Ātrumlaivās "Formula Future" var trenēties bērni un jaunieši no sešu līdz 18 gadu vecumam, un Jēkabs šajā sporta veidā trenējas jau sesto gadu. Tā ir viņa sirdslieta, ne velti sezonas laikā viņš ir gatavs uz treniņiem Bauskas Sporta skolā reizēm mērot ceļu pat četras reizes nedēļā, lai pilnveidotu savu meistarību laivas manevrēšanā, slalomā un ātrumposmos. Sportistiem jāprot arī noteiktā laikā sasiet trīs četrus mezglus, jāpazīst kuģošanas – laivošanas zīmes, karogi.

Visiem vienādas iespējas

Par dēla panākumiem ir lepna un gandarīta arī mamma Ieva Korne, kurai nav trūcis pacietības vest bērnus uz treniņiem no Jumpravas līdz Bauskai. Toties bērni ir gana patstāvīgi, lai uz pasaules čempionātu Ūdens motosporta federācijas Latvijas izlases sastāvā dotos vieni, un ziņu par dēla panākumiem viņa uzklausīja telefoniski, kā arī stāstu par visnotaļ spraigajiem apstākļiem sacensību norisē, par ko bija parūpējusies māte daba. Jēkabs "Formula Future" sacensībās jau vairākkārt ir kāpis uz goda pjedestāla, bet tik augsts sasniegums pasaules mērogā viņam ir pirmo un, cerams, ne pēdējo reizi, tikai nedaudz piekāpjoties izlases biedrei, baušķeniecei Alisei Bundzinskai, kura ieguva zeltu.

Pasaules čempionāts "Formula Future" klasēs šogad no 26. līdz 30. jūlijam norisinājās Horvātijas pilsētā Osijekā, kurā piedalījās 94 piloti no 10 valstīm, kuriem bija jāpierāda sava meistarība slalomā, pārspējot konkurentus ātrumā, kā arī manevrēšanā, kur savukārt ļoti svarīga ir precizitāte – katra bojas aizskaršana nozīmē soda sekundes. Sportisti trasē nedodas visi vienlaikus, bet gan pa diviem – katrs savā laivā, un, starp citu, šīs sacensības ir demokrātiskas ar to, ka svarīga ir meistarība, nevis ekipējums, jo visi sportisti startē vienās un tajās pašās sacensību organizatoru sarūpētajās laivās – attiecīgi visiem bija vienādas iespējas uzvarēt – to varēja ietekmēt tikai paša sportista prasmes.

Pasaules čempionātā ekstremāli apstākļi

Jaunie sportisti atzīst, ka šis čempionāts bijis izaicinājumu pilns. Pirmkārt, Osijeka neatrodas tuvu Latvijai un nav tik viegli sasniedzama. Vispirms bija jālido līdz Vīnei un tad piecu stundu braucienā ar autobusu jāšķērso arī Ungārija līdz sacensību norises vietai Horvātijā. Jēkabs un Emīlija Korņi stāsta, ka jau pa ceļam izbaudīja tik lielu pērkonu un stipras lietusgāzes, ka autobusam bija pat apgrūtināta braukšana. Ierodoties sacensību vietā, kļuva skaidrs, ka ir iestājies force majeure dabas katastrofas dēļ. Dravas upē, kurā bija paredzētas sacensības, ilgstošā un spēcīgā lietus dēļ radās milzīga straume, pacēlās ūdens līmenis, aizskalojot un sabojājot sacensību infrastruktūru – pa upi nemitīgi peldēja vētrās sagāztie koki un citi bīstami objekti. Ja parasti upē ūdens svārstības ir dažu centimetru robežās, tad šajās dienās ūdens pacēlās par gandrīz diviem metriem. Pateicoties sacensību organizatoriem un komandu pārstāvjiem, treneriem un brīvprātīgajiem, tika nolemts darīt visu, lai jauniešiem sporta svētki – pasaules čempionāts – notiktu! Tika nopirkti un sameklēti jauni boju stiprinājumi, salīmētas saplēstās bojas, pielāgots starta/finiša plosts, pastiprināti dažādi drošības pasākumi un atrasti daudzi citi problēmu risinājumi, un sacensības varēja sākties. Laika apstākļi jau bija kļuvuši Horvātijai raksturīgi – silti un saulaini. I. Korne piebilst, ka, iespējams, Latvijas izlasei kopumā sasniegt tik augstu rezultātu – iegūt trešo vietu komandu kopvērtējumā un uzrādīt augstus rezultātus individuāli – palīdzēja arī tas, ka viņu treniņi norisinās straujajā Mēmeles upē, bet daudzu citu valstu sportisti bija trenējušies daudz mierīgākos ūdeņos.

Protams, nenoliedzami pateicība ir arī abiem izlases treneriem – Nilam Slakterim un Tomam Bundzinskim, kuri paši savulaik bijuši pasaules čempioni «Formula Future» sacensībās.

Atlikušajā vasarā – palīgā novākt ražu!

Kamēr pilotiem nebija jādodas trasē, viņi varēja izbaudīt sacensību vietas infrastruktūru: skeitparku, pludmales peldvietu, kafejnīcu piedāvājumu, bērnu rotaļlaukumu, volejbola laukumus, kur, starp citu, vienubrīd ūdens bija līdz pat tīklam un, kā jokoja sacensību dalībnieki, sanāca uzspēlēt arī ūdens polo.

Korņi ir atgriezušies mājās, noguruši, bet laimīgi. Jēkaba godam izcīnītā medaļa novietota goda vietā, un var sākties vasaras baudīšana, cik jau no tās vēl atlicis. Ieva stāsta, ka Jēkabam patīk viss, kas saistīts ar laukiem un lauku darbiem, tāpēc viņi dosies pie ģimenes draugiem uz Mazsalacu, kur pilnā sparā notiek ražas novākšana, un Jēkabs labprāt iesaistās šajā procesā, braukdams līdzi traktorā un kombainā. Citus gadus tas visbiežāk nav iespējams, jo pasaules čempionāti lielākoties norisinājās rudeņos, kā, piemēram, pērn, kad tas notika septembrī un visu vasaru, vismaz četrreiz nedēļā, bija jāmēro ceļš uz treniņiem Bauskā. Tagad līdz pavasarim, līdz jaunas sezonas sākumam, sportisti var atpūsties, lai sāktu treniņus ar jaunu sparu un gūtu vēl labākus rezultātus. Ieva smaida, ka Jēkabam nākamgad atliek vien izcīnīt zeltu vai vismaz saglabāt esošo rezultātu, kas dažkārt ir daudz grūtāk, jo nepieciešams ne vien veiksmes faktors, bet arī pamats, ko var iegūt tikai un vienīgi ar smagu darbu. Nākamgad pasaules čempionāts varētu notikt Fudžeirā novembrī. Tas nozīmē intensīvus treniņus visu vasaru, tāpēc Jēkabs steidz baudīt vasaru vismaz šogad.