Nebaidās skatīties augstāk

Savu pirmo lēmumu doties prom no Latvijas Rūta pieņēma pirms aptuveni 17 gadiem. Tikko uz savas ādas bija izdzīvojusi potenciālu apkrāpšanas gadījumu, bet pateicoties savai vērībai un laicīgai sadarbībai ar oficiālajām instancēm, toreiz 20 gadus jaunā ogrēniete piekrita būt daļa no vērienīgas atmaskošanas operācijas. Tā ilga trīs mēnešus, un policijas redzeslokā meklētā sērijveida krāpniece tikusi aizturēta. Gadiem tā bija apkrāpusi daudzus lētticīgos saistībā ar īpašumu iegādēm. Izmeklētāji Rūtai teica – “ tu esi pirmais cilvēks pa 20 gadiem, kas ir atnācis pirms ticis apkrāpts.” 

Pirmā ārvalstu dzīvošanas pieredze latvietei bija Vācijā. Sākumā tur dzīvojusi mamma, bet, kad pēc kāda laika Rūta palika Vācijā viena ar meitiņu, viņa saprata, ka bez atbalsta sistēmas nespēja apvienot meitas vešanu uz skolu un nokļūšanu darba vietā. Stabilā un labā dzīves kvalitāte un līdzcilvēku attieksme – pirmās lietas, ko Rūta atzina kā iztrūkstošo atgriežoties Latvijā. “Kad pieņēmu lēmumu braukt tomēr atpakaļ, man bija tik grūti atrast sev vietu, daudz mainīju darba vietas, jo bija grūti pieņemt, kā šeit izturas pret darbiniekiem. Cilvēktiesības, cieņa, darba kvalitāte, pat darbadevēju tolerance pret piedauzīgiem komentāriem. Dzirdēju sakām, ja klients tev grib uzšaut pa dibenu, tas esot normāli…Nē! Tas nav normāli,” tā Rūta, uzsverot, ka nevienam ar to nebūtu jāsamierinās arī šodien. 

“Tad iepazinos ar savu vīru, Liepājā studēju Kultūras vadību un viss nostabilizējās, līdz tieši mans vīrs uzstāja, ka grib prom no Latvijas. Mums jau bija piedzimusi meitiņa, un, lai arī daudziem tas bija šoks, mēs tiešām izlēmām pārcelties uz Angliju. Es tomēr biju nogurusi no šejienes vides un labi apmaksātais darbs un bizness mani neatturēja aizbraukt,” Rūta atceras, ka piecu gadu laikā Latvijā sev apkārt novērojusi pietiekami daudz konfliktus, kur cilvēki apliecina savu necieņu vienam pret otru. Viņa saka – “mēs Latvijā paciešam ļoti daudz, baidāmies stāties pretī. Šo gadu laikā visai bieži tiku konfliktos, kur aizstāvēju tos, kas sevi nevar aizstāvēt.”

Vācijas pieredze palīdzēja iedzīvoties Anglijā. Arī darba meklējumos Rūta nebaidījās “skatīties augstāk”, drīz vien pēc pāris mazajiem darbiem jau sāka darboties kā viena restorāna menedžere, drīz piedzīvojot paaugstinājumu. Līdztekus attiecības meta līkločus un, kā apliecinot statistika, pāri, kas aizbrauc uz ārzemēm, mēdz izšķirties. Arī Rūta drīz šķīra laulību no vīra un turpināja dzīvi ar meitām, nebaidoties no sapņiem par savu profesionālo izaugsmi.

Rūta studiju laikā Neiropsiholoğijas lekcijā, kur mācījās lasīt smadzeņu viļņus un vērot, kādi tie izskatās meditācijā.Foto no personīgā arhīva

Iemācījos celties agri un mācīties

Vēlme mācīties pārtapa studiju vietas meklējumos. Drīz vien tika atrasts meklētais – Tiesu psiholoģijas studijas augsti novērtētā universitātē, kas bija vien 20 minūšu attālumā no dzīvesvietas. “Tajā tikt nebija viegli, bet, neskatoties uz manu angļu valodu, man tas izdevās. Tomēr, kad apmeklēju pirmo lekciju, domāju, ka man ir beigas. Pirmais uzrakstītais darbs vispār nebija ne ar vienu pareizu rindkopu. Tā es iemācījos celties 5.00 no rīta un caur asarām mācījos un strukturēju savu dienu. Es pabeidzu universitāti ar izcilību,” lepnumu neslēpj Rūta, jo tikai 5% no kursa ieguva šādu novērtējumu. Rūta atceras, kā, sākot studēt savu sapņu darbu, mainījusies viņas dzīves perspektīva. Otrajā kursā labākie studenti tika aicināti uz sarunām ar Anglijas slepenajiem dienestiem MI5 un MI6, lai uzzinātu par iespējām strādāt šajos dienestos. Tikai pāris izšķirīgi iemesli atturēja Rūtu no kandidēšanas uz šiem darbiem. Dzīvojot vienai, viņai bija jātiek galā ar bērnu audzināšanu.

“Darba specifika bija sarežģīta, nedrīkstētu par to ne ar vienu runāt, kā arī sapratu, ka nevaru taču atļauties pēkšņi divas nedēļas nenākt mājās. Tomēr nebiju gatava ziedot pilnīgi visu savu dzīvi darbam, lai arī man tas patiktu,” atceras Rūta. Anglijā uzsāka mācības policijas programmā, lai kļūtu par izmeklētāju, ko pārtrauca, kad ceļi atkal sāka vīties Latvijas virzienā.

Anglim sirds varētu apstāties...

Rūta atklāj vēl vairākas lietas, kas nav bijušas līdz galam saprotamas Anglijā. Piemēram, kā tiek izglītoti bērni. Ja Latvijā tomēr pastāv standartprasība par noteiktu zināšanu līmeni, Anglijā uz to neuzstāj. Katrs dara tik, cik varot. “Izglītībā līdz 9. klasei neviens tur neiespringst, kur tālāk ar atzīmēm tiksi. Ja netiksi nekur, valsts tevi ar pabalstiem uzturēs. Ne visās skolās, protams. Un vidusskolā sākas īstā cīņa par vietu zem saules. Latvijā mēs zinām, ka ja nestrādāsim, tad nomirsim badā.”

Vēl viens savdabīgs noteikums - Anglijā bērni pat pusaudžu vecumā nedrīkst lietot nažus un šķēres. “Pazīstamai ģimenei septiņgadniece tētim no rīta taisīja maizītes, jo gribēja pārsteigt Tētu dienā. Mazā sagriezās, bet vecāki nedrīkstēja viņu pat vest uz slimnīcu, jo tad uzreiz būtu sociālais dienests klāt. Tas šķiet absurdi, jo bērni neiemācās šīs prasmes un, vēlāk sākot strādāt, gūst dažādas traumas. Angļu cilvēkiem šķiet sirds apstātos, ja uzzinātu, ka mūsu klasē, piemēram, 30 bērni šodien nesīs uz skolu šķēres vai nazi. Līdz 18 gadiem tur veikalā nevar nopirkt ne šujamadatas, ne adāmadatas, ne šķēres, ne nazi, ne sērkociņus, ne šķiltavas,” atceras Rūta, atklājot paradoksu, ka Anglija Eiropā ir līderpozīcijās nažu noziegumu gadījumos. Tāda nu esot viņu prakse – kā kāds incidents, tā seko likums un aizliegums. Latviete šo risku aizsardzību vērtē kā pārspīlētu.

Laime nav naudā, tomēr...

Kad vecākā meita teica – “māsai ir jāizaug Latvijā, viņai vajag īstu bērnību”, Rūta pieņēma lēmumu atgriezties. Nešauboties viņa zināja, - tā būs dzimtā Ogre. Tomēr viņa norāda - “Valstiskā līmenī nav izdomāts, kā remigrantiem ar bērniem ērti atgriezties. Remigrācijas programma neparedz, ka var iestāties, piemēram, skolā bez dzīvesvietas pieraksta. Mums tikai pateicoties brīnumam, viss sakārtojās.”

Likās, ka būs grūtāk iesākumā ar laba darba atrašanu, jo nezināju, kā Latvijā pieņems manu izglītību. “Zināju, ka ar 1000 eiro algu uz papīra neiztikšu. Tāda bija alga vakancei, kas būtu man perfekta. Jau Anglijā esot, sapratu - ir jāiekrāj nauda, lai var kādu pusgadu dzīvot nestrādājot. Es paralēli Instagramā veidoju saturu par psiholoģiju un noziegumiem, un tieši saistībā ar to man kādu dienu pienāca ziņa. Man teica, ka šāds saturs nav redzēts latviski, un piedāvāja darbu augstskolā un cietumā. Darbu augstskolā pieņēmu.  Šobrīd, vēl strādāju RTU par zinātnisko asistentu, bet pusotru gadu nostrādāju par angļu valodas skolotāju – kamēr izzināju iespējas Tiesu psiholoģijā un zinātnē.”

Ogrēniete stāsta, ka Latvijā atgriezusies ar vēlmi ko dot sabiedrībai. Viņas stiprā puse ir zināšanas kriminoloģijā, tajā, kā strādā psiholoģijas likumi. Jaunā sieviete labu algu atzīst par motivējošu, tomēr prioritāri esot dziļā vēlme aiz sevis atstāt pienesumu sabiedrības drošibai un izaugsmei, jo “ne jau naudā slēpjas laime”.

Vadot tematisko lekciju Gulbenes bibliotēkā par psihopātiem, sociopātiem un narcisiem. Foto no personīgā arhīva

Dara to, kas patīk

Rūta šobrīd māca ne tikai studentus, bet reizēm brauc ar lekcijām pie prokuratūras, tiesnešu mācību centrā un dažādās organizācijās, kā arī turpina būt aktīva sociālajos medijos, jo vēlas, lai "cilvēki padomā par lietām, par kurām nekad nav domāts." Pilnīgi nejauši Rūta izveidojusi arī lekciju izrādes, ko daži klausītāji sauc par "kriminālajiem stand-upiem".

"Tās ir tādas kā lekcijizrādes ar manis izvēlēto tēmu, reizēm caur humoru. Nu jau man ir četras tēmas, top vēl trīs," par lielo negaidīto pieprasījumu pārsteigta Rūta. Viņai kultūras darbs nav svešs, jo liela daļa dzīves pavadīta arī Ogres teātrī uz skatuves, un citos novados iemēģināta roka režisora pienākumos un galvenais - nav bail no skatuves.

Viena no lekciju izrādēm ir par "Psihopātiem, sociopātiem un narcisiem", kur Rūta stāsta gan ekstrēmus piemērus, gan ikdienā ieraugāmo ar reizēm humora piesitienu. “Protams, mēs par upuriem nejokojam, bet par situācijām un noziedzniekiem. Nākošā tēma, kas dzima no šīs, bija – “Līdz nāve mūs šķirs”, kas ir par attiecībām. Tajā sāku ar toksiskām attiecībām līdz tādām, kur cilvēki vai nu kopā vai viens otru nogalina. Caur šo lekciju klausītājiem iespēja paskatīties no malas, kā vispār strādā attiecības, kādas teorijas tur slēpjas.”

Ekrānšāviņš no Rūtas veidotā Instagram konta - “wannabe_forensic_mom”, kurā viņa veido live video un ierakstus, arī informējot par tuvākajām lekcijizrādēm.

Mīli valsti - norādi uz problēmām

Rūta māca, ka cilvēks nepiedzimst ne labs, ne slikts. Viņu veido sociālā ietekme, vide, attiecības, globālās situācijas un ļoti nozīmīga ir kultūra un reliģija.  “It kā esam vienā sabiedrībā, piemēram, Eiropā, bet katram ir citādāks spektrs un prizma. Tas ietekmē arī saņemto un izrādīto empātiju. Piemēram, puse Latvijas lauku bērnu zina, kā nokauj cūku. Anglijā uzreiz tur būtu vajadzīga psihiatra palīdzība, ja šitā laukos “atpūstos” (Rūta smejas).  Psiholoģijā nekas nav akmenī iekalts. Es nevaru pateikt, ka šis cilvēks ir dzīvojis vardarbīgā ģimenē un tāpēc viņš būs varmāka. Tas varbūt arī tāpēc, bet tas drīzāk būs tikai viens no faktoriem. Ir daudz gadījumi, kad divi bērni dzīvo vardarbīgā ģimenē un abi cieš, bet viens kļūst par varmāku, bet otrs – par to, kas palīdz, jo katrs ir savādāks cilvēks.” tā Rūta. Piebilde- nav laba prakse “uz priekšdienām kādu jau norakstīt” - psiholoģiju vajag izmantot pareizi – izvērtējot potenciālos riskus, mazināt to iespējamību, jāpēta fakti, nevis kaut kas jāizdomā, jo tā “liekas”.

Viņa atgādina, ka cietumos sēž ļoti daudz labu cilvēku - viena nepareiza lēmuma dēļ. “Cilvēks dzīvē varbūt izdarījis 1000 labu lēmumu, bet tad pieļāvis vienu nepareizo, kā arī mēdz būt tā, ka daudzi patiesi ļauni un slikti cilvēki nav pat cietuma tuvumā. Paskatieties, Pablo Eskabars – viens no slavenākajiem noziedzniekiem pasaulē, kuram joprojām puse valsts klanās, jo ir veicis ļoti daudz laba, paralēli visam ļaunumam. Nekas nav tikai labs vai slikts."

Latvijā, salīdzinot, piemēram, ar Angliju, esot izteiktāka slēptā noziedzība, un pašā latvietī iekšā mīt reizēm kāds naids, nepatika pret otru, dusmas. “Tomēr, lai arī mums daudz kas liekas negodīgi, mēs izjūtam kaunu, runājot par problēmām. Anglijā, piemēram, cilvēkiem ir vieglāk atzīt, ka “es vairs nevaru atļauties tā dzīvot”, par francūžiem nemaz nerunājot. Mums no pagātnes nāk līdzi tas, ka, es kaut vai badā miršu, bet būs man tā smukā mašīna, un es neteikšu, ka man ir grūti. Tā ir nabadzīgas tautas domāšana. Un tiklīdz kāds sāk runāt par problēmām, tam brūk virsū, jo viņš ir to skudru pūzni sakustinājis. Bet valsti mīl tie cilvēki, kas norāda uz problēmām, lai tās risinātu, nevis izliekas, ka viss ir perfekti,” uzsver Rūta, iedrošinot latvieti nebaidīties ziņot par pārkāpumiem vai pāri nodarījumiem pret sevi un citiem. 

Rūta apzināti neliek sociālajos tīklos savas meitas. Viņa uzsver - bērniem ir tiesības uz savu privātumu un vecāku pienākums ir rūpēties gan par to, gan bērnu drošību. Kādā no savām lekcijizrādēm speciāliste skaidro, kādēļ atklāta bērnu foto ievietošana internetā ir pat bīstama.