Kā jutāties, kad īpašajā ceremonijā tika pasniegtas balvas gan jums par individuālo, gan kafejnīcas komandai par kolektīvo sniegumu?

Ceremonija bija ļoti skaista un emocionāla, jo aiz katra nominanta bija īpašs stāsts. Nezinu, vai pareizi būtu teikt, ka cilvēkiem ar invaliditāti dzīve ir grūtāka. Viņiem tā ir tāda, kāda nu ir, un es šī gada laikā, kopš darbojamies kafejnīcā, esmu ieraudzījusi, ka viņi savu dzīvi izdzīvo ar pilnu sirdi un to grūtumu citreiz nejūt. Tāpēc dzirdēt paldies no cilvēkiem ar invaliditāti par to, ka esam viņiem palīdzējuši lika mums visiem raudāt, jo tas ir miljons reižu vērtīgāks paldies par citām atzinībām.

Mums jau ikdienā šie paldiesi izskan par maz …

Jā, latviešu tauta kā ziemeļnieki ir visai vēsa. Mēs protam izteikt daudz negāciju, bet neizprotam vērtību otram pateiktajā “paldies”. Kaut vai no rīta bērnam pateikt – “Paldies, ka uzsmaidīji!” vai saņemt no bērna pretī – “Paldies mammu, tēti par brokastīm!” Šoreiz šie bija paldiesi par to, ka dodam iespēju strādāt. Mēs caur šo nodarbinātības projektu kafejnīcā “Zelta liepa” esam cilvēkiem ar invaliditāti pavēruši tādas kā iespēju durvis. Citiem tās ir pirmās atvērtās mazās durvis. Kolektīvajai nominācijai kafejnīcas kolektīvu pieteica Ogres Nodarbinātības valsts aĝentūra, bet mani šai individuālajai nominācijai izvirzīja kāda puiša Raivo mamma Inita. Par viņu ir īpašs stāsts. Es bieži stāstu par to, kā cilvēki ar invaliditāti var iekļauties darba tirgū, bet šīs ģimenes stāsts ir no cita skatupunkta. Tur vairāk stāsts ir par pašu Raivo mammu. Viņa projekta ietvaros ienāca pie mums, lai rastu iespēju savam dēlam. Viņam ir 21 gads, ir iegūtas divas izglītības, bet viņu neviens neņem darbā dēļ tā, kāds viņš ir. Vai zināt, ko nozīmē būt ģimenei, kas mīl savu bērnu, bet pasaule viņu negrib? Mamma Inita atveda dēlu pati būdama nomākta, sagurusi un zaudējusi ticību. Teicu, ka dosim iespēju viņas dēlam. Tad pienāca diena, kad bija mazāk darbinieku un bija vajadzīga palīdzība. Inita piekrita, ka arī nāks palīgā. Kad pagāja darbīgā sestdiena, Raivo tētis man pēkšņi prasīja, vai viņa sieva drīkstētu   atnākt te pastrādāt kā brīvprātīgais biežāk? Prasīju, kas noticis? Viņš teica: “Paskaties, viņa atkal smaida!” Šī iespēja, kad atvērām viņas dēlam durvis atklāja to, ka pēc ilgstošiem dažādu ārstu apmeklējumiem, īstais rehabilitācijas centrs bija šeit - “Zelta liepā”.

Un šādu stāstu jums ir daudz, vai ne?

Jā, mums šādu stāstu ir ļoti daudz. Pie mums, piemēram, ir vēl Pēterītis, kurš ir ar Dauna sindromu. Lai arī daudzi man teica, ka viņa vieta noteikti nav kafejnīcā, es ļoti par viņu iestājos, teikdama, ka tieši priekš šiem smagajiem gadījumiem mēs arī šeit esam. Pēterītis ļoti īsā laikā iemācījās nošķirt ģimenes dzīvi no darba vides un, piemēram, nenākt ar klientiem mīļoties. Viņš bija audzis ārkārtīgi mīlošā ģimenē un tā samīļošanās likās nepieciešama. Viņš iemācījās samīļošanās vietā pienest ēdienu, dāmām palīdzēt novilkt mēteli vai kādam palīdzēt apsēsties pie galda. Izrādās, ka Pēterītis nekad nebija turējis rokās stikla glāzi, jo viņam bija bail. Piecu mēnešu laikā viņš ne tikai iemācījās turēt rokās stikla glāzi, bet arī to mazgāt un kārtīgi slaucīt. Tagad viņš mājās gatavo desmaizes, tīra kartupeļus un griež salātus. Tā pateicība ģimenes acīs par to, ka viņu bērni mums ir vajadzīgi un ka viņi iederas sabiedrībā, ir tas lielākais paldies! Saprotam, ka tas laiks, ko viņi pavada šajā kafejnīcā, ir bezmaksas atelpas laiks viņu ģimenēm. Turklāt viņu bērni te iegūst prasmes un papildus vēl nopelna kādu naudiņu.

Ko jūs uzticat darīt?

Kafejnīca var piedāvāt apgūt ļoti daudz dažādas prasmes. Sākumā elementārās lietas – salocīt salvetītes, ielikt tās turētājā, notīrīt instrumentus, lai tie spīdētu, salikt kastītē, uzklāt galdu, pagatavot kafiju, tēju, pienest ēdienu, pieņemt pasūtījumus. Visbiežāk cilvēki ar invaliditāti nevar atrast darbu, jo viņiem nav prasmju. Tad nu šī vieta spēj iedot ļoti daudz šo nepieciešamo prasmju. Te var iemācīties to, ko nozīmē apkopējs, bārmenis, oficiants, trauku mazgātājs, pavāra palīgs, galdu klājējs, kā arī dažādas personālvadības prasmes.  Mēs daudziem šeit iedodam viņu pirmo darba pieredzi, kas būs labs ieraksts viņu pirmajā CV.

Eiropā šādas vietas darbojas, bet pie mums tikai 2018. gadā 21. aprīlī stājās spēkā sociālo uzņēmumu likums, bet nebija tādu uzņēmumu, kas darbotos ēdināšanas jomā. Un tas ir tieši tas, ko mēs šobrīd darām kā sociālā uzņēmējdarbība, kas nodarbina cilvēkus ar īpašām vajadzībām.

Vēl mēs savā programmā apmācām citus darba devējus, kā pieņemt darbā šādus cilvēkus ar invaliditāti. Protams, darba devēji un arī kolēģi baidās no nezināmā. Mums ir bail mācīt un komunicēt nepareizi. Arī man tā bija, bet es ieraudzīju, ka caur mūsu praksi un darbošanos diendienā, mēs varam uzrakstīt viņu lietošanas instrukciju viņu nākamajam darba devējam – tās ir prasmes, ko māk, kas viņam nesanāk, kā rīkoties, ja viņam notiek krīzes situācija, kā komunicēt ar viņu un kā organizēt darba vidi.

No kreisās - Dana Bārbale, Arvīds Deniss, pavārīte Ligita Eglīte, Inita Kaugare, Raivo Kaugars, Edijs Ausmanis, foto - Krists Luhaers

Un to jūs esat izdarījuši viena gada laikā!

Kad Ogres pašvaldība kļuva par SIA “Zelta Liepas” 100% kapitāldaļu turētāju, es ar šo ideju esmu augusi kopā teju piecus gadus. Toreiz konstatējām, ka nav sociālo uzņēmēju ēdināšanas jomā, kas varētu īstenot ideju par nodarbinātību cilvēkiem ar invaliditāti ēdināšanas jomā. Es kļuvu par šī projekta tādu garīgo mammu. Kā kafejnīca šī vieta durvis vēra pagājušajā gadā 3. decembrī, kas tieši bija Starptautiskā invalīdu diena. Tikko nosvinējām gada jubileju, un man ir sajūta, ka esam šī gada laikā izdarījuši daudz vairāk kā dažs uzņēmums 3 vai 10 gadu laikā. Pie mums brauc grupas no visas Latvijas mācīties. Viens no lietām, ko varam parādīt sabiedrībai, ka nevajag baidīties no šiem cilvēkiem mūsu vidū. Pēdējo četru mēnešu laikā pie mums ir bijusi 21 grupa, kas ir 533 cilvēki, kuri brauca klausīties mūsu stāstu.

Vai sastopaties arī ar neizpratni no klientiem par to, ko darāt?

Jā, piemēram, atnāk ģimene un vakariņo. Sākam runāt ar viņiem par šo mūsu ievirzi, ka darbojamies arī kā sociālā uzņēmējdarbība. Viņi saka, ziniet, nelieciet uz loga, ka esat sociālais uzņēmējs. Prasu, kāpēc. Viņi atbild, ka nekad nebūtu nākuši iekšā, ja to būtu izlasījuši. To dzirdot, saprotu, ka pat ja mēs uz sevi raugāmies kā uz ļoti eiropeisku valsti, tad tomēr starp mums ir cilvēki, kuri negrib doties tur, kur strādā invalīdi. Sāku ar šo ģimeni runāt, prasot, kur ir galvenā problēma? Vai viņu vakars ir kļuvis sliktāks no tā, ka grīdu uzmazgāja meitene ar runas, kustību traucējumiem? Nē. Vai problēma ir tajā, ka ēdienu pagatavoja pavāre ar invaliditāti, un vai ēdiens bija negaršīgs? Nē, ēdiens esot bijis fantastisks. Vai problēma ir tajā, ka šodien ēdāt no traukiem, kurus mazgājusi ir meitene, kas ir smagas seksuālās vardarbības upuris? Nē. Vai problēma  ir tajā, ka dzērienu jums pagatavoja puisis, kurš bija absolūti vesels līdz 21 gadu jubilejai, bet tad nokļūstot autoavārijā, izlidoja pa mašīnas logu un pēc komas pamodās kā invalīds? Pēc sarunas ģimene teica – “Ziniet, jūs mainījāt mūsu domas!”

Tas ir mūsu sabiedrības izglītošanas mērķis, ko īstenojam, kad pie mums brauc grupas un nāk skolēni. Mēs gribam izstāstīt, ko nozīmē būt invalīdam, meklēt darbu, ko tas nozīmē ģimenei un ko nozīmē būt pieņemošai sabiedrībai. Un šiem īpašajiem cilvēkiem vajag savu virzītājspēku, kas viņus iedrošina. Nevienu brīdi es nedomāju par to, ko es varu gūt, bet par to, ko viņi iegūst un par to, lai Latvijā mums šādu vietu kļūtu vairāk. Caur šo “Zelta liepa” ir sākusi dzīvot savu zelta dzīvi. Tas, ko redzu, dod spārnus man, lai ikdienā turpinātu strādāt ar šiem cilvēkiem!