Ciemupieši Heidingeri ir ļoti sportiska ģimene – gan Gundega, gan viņas dzīvesbiedrs Gatis absolvējuši Latvijas Sporta pedagoģisko akadēmiju. Gatis savulaik nopietni nodarbojās ar augstlēkšanu, bet Gundega, kā jau minēts, ir gargabalniece.

– Nav pieņemts dāmām jautāt par viņu vecumu, bet varam parunāt par jūsu bērniem. Cik dēliem jau gadu?
– Vecākajam dēlam Ernestam ir 14 gadu, vidējais dēls Haralds ir 12 gadu vecs, bet Valteram ir septiņi gadi, viņš sācis mācīties 1. klasē.

– Ja tētis ir augstlēcējs, bet mamma skrējēja, tad kādi sporta veidi vislabāk padodas viņu bērniem?
– Ernests nopietni nodarbojas ar orientēšanās sportu. Tā dēļ viņš pat nepiedalījās sacensībās «Izskrien Ogri!», jo viņam tieši tajā dienā Siguldas apkārtnē notika Latvijas čempionāts pagarinātajā distancē.

– Orientēšanās sports nozīmē garo gabalu skriešanu. Tātad vecākais ir mammas dēls?
– Nedomāju, ka tikai mammas, jo es pilnīgi neko nesaprotu no orientēšanās kartēm. Tātad – mūsu abu dēls.

– Vidējais dēls Haralds, kurš šodien bērnu skrējienā 500 metru distancē izcīnīja bronzas medaļu, trenējas vieglatlētikā. Kurās disciplīnās, vai augstlēkšanā arī?
– Haralds vieglatlētikas treniņos vairāk pievēršas skriešanai, sevišķi sprinta distancēm. Ir arī metis šķēpu. Zinu, ka augstlēkšanu arī ir pamēģinājis, bet tā Haraldam vismaz pagaidām vēl īpaši labi nepadodas.

– Un kurā sporta veidā savus talantus izpaudīs pastarītis Valters?
– Valters sācis apmeklēt treniņus Ogres Basketbola skolā. Augumā viņš nav no īsākajiem, tad jau laiks rādīs, kā viņam tur veiksies. Arī Valters piedalījās sacensībās «Izskrien Ogri!», tikai uz goda pjedestāla vēl netika, jo grūti skrieties ar trīs gadus vecākiem puikām.

– Zinu, ka jūs dzīvojat Ciemupē, bet strādājat Ogrē. Tagad vēl bērniem treniņi katram savā vietā. Tā droši vien ir vesela loģistika, kā katru aizvest uz nodarbībām, bet pēc tam paņemt no tām. Vai ar to nodarbojas Gatis?
– Nē, tas ir mans pienākums. Gatis strādā par sporta skolotāju skolā, viņam mācību stundas ir līdz pulksten 16.00. Es pasniedzu sporta nodarbības bērnudārzā, brīva esmu jau no pulksten 14.00.

– Ja jau tev tik daudz papildpienākumu, kad, pa kuru laiku tu trenējies skriešanā?
– Atbildēšu, ka nekad. Kādreiz kādu krosiņu savam priekam uzskrienu, bet tas arī viss.

– Nav noslēpums, ka tu pēdējo gadu laikā pat vairākkārt esi kļuvusi par Latvijas čempioni piecu un desmit kilometru distancē. Turklāt tu man stāstīji, ka tādus panākumus guvi tikai pēc trešā bērna piedzimšanas?
– Šogad es vairs Latvijas čempionātos nestartēju, bet pirms tam man bija dažas uzvaras. Iznāca tā, ka tieši pēc Valtera piedzimšanas man bija laiks nopietnāk patrenēties, tās uzvaras nāca tieši tad. Tagad man atkal vairs nav laika, jo visiem visu ko vajag no manis.

– Sacensībās «Izskrien Ogri!» tev atkal pirmā vieta. Kā veicās iepriekšējās trijās Ogres izskriešanās?
– Īsti vairs neatceros, bet man liekas, ka vienmēr biju pirmajā vietā. Starpība tikai tā, ka es mainīju distances – vienu gadu skrēju piecus kilometrus, citu – desmit.

– Vai Ogrē skrējienā piedalīsies arī nākamgad?
– To gan noteikti darīšu, tā jau kļuvusi par tradīciju, turklāt ir sajūta, ka jāaizstāv Ogres novada gods. Sacensībās piedalos arī tāpēc, ka gribas mūsu bērnus tādos pasākumos pēc iespējas vairāk iesaistīt. Lai viņi saprot, ka ir arī kaut kas jādara, ka nevar tikai tāpatās vien sēdēt mājās un spēlēt datorspēles.

Ritvars Raits, Ogres Vēstis Visiem