Izglītības kvalitātes monitoringa rīku izstrādes priekšdarbi uzsākti jau 2018. gadā, paredzot tam Eiropas Sociālā fonda finansējumu. Kā zināms, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) padome nākamnedēļ, 12.februārī, ārkārtas sēdē plāno aicināt Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) pārskatīt izglītības kvalitātes monitoringa attīstībai atvēlētā 21 miljona eiro izmantošanu.
Latvijas Skolotāju asociācija Facebook publicējusi Rīgas Teikas vidusskolas direktores G. Pudules izvērstāku viedokli par diskusiju raisošo izglītības kvalitātes monitoringa sistēmu un plānoto finanšu līdzekļu izlietojuma lietderīgumu.
"Mums ir jārisina vispirms tās problēmas, kurām ir vislielākā ietekme uz sistēmu. Un izglītības sistēmā atslēgas vārds ir SKOLOTĀJS. Skolotājs strādā ar skolēniem, skolotājs ierauga, jā, arī sajūt, skolotājs vērtē, analizē, reaģē uz skolēnu vajadzībām. Sistēma vai rīks (IZM retorikā grūti nošķirt šos jēdzienus, it kā runā, ka tas nebūs tikai rīks, bet sistēma, kas ietvers arī atbalstu, bet projekta soļos to īsti neredz) izglītības kvalitāti necels.
Izglītības un zinātnes ministrijas paustais, ka šī sistēma palīdzēs agrīni diagnosticēt skolotājam skolēna vajadzības, ir aplams. Skolotājam ir svarīgi skolēnu (to, ko viņš prot, neprot, kas viņam sagādā grūtības un kāpēc; kā skolēns jūtas) ieraudzīt, sajust tūliņ, reaģēt tūliņ stundā. Un tam nav vajadzīgi cipari. Līdz ar to sistēma, kura monitorēs skolēnu reizi trijos gados, ne skolēnam, ne skolotājam procesā neko nedos. Tas varbūt varētu būt papildu rīks, kas reizi trijos gados parāda skolotājam, skolai, ka esam uz pareizā ceļa vai arī braucam grāvī. Taču dati nemainīs skolas, skolotāja darbību, nemainīs stundā notiekošo. Skolotājam ir vajadzīgs atbalsts ikdienas solī. Kur ir tie atbalsta mehānismi, rīki? Kur ir, pirmkārt, mācību līdzekļi?
Mums tak bija valsts diagnosticējošie darbi 3., 6.klasē, it kā tos analizējām (arī skolas līmenī kā nu pratām un ja vien atlika tam laika pie esošajām skolotāju pārslodzēm), varbūt atliek tikai uzlabot, izstrādāt saturiski labākus darbus, un viss būs.
Izglītības un zinātnes ministrijas paustais, ka skolām (droši vien tām, kurām rezultāti būs švaki) jaunā sistēma paredzēs atbalstu, nevieš ticību. Kāpēc? Kāpēc līdz šim tas netika darīts, redzot gadu no gada zemos rezultātus matemātikā? Centralizēto eksāmenu rezultāti ir pieejami. Varbūt rezultātu atspoguļojums varētu būt detalizētāk pieejams skolām (ja skola kaut ko grib analizēt, tad tam jāvelta krietns laiciņš, lai no pieejamās pārbaudījumu darbu sistēmas informācijas, datiem dabūtu to, ko vajag, un pie visa arī netiek). Tomēr nekas, redzot sliktos rezultātus, netika un netiek darīts. Pabļaujam medijos, sociālajos tīklos, padiskutējam, un ar to viss beidzas. Ja nu vienīgi matemātikas eksāmens noteikts par obligātu. Pacēlām vēl latiņu centralizēto eksāmenu %, lai skolēns iegūtu izglītības dokumentu. Vai bija kādi konkrēti rīcības soļi ar darāmo situācijas uzlabošanai? Vai bija kāds atbalsta pasākums, mehānisms skolām, skolotājam, ko ar to, ko redzam, darīt? Kurp un kā tālāk virzīties vispirms jau valsts līmenī?
OECD pētījumu rezultāti vienmēr ir bijuši no pētnieku puses ar virkni secinājumiem, taču vai kāds pēc tam ir uz tiem reaģējis, kaut ko lietas labā darījis?
Grēkāžos, protams, palika un joprojām paliek tikai skola, skolotāji. Tā nu pie mums ir ierasts - ja kas nesanāk, ja kāds nesmukums, izdodam kādu jaunu likumu, noteikumu, rīkojumu, un turpinām dzīvot ar ilūziju, ka esam lielu darbu paveikuši, ka problēma ir novērsta. Taču realitātē ir uzlikts papildu slogs, papildu birokrātiskie procesi, darbi, kas tiek darīti tikai uz papīra, jo reālajā dzīvē likumā noteikto fiziski nav iespējams izdarīt. Bet kuru gan tas interesē. Vēlreiz uzsveru – skolās trūkst skolotāju, nav kam tos datus analizēt. Skolās strādājošie skolotāji kuļas, kā prot, jo nav jau iespēju padot ar kārtējo rīkojumu tālāk.
Kāpēc jau esošo valsts pārbaudījumu sistēmu neuzlabot, paredzot detalizētāku skatu skolai par katra skolēna izlaboto darbu (punktus par katru uzdevumu, uzdevumu ranžējumu pēc izpratnes līmeņiem, satura utt.)? Tas noteikti būtu daudz lētāk. Bet varbūt es kaut ko nezinu, varbūt tā arī darīs, tikai visiem stāsta, ka būs jauna sistēma. Bet, ja tā, tad ir jābļauj vēl skaļāk: projektam paredzētā naudas summa ir pārmērīgi liela, galīgi neadekvāta. Izglītības un zinātnes ministrija vēl nav atradusi naudu jaunajam pedagogu algu modelim. Nav naudas mācību līdzekļiem. Taču monitorēsim kvalitāti ar smalku, ciku cakām izcakotu ciparos, dārgu rīku.
Vai tiešām? Ja iepriekš nespējām tālāk par fakta konstatāciju tik, tagad ar šo jauno, dārgo sistēmu spēsim? Vai ministrijas, pašvaldību kapacitāte ir augusi? Vai nebūs tā, ka radīsim dārgu, smalku sistēmu ar ikviena skolēna rezultātu pieejamību visiem (skolēni redzēs, vecāki redzēs, skolotājs redzēs, skolas vadība redzēs, pašvaldība redzēs un ministrija redzēs, visa sabiedrība redzēs katra Pēterīša datus), bet nebūs kas strādā ar tiem smalkajiem cipariem? Rezultātā būs kārtējā faktu konstatācija, tikai šoreiz par ārkārtīgi lielu naudiņu. Piedodiet, bet es neredzu šajā projektā konkrētus rīcības soļus tālāk par ciparu savākšanu. Un, ja tas paliek tikai kā fakta konstatācija, tad šī sistēma un/vai rīks nebūs ar atbalsta funkciju ne skolēnam, ne skolotājam, ne vecākam (un es arī nesaprotu, kāpēc man, vecākam, tās smalkās ciparu nianses ir jāredz, ko man tas dos, ja nu vienīgi būs iemesls aizskriet uz skolu pasūdzēties J). Būs radīts kārtējais kontroles rīks.
“Mācīšanas procesā galvenais ir pārmaiņu radīšana skolēnu prātos - ko zina, kam tic, ko domā skolēns. Tāpēc skolotāja darba kvalitāti ir grūti izmērīt ar precīziem, izsmalcinātiem rīkiem.” /Nuthall, 2007/ Lūdzu, lūdzu, nepazaudējam rīkos, struktūrās, datos cilvēku – skolēnu, skolotāju!""
