Kurā brīdī no parastiem riteņbraukšanas interesantiem esat pārvērtušies šī sporta entuziastos?

Jānis: Ar riteni jau braucu pirms kādiem desmit gadiem. Tad bija pauze. Atsāku kādā 2019. gadā, biju sev pasūtījis jaunu riteni, tad arī regulāri atsāku trenēties. Arī Brigita jau tajā laikā aktīvi brauca uz darbu ar riteni, nodarbojās ar fitnesu, skrēja krosiņus, kā arī reizēm piedalījāmies Latvijas riteņbraucēju vienības braucienos. Abi vairāk un biežāk sākām braukt 2022. gadā. 

Brigita: Man tas bija saistīts ar iestāšanos Latvijas sieviešu riteņbraukšanas kluba “Latvian Cycling Girls” komandā. Tad aizsākās nopietnāka braukšana. Mums notiek regulāri dažādi koptreniņi un komandas aktivitātes. Mēs esam pa visu Latviju, katra esam savā reģionā, kur arī ar vietējām meitenēm braucam.

Vai abi esat ar azartu un uz rezultātu tajā, ko darāt?

Brigita: Man noteikti ir svarīgs rezultāts, jā!

Jānis: Jā, kad mēs devāmies jau uz pirmajām sacensībām, Brigita nostartēja samērā labi. Kad saproti, ka esi kaut kādā TOP 10, tad parādās azarts, ka vari arī ielauzties TOP 3 savā vecuma grupā un kopvērtējumā. Tad arī paliek interesantāk to darīt. Man savukārt rezultāts sacensību tabulā nebūs noteicošais. Visu laiku tāpat varu redzēt uzlabojumu ar sevi un to cīņu sevī. Citreiz ir interesanti pavērot sevi cīņā ar kādu kaimiņu no Lībieškalna, kurš braucienā ir drusku priekšā, tad gribas viņu apdzīt. 

Cik gatavi esat tālu iet savā izaugsmē?

Brigita: Protams, man ir kur augt. Es gribētu savā vecuma grupā beidzot iekļūt TOP trijniekā. Pagājušajā gadā es dabūju traumu vienā treniņā, salauzu atslēgas kaulu. Pirms iegūtās traumas es biju 4. un 5. vietas pozīcijās savā grupā. Tāpēc šajā sezonā man ir azarts, ka šogad jau vajadzētu augstāk pacelt rezultātu un kompensēt to, kas pagājušo gadu neizdevās. Traumu es ieguvu tieši sezonas sākumā un biju pusgadu nost no braukšanas.

Jānis: Jā, jābrauc un jāskatās, kā Brigita jutīsies un kā vēl varam tehnisko pusi pieslīpēt. Potenciāls ir. Redzēju, cik viņa palika jau drošāka braukšanā, tāpēc iegūtā trauma, protams, bija pilnīgi negaidītā vietā un veidā. Noteikti domāsim papildus pie aprīkojuma un citām lietām, piemēram, vai riepu spiediens vienmēr ir izvēlēts pareizais.

Neiztrūkstoši treniņi arī ziemā, šeit sniegota diena 2022. gadā dzimtajā Ogrē, foto no Kupču ģimenes personīgā arhīva

Vai tu, Brigita, vienmēr ieklausies visās Jāņa dotajās norādēs?

Brigita:  Jā, es cenšos. Mēs abi kopā liekam treniņu plānu. Viņš vienmēr pieskata un seko līdzi tam, kā es to izpildu. 

Ko noteikti ir jāievēro pirms sacensībām, piemēram, iepriekšējā dienā?

Jānis: Noteikti jādomā ir par uzturu. Tam jābūt ogļhidrātiem bagātam, vieglākam, tad arī nākamajā dienā ir vieglāk startēt. Daudz ūdens ir jādzer. Citreiz pirms sacensībām lieti noder atteikšanās no gaļas, tā vietā vairāk apēdot makaronus un pankūkas. Protams, svarīgi ir no uztraukuma nepārēsties.

Kādas vietas ar riteņiem esat apbraukājuši ārpus Latvijas?

Brigita: Līdz šim esam bijuši Kipra un Spānijā. Tas katru reizi bija ļoti skaisti, jo varējām piestāt, kur gribējām, nobildēt, ko gribējām. Varēja bildēt gan ar kameru, gan acīm (smaida), bija ļoti forši.
Jānis: Skaisti bija pie Malagas un Barselonas. Vienreiz mēs tur izīrējām riteņus uz vietas, otro reizi aizlidojām jau ar saviem. Braucienos mums bija treniņplānu apvienojums ar pilsētu izbraukāšanu un apskati. Ārpus Latvijas gribējās ļoti izbraukt, lai nav tikai maršruti darbs-mājas. Tā izvērtējot, tur pat treniņi bija grūtāki, jo bieži bija kalnaini apvidi vai braucām gar piekrasti, trāpot arī pavasara pretvējos.

Spānija, Tossa del Mar 1000 līkumu ceļš gar piekrasti. 2023.g oktobris, foto no Kupču ģimenes personīgā arhīva

Kādi velosporta piedzīvojumi nāk prātā?

Jānis: 2021. gadā man no Ogres rajona uzradās viens treniņbiedrs, kurš ik pa laikam izaicināja uz kaut ko vairāk. Piemēram, aizbraukt katru nedēļu 100 kilometru posmu, tad kādā pavasarī 200 kilometrus. Vienreiz viņš man saka – es būšu pie tevis 5.00 no rīta, brauksim uz Daugavpili un tad ar vilcienu atpakaļ. Bijām pāris džeki, mērķis bija ar šosejas riteņiem vienā dienā 600 kilometrus. Sešu cilvēku sastāvā mēs to arī izdarījām. Jutām, ka kāds ir vairāk trenējies, kāds mazāk. Man toreiz likās pagrūti, gribējās jau Rēzeknē izstāties, bet, kā smejos, daži aliņi un kebabs un pārējo sacītais, ka ir jāsaņemas, palīdzēja. Uz nakti jau palika vēsāks un bija vieglāk, bet nu mājās es pārbraucu  ļoti noguris un sāpošu ceļgalu

Esmu piedalījies arī Velorealitātē – kas ir piedzīvojumu velobrauciens, kurā ik gadu piedalās vairāk nekā divi simti riteņbraucēju. kuri vēlas divu dienu laikā pieveikt vismaz 300 km distanci paša plānotos maršrutos pa mazajiem Latvijas ceļiem. Tur jāapmeklē iepriekš zināmi četri kontrolpunkti. Starts tiek dots piektdien desmitos vakarā un kontrolpunkti jāapmeklē līdz svētdienas 12:00. Cik ātri nonāksi finišā, ir no paša atkarīgs – gan, vai negulēsi un brauksi visu nakti vai uzsliesi telti, vai sarunāsi naktsmītnes pa ceļam. Tā kā maršruts jāveido katram pašam tas var sagādāt dažādus grūtāk vai vieglāk izbraucamus posmus.  To rīko Velomens, kas nodarbojas ar veloceļojumu un  ultra garo riteņbraukšanas sacensību organizēšanu. 

Protams piedzīvojumi bijuši arī Spānijā. Pirmajā braucienā uz Malagu es no septiņām dienām biju izīrējis riteni un trīs dienas devos braucienos. Pēc gada aizbraucām tur vēlreiz, jo bija palikušas kādas neredzētas vietas, riteņus izīrējām abi un izbraukājām.

Vai īpaši izjūtat velobraucējiem īpašās joslas pilsētvidē?

Jānis: Manuprāt, izcili izbūvēts ir veloceliņš Ogresgals-Ogre. Noteikti varam pieminēt to, ka pēc izbūves tas vienmēr tiek iztīrīts un izšķūrēts, tādēļ ir ērts un labi pa to var braukt. Veloceliņš cauri pilsētai gan ir jāsaka – bīstamāks. Tur braukt labāk ir lēnāk, gājēju ātrumā. Piektdienas vakaros uz tā var atrast arī sasistus stiklus, jāskatās ik pa 100 metriem. Vieglāk braukt tad ir pa braucamo daļu. Noteikti prasītos, ka būtu savienota Saulkalne ar Salaspili. Rīgā daudz nelienam iekšā. Retu reizi esmu braucis pa Ķengaraga promenādi, tik pat reti pa Čaka ielu. Rīgā, protams, daudzās mašīnas ietekmē gaisu, kas tev apkārt.

Ilustratīvs attēls no Ogres pilsētvides, foto - Megija Kokareviča

Vai sports jums ir iedevis arī jaunu draugu loku? 

Jānis: Ir iegūti noteikti jauni draugi, kuri arī uzskata, ka piektdienas vakari nav domāti tikai priekš aliņiem, bet lai sestdienas rītā varētu doties kādā treniņā. Bez sporta un aktīvā dzīvesveida es nebūtu saticis tik daudz labu cilvēku, kādus tagad zinām. 

Vai kopīgā aizraušanās uz sportu stiprina arī jūsu savstarpējās attiecības?

Brigita: Jā, noteikti. Mums kā abiem ir brīva diena, tad sakām viens otram, ka brauksim kaut kur ar riteņiem. Jānis tad plāno kādus maršrutus. Tas noteikti stiprina attiecības!

Spānija, Mijas ciematiņš kalnos, Malagas apkārtne. 2023. gada februāris, foto no Kupču ģimenes personīgā arhīva