Sanda vada vispārējās fiziskās sagatavotības nodarbības bērniem ar īpašām vajadzībām jeb, kā viņa pati saka, – īpašajiem bērniem. Lasītāju uzmanībai intervija ar treneri Sandu Erbsu.

– Sanda, cik noprotu, jūs esat dzimusi un augusi rīdziniece?
– Jā, tieši tā. Es esmu Rīgas centra meitene.

– Un ar sportu esat saistīta jau kopš bērnības?
– Sportoju no septiņu gadu vecuma. Tā kā biju ļoti aktīvs bērns, māte nezināja, ko ar mani iesākt, jo netika man līdzi. Var teikt, ka es vēl nemācēju staigāt, bet jau sāku skriet. Viņa mani aizvirzīja uz galda tenisa sporta skolu. Kad mācījos 3. klasē, manām aktivitātēm pievienojās vieglatlētika. Sākot ar 7. klasi, tam visam vēl pievienojās arī tautiskās dejas, ar kurām es nodarbojos līdz Rīgas astoņsimtgades svētkiem, bet tad gan finišēju.

– Tad jau man nebūs grūti uzminēt, ka studējāt jūs tajā augstskolā, kuru šobrīd sauc par Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA)?
– Jā, šajā augstskolā es ieguvu sporta trenera specialitāti. Esmu gan vieglatlētikas, gan galda tenisa trenere.

– Kādi bijuši jūsu augstākie sasniegumi sportā?
– Kad man bija kādi 17 gadi, tad es kļuvu par Latvijas čempioni 100 m sprintā. Galda tenisa skolu es pabeidzu ar meistarkandidāta sporta klasi.

– Dzimusi un augusi Rīgā, bet tagad, cik zinu, dzīvojat Ogrē?
– Ogrēniete es esmu tikai kādus trīs gadus. Mans vīrs ir no Ogres, te viņš atjaunoja savu senču māju, tāpēc Rīgā dzīvot vairs negribēja. Tad jau es arī negribēju palikt Rīgā uz akmeņiem. Savas korekcijas mūsu dzīvē ieviesa arī Covid-19 laiks, kad galvaspilsētā faktiski drīkstēja tikai sēdēt savā dzīvoklī. Ogrē tomēr bija, kur iziet un pastaigāt. Vēl arī manu izvēli par labu Ogrei noteica tas, ka man patīk rosīties pa dārzu, audzēt zaļumus un puķes.

– Vai arī jūsu bērni pārnāca dzīvot uz Ogri?
– Man ir četri bērni, visi jau pilngadīgi, man ir arī četri mazbērni. Interesanti, bet neviens no maniem bērniem arī vairs nedzīvo Rīgā. Uz Ogri atnāca arī mana jaunākā meita, bet vecākā dzīvo netālu – Saulkalnē. Vecākais no mazbērniem mācās Ikšķiles skolā. Mans vecākais dēls aizprecējās uz Valmieru, bet otrs dzīvo Kurmenē.

– Kā jums patīk Ogrē? Varbūt tomēr kaut kas velk atpakaļ uz Rīgu?
– Atpakaļ uz Rīgu noteikti negribu, bet Ogrē jūtos fantastiski. Lai arī Rīgā man dzīvoklis vēl ir, tajā dzīvo mana mamma, turklāt galvaspilsētā arī strādāju, gribas teikt, ka savai Rīgas mājai eju garām ar līkumu. Darba dēļ tikai retu reizi pārnakšņoju savā Rīgas dzīvoklī. Toties Ogrē ir svaigs gaiss, ir, kur iziet pastaigāties ar suni, var atslābināt nervus, jo nav nekādas spriedzes, visu var izdarīt lēni un mierīgi. Vieta, kur es vadu interešu izglītības pulciņus Ogrē, ir samērā tuvu pie mājām, turp varu aiziet kājām. Tas miers, kas Ogrē ieviešas katrā nervu šūnā, man ļoti patīk.

– Nemanot nonācām līdz jūsu darbam Ogrē. Vai interešu izglītības pulciņus vadāt Ogres novada Sporta centrā?
– Jā, nodarbības notiek Sporta centra hallē. Tas sākums bija tāds, ka Covid-19 laikā ar saviem audzēkņiem visu laiku nodarbojāmies ārā – Ogres stadionā. Mūs pamanīja Sporta centra direktore Dzirkstīte Žindiga. Mums arī vēl vienu ziemu pavadīt ārā negribējās, jo, kaut ko darot ratiņkrēslā, apaukstēties var daudz ātrāk, veselībai tas nav labi. Vienojāmies ar direktori, ka varam izmantot arī sporta halli. Tad vienas nodarbības laikā pie manis pienāca Dzirkstīte un jautāja, vai es negribētu vadīt interešu izglītību skolas vecuma bērniem un jauniešiem ar kustības traucējumiem? Es piekritu un daru šo darbu kopš 2021. gada 1. decembra.

– Tad jau jums šonedēļ būs gada jubileja?
– O, jā, patiešām! Labi, ka pateicāt, es nebūtu tik tālu aizdomājusies…

– Es nepaspēju uzdot jautājumu par to, kā jūs nokļuvāt līdz tam, ka vadāt vispārējās fiziskās sagatavotības nodarbības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
– Nu, jā. Tas arī tāds zināms stāsts. Arī senioru vecumā es turpināju sportot, piedaloties veterānu sacensībās vieglatlētikā. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr vienās sacīkstēs es guvu nopietnu traumu, pat bija vajadzīga operācija, kas man tika veikta 2019. gadā. Ratiņkrēslu man gan nevajadzēja, tomēr aktīvi trenēties es pēc tam vairs nevarēju. Tieši tajā laikā man radās lielāka izpratne par to, kā ir, kad cilvēks daudz ko nevar izdarīt. Es sapratu, ka pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nodarbību laikā jābūt daudz lielākai iejūtībai, viņus nedrīkst steidzināt vingrojumu procesā, man parādījās lielāka empātija.

– Sākumā jūs tādas nodarbības vadījāt Rīgā?
– Man sākās sadarbība ar Bērnu un jauniešu parasporta apvienību, kuras atbalstītāja ir Latvijas Paralimpiskā komiteja. Tā ir biedrība, kuru vada Natālija Novikova. 2019. gada vasarā ar viņu mani iepazīstināja Aija Kļaviņa – LSPA asociētā profesore, kuras projektos bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem es kādreiz piedalījos, vadot sporta nodarbības Rīgā. Aija mani ieteica Natālijai kā treneri. Satikāmies, izrunājāmies, un es sāku strādāt tieši ar šīs Parasporta apvienības bērniem un jauniešiem. Jau drīz Natālija izdomāja, ka šādu darbību vajag attīstīt arī citās Latvijas pilsētās. Par vienu no tādām pilsētām drīz vien kļuva Ogre, jo te dzīvo trenere. Sāku Ogres stadionā trenēt bērnus, jauniešus, arī dažus pieaugušos.

– Tagad interešu izglītības nodarbības jūs pasniedzat divām bērnu un jauniešu grupām?
– Jā, jau gadu vadu vispārējās fiziskās sagatavotības nodarbības bērniem un jauniešiem ar kustību traucējumiem, bet kopš 5. marta arī bērniem un jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem.

– Vai vecāki, kuri līdz šim par tādām interešu izglītības nodarbībām nezināja, bet kuriem arī ir tādi īpašie bērni, vēl var viņus pieteikt jūsu grupās?
– Protams, protams! Šīs nodarbības, kas paredzētas skolas vecuma bērniem un jauniešiem, ir bez maksas, lai iestātos, jāuzraksta iesniegums, kā arī vajadzīga izziņa no ģimenes ārsta, ka bērns var nodarboties ar tādām fiziskajām aktivitātēm. Interesenti var pieteikties jebkurā brīdī, visa informācija pieejama Ogres novada Sporta centra mājaslapā.

Ritvars Raits, Ogres Vēstis Visiem