sabiedrības masām, vajag “maizi un izklaides”, un tās vajag tūlīt un tepat. Domāju, katrs, kurš atceras pēdējos 30 gadus mūsu vēsturē, varēs atsaukt atmiņā ne vienu vien reizi, kad valdība pieņēma labus lēmumus, kuru īstenošana prasīja laiku, bija jāgaida. Kad mēs atguvām savu brīvību, visi vēlējās dzīvot tāpat, kā dzīvo pārticīgās sabiedrības, un nevienam nebija īsta prieka par pāreja posma grūtībām. Protams, ka vienmēr var pakritizēt kaut ko ne pārlieku labi darītu, bet lēnām un pamazām mēs esam nonākuši tādā sabiedrībā, kurā vieglāk ir kaut ko nopirkt, nevis to labot. Un, manuprāt, tas ir gana pārliecinošs rādītājs mūsu labklājībai. Tomēr, gaidīšana cilvēkiem nepatika tolaik, un arī šodien gaidīšana nav populāra.

Gaidīšanas vieta cilvēka dzīvē

Par spīti mūsu sabiedrībā nostiprinātajām izpratnēm par tiesībām būt labklājīgiem un mūsu sabiedrības nepatikai gaidīt, ir lietas, kas gaidīšanu parāda krietni citā gaismā. Es teiktu vēl vairāk, ļoti maz vai teju nemaz labas lietas notiek bez gaidīšanas, un daudzviet vēl arī kaut kas ir jāiegulda, vai tas būtu darbs, vai citādi līdzekļi, lai vispār kaut kas sanāktu. Liekas, visuzskatāmāk tas ir dabā.

Lai būtu raža ir jāveic vesela rinda mērķtiecīgas darbības, un tad jāgaida. Ar dabisku gaidīšanu ir vēl viena grūtība, nav garantijas, ka šāda gaidīšana dos vēlamo rezultātu. Jo, ja tai pašai lauksaimniecības kultūrai ir par sausu vai par mitru, tad sagaidāmo augļu biruma vietā būs vai nu mazi izkaltuši punktiņi uz kokaina stiebra, vai arī pussapuvis grauds un vārpa. Daudzas laikapstākļu skādes mūsdienās var mazināt vai pat novērst ar tehnoloģiju un ķīmijas palīdzību, bet ne visas. Līdz ar to, pat daba cilvēku māca labu lietu labā strādāt un labas lietas gaidīt. Gaidīšanai ir vieta un nozīme.

Arī cilvēka dzīvē daudz kas ir saistīts ar gaidīšanu. Vispirms gaidām, kad pieaugsim, tad gaidām (un, cerams, pieliekam pūles) savas dzīves pilnvērtīgam rezultātam. Visbeidzot, ja Dievs ir devis garu mūžu, bērni un mazbērni jau ir savā dzīvē, tad gaidām viņu atcerēšanos – pazvanīšanu un apciemojumu.

Pastāv uzskats, ka mūsdienu cilvēks ir soli priekšā savam nedaudz senākajam sencim, un nu jau ļoti atšķirīgs no pavisam sena priekšteča. Tāds uzskats vairāk ir balstīts augstāk minētajā patērētāja skatījumā, nevis dabiskajā lietu kārtības vērtējumā. Cerīgā pieeja, protams, pašam cilvēkam ir patīkama, bet ikdiena rāda ko citu. Un šajā ikdienā dzīve ir daudz atbilstošāka dabiskajam skatam, kurā gaidīšana ir dzīves sastāvdaļa. It īpaši, labu lietu gaidīšana.

Kādu lietu ir vērts gaidīt?

Būs tādi, kuriem patīk kāpt augstos kalnos, lai savu miera devu gūtu kāpienā un virsotnes dāvātajā skatā. Citiem miers ir izlasīta grāmata vai iestādīts stāds. Ir arī cilvēki, kuriem miers ir viss iekļauts ceļojums uz tropu pludmali.

Man gaidīšanas vērts ir miers. Nevis tikai, kā kara neesamība, bet mieru ar sevi, sev tuvākajiem un sabiedrību ap mani. Patiesībā, gana komplicēta un grūti iegūstama lieta, un tomēr iespēju robežās vērts gaidīšanas un iespēju robežās pie tā strādāt.

Protams, ka gribētos, lai miers ir lielu un mazāku karu neesamība. Tas pasargās vismaz mierīgos iedzīvotājus, ģimenes varēs būt kopā, un veselām tautām nebūs dzīvības draudu. Jau trešo gadu šāds miers mūsu reģionā ir ar ļoti specifisku skaņu un garšu. Tiešām gribētos, lai agresors beidz aplaupīt un slepkavot ukraiņus, lai viņi var atjaunot savu valsti. Gribētos cerēt, ka arī mēs un mūsu sabiedrība varēs un gribēs sniegt palīdzošu roku un atbalstītu.

Katram cilvēkam ir jāmijiedarbojas ar sabiedrību. Arī šajā līmenī gribētos mieru. Vispirms gan jāatzīst, ka ne vienmēr nemiera cēlonis ir ārpus manis, bet var tāds būt arī ārpus manis – kāds pārāk skaļš kaimiņš vai pārāk nolaidīgs darba biedrs. Ārējos nemierus gribētos mazināt, ja iespējams – atrisināt. Varbūt reizēm pietiek ar zvanu vai sarunu, varbūt citu nesaskaņu var atrisināt ar palīdzību. Katrā situācijā praktiskās detaļas jāmeklē atsevišķi, tām nav formulu.

Tad ir arvien jautājums par mieru mūsu draugu un ģimenes lokā. Nemaz nerunājot par saasinājumiem, kuru dēļ draugi vairs nedraudzējas vai ģimenē veidojas šķelšanās un naids. Arvien ir kādas lietas, kurās var būt kāds uzlabojums. Apciemojums vai kopīgs izbrauciens nav maza lieta, var ne vienu vien mazāku vai lielāku nesaskaņu remdēt un dziedēt.

Un tad vēl ir miers ar sevi. Turklāt, te nav runa par gaidīt negriboša patērētāja uzstājību, lai cits man dod mieru, bet gan par mieru ar sevi. Šāds miers ir sasniedzams ar skaidru un godprātīgu mērķi un konsekvenci tā izpildē.

Miers un citas labās lietas nav pašsaprotamas, un reizēm, lai tās panāktu ir nepieciešamas lielas pūles un ilgs laiks. Bet tās ir to vērtas lai gaidītu. Tad ir vērts gaidīt ne tikai uz Ziemassvētkiem, bet arī strādāt gaidot visa gada un varbūt pat mūža garumā.

Vai tā nav noderīgs pārdomu materiāls arī nekristietim adventa laikā? Un tomēr, kristietim ir vēl kas, par ko priecāties, bet par to jau nākamajā rakstā.