Izvēlētā specialitāte «Skolotājs dejās un kultūras studijās» nav nejauša. Jau savā Ķeipenes pamatskolā Alise Līna aizrautīgi un meistarīgi dejoja tautiskās, sporta dejas, līnijdejas, hiphopu un bija viena no Madlienas Kultūras nama mažoretes dejotājām, kuras graciozi koncertēja kopā ar pūtēju orķestri «Madliena». Pamatskolas laikā paralēli mācījās arī Madlienas Kārļa Kažociņa Māksla un mūzikas skolā. Lieki piebilst, kāda nozīme muzikalitātei, mūzikas izglītībai dejas mākslā. Pēc pamatskolas absolvēšanas ceļš uz deju mākslas pilnveidošanu – stingrs un konsekvents: Rīgas Stila un modes profesionālā vidusskola, pēc tam Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras koledža, tagad, kā minēts, noslēdzošais kurss Latvijas Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. 

Mērķtiecība dejas pilnveidē ne brīdi nav apstājusies: 2014. gadā Alise Līna pievienojās Tautas deju kolektīvam «Mazais Ritenītis» Ilzes Mažānes un Ingus Ladigas vadībā, pēc gada sāka dejot Tautas deju ansamblī «Ritenītis», to pašu deju «diriģentu» vadībā. Neilgi pēc tam Alisei Līnai sākās (un turpinās) deju mākslas karjera jau kolektīvu vadītājas statusā. Četrus gadus (2019.–2023.) vadīja Suntažu deju kolektīvu «Spāre», kopš 2020. gada ir Lielvārdes Kultūras centra deju kolektīva «Lāčplēsis» mākslinieciskā vadītāja un kopš šī gada septembra ir arī Rīgas Tehniskās koledžas Tautas deju kolektīva «Mazais Ritenītis» vadītāja. Labsirdīgi pasmaidot, iziets smagais un garais ceļš no «jungas, matroža līdz stūrmanim, kapteinim», no iesācējas līdz nopietnu kolektīvu vadītājai. Cita starpā der atgādināt par Alises Līnas talanta daudzpusību: bijusi bērnu pasākumu vadītāja, friziere, pārdevēja apģērbu veikalā, spēļu prezentētāja «Euro Live Technologies». Tie ir izaugsmes fakti, bet saruna ar Alisi Līnu Daugavieti par dzīvo mākslu, kuru sauc par dzīvi.

– Paldies, ka tik vēlīgi piekriti sarunai, kuru atvieglo tas, ka esam labi pazīstami: man bija tā laime būt arī par tavu skolotāju. Esmu jau pats sev apnicis ar valsts izglītības vadības frāžu atspēkošanu tajā nozīmē, ka mazās lauku skolas nekvalitatīvas teju pēc definīcijas, neattīstītas, vardarbīgas. Šoreiz mēģināsim šīs raizes palaist vaļā un aprunāsimies par to, kā bija, kā ir. Lieki atkārtot, bet, kā lai citādi pasaka, ka pašus pirmos un, iespējams, būtiskākos pamatus iedod bērnudārzs, bet skolā tas izglītības posms, kuru sauc par sākumskolu. Kādas tavas atmiņas par skolas pirmajiem četriem gadiem, kad teju visus mācību priekšmetus pasniedz klases audzinātāja. Ja nemaldos, viņa bija skolotāja Daiga. 

– Jā, skolotāja Daiga! Mums Daiga likās ļoti fantastiska un mīļa. Vienmēr mēģināja izdomāt labāko pieeju, lai iemācītu vairāk un labāk. Ļoti aizrautīga un dedzīga. Stingra, bet bail no viņas nebija, un tāpēc biju arī droša jautājot, pārjautājot, ja lāgā nesapratu kaut ko. Atminos, ka skolotāja Daiga reiz bija iedevusi mums uzdevumu ar jautājumu, no cik gadiem skaitās vecs cilvēks. Mana atbilde tolaik bija 40 gadu. Skolotāja par manu atbildi pateicās, teica paldies arī par to, ka es viņu uzskatot jau par vecu. Bet tas noteikti bija joks un nekāda ironija: skolotāja ir asprātīga, reizēm vai pat bieži ar tik smalku humoru, ka nevar īsti saprast, vai joks vai nopietnība. Sajutos ļoti neērti, jo parasti neviens jau neprasīja un mēs nezinājām skolotāju vecumu: viņa mums šķita ļoti jauna un joprojām tāda ir. Tie bija jaukākie skolas sākuma gadi! Lai kā kuru reizi bija, bija jauki un mīļi! Te varbūt vietā atklāsme, ka skolotājs visvieglāk un patiesāk atver ceļu uz bērna sirdi ar mīlestību, tāpēc arī izlaiduma vakarā uz šķiršanos gauži raudājām. 

– Nekur no jums, mīļie bērni, nevaru aiziet. Tu cītīgi nāci arī uz treniņiem basketbolā, volejbolā. Tev bija ļoti laba kustību koordinācija, spēlēji viegli, graciozi, bez stresa, bet, kad vajadzēja, rādīji īstu cīņas sparu, arī spēku un ātrumu. 

– Lai gan lielākā loma dzīvē tagad ir dejām, tik un tā patīk uzspēlēt volejbolu vai kāda pasākuma ietvaros sportot pa īstam kā agrāk un dedzīgi rauties vaiga sviedros. Man vispār ļoti patīk aktīvs un kustīgs dzīvesveids. Sporta spēles ir gudru cilvēku spēles. Tās ne vien attīsta fizisko formu – spēku, ātrumu, bet māca gudri domāt, domāt ātri, pārredzēt laukumu, savējo un pretinieku izvietojumu, ātri izlemt saskaņā ar komandas biedriem tā, lai viņi saprastu, ko tu darīsi: teju tas pats, kas uz skatuves dejā. Arī spēles disciplīnai līdzīgs svars. Mācoties Rīgas Stila un modes tehnikumā, sportoju daudz: gan bumbu spēlēs, gan vieglatlētikā – sanāca pat uztrenēt iemaņas futbolā, ko agrāk nespēlēju. Ja kas, sporta spēlēs uz laukuma, gribot negribot, atklājam savu raksturu un dažbrīd komandas labā piebremzējam savu ego. Atkal – tāpat kā dejā!

– Kas tevī modināja mīlestību uz deju, un kādi bija tās pirmie soļi?

– Pirmos soļus apguvu bērnudārzā, kur pirmos deju soļus mācīja arī mana mamma, apvienojot rosīšanos bērnudārzā ar darbu Tautas namā. Kas tā bija par laimi! Pastāvīgi dīdījos, nevarot vien sagaidīt deju nodarbības! Deju prieks un pacilātība bija tik lieli, ka es un arī citas meitenes bijām gatavas izlaist pat pusdienas gulēšanas laiku bērnudārzā – lai tik vairāk varētu padancot. Bija vēl viens savtīgs labums no tā: pēc nodarbībām mamma mēdza mani no dārziņa izņemt agrāk, jo nekur taču nebija tik labi kā mājās. Tolaik vēl bērna dvēsele īsti neapjauta, bet sirdī jau bija iemājojusi mīlestība uz deju, mūziku, mākslu – patika arī zīmēt un pašiem veidot klases skolas sarīkojumus. Neatsverams dzinulis urdīja krūtīs, kad ar apbrīnu raudzījāmies uz vecākiem skolas bērniem, kas savā dejas pilnveidē bija gājuši uz priekšu daudz vairāk, tā gribējās atdarināt, līdzināties labākajiem paraugiem, kuru bija ne mazums. Arī skolas kopīgā gaisotne pacilāja: atceros, ka netaisījām ķeksīšu pasākumiņus, bet visu kā nākas un īsti. 

– Neizdzēšamā atmiņā elegantais, bezgala izteiksmīgais sporta deju pāris – Alise Līna un Vadims. Ar lepnumu atceros sporta deju konkursus, paraugdemonstrējumus Andra Miķelsona un Daigas Bombānes vadībā, kur man bija tas gods spēlēt, kā mēdz teikt, dzīvajā: valšus, fokstrotus, sambas, rumbas, salsas, tango. Tas bija ne vien skaisti, bet arī labā profesionālā līmenī. Kā tev šķita toreiz?

– Tagad, atminoties to visu, liekas, ka tas bijis vien īss brītiņš no manas dzīves, kurš man ļoti patika, un es to mīlēju. Jā, arī tāpēc, ka viss bija noorganizēts labi: «Ķeipenes valša» konkursos bija viesu dejotāji teju no visiem Latvijas novadiem. Tiesneši, tiesāšana kā valsts mēroga sacensībās, goda pjedestālos laureāti dažādās grupās – satraucoši un saviļņojoši. Atceros, kā apbrīnoju nopietnos puišus, staltos dejotājus ar elegantajiem tērpiem, šarmantās meitenes ar spožajām, gaisīgi krītošajām kleitām. Pati ar vēlējos dejot garās, krāsainās kleitās. No Daigas Bombānes un Andra Miķelsona sporta deju skolas atminos daudzus elementu apguves paņēmienus, īpašus pedagoģiskos knifiņus, kurus mēdzu likt lietā savā tautisko deju pedagoģijā, kurām daudz līdzību arī ar sporta dejām.

– Kas pamudināja un kā radās tava interese par tautiskajām dejām, kas izloloja tavu sirds profesiju?

– Jau no bērna kājas man ļoti patika dejot, bet nebiju iedomājusies, ka pati būšu arī skolotāja – vadītāja. Vienmēr likās, ka man klusa balss, ka nevarēšu vadīt mākslinieciski un pedagoģiski lietpratīgi. Bet vienā jaukā dienā, kad jau biju pabeigusi Rīgas Stila un modes tehnikumu, uzrakstīja kursabiedrene Madara un minēja, ka man kaut kas tāds varētu interesēt. Tad atsūtīja Kultūras akadēmijas koledžas informāciju par pieteikšanos skolā, tā nu mans deju vadītājas ceļš arī sākās. Bieži vien ir tā: ja nemeklēju pati, pats liktenis piespēlē to, kas tik tuvs un dzīvē vajadzīgs!

– Tev bija burvīgi klasesbiedri, jau agrīnos gados spīdējāt ar labu humoru. Bieži sanāca tā, ka kopā ar mazmeitu Lauru jūs vadāju uz Mūzikas skolu Madlienā un parasti ceļā daudz smējāmies…

– Jā, atceros! Es uzskatu, ka man ļoti bija paveicies ar klasesbiedriem pamatskolā. Mēs, meitenes, draudzenes, bijām visas radošas un aktīvi izpaudāmies visādos pasākumos, par tiem domājām un tos organizējām. Tādu bija daudz. Arī puiši klasē bija kolosāli. Viņi mums palīdzēja – kā mācēdami – un visur arī paši piedalījās. Likās, ka esam tāds riktīgi foršs, cits citu atbalstošs draugu pulciņš. Zinu, ka daudzi no viņiem arī šodien dejo, spēlē volejbolu, ceļo un ir gana radoši katrs savā profesijā, talanta un interešu laukā, piemēram, Elīna, Laura, Santa Alise (ilgi dziedāja korī «Juventus»), Vanesa, Rihards, Dāvis… Jā, mums taču bija superīga klases audzinātāja, labā angļu valodas skolotāja Baiba Sīmane, kas savos gados bija tikpat jauna kā mēs. Par direktoru Andri nerunāšu, zinu, ka viņam nepatīk, bet sporta uzvaras, kausi, diplomi skolas goda stendos ir labi liecinieki arī par mums.

– Pedagoģiska rakstura jautājums. Tu esi kolektīva vadītāja un saproti, ko nozīmē kārtība un disciplīna nodarbībās, bet mūsdienu skolotājam māca, ka haoss klasē ir normāla lieta, tā sakot, darba duna… Kāds tavs uzskats šajā lietā? 

– Disciplīnai noteikti ir jābūt. Nu ko tu vari pastāstīt, izskaidrot, ja kāds tevī neklausās? Bet nopietnībai ik pa laikam jāmijas ar jokiem, labu humoru. Dažkārt disciplīna nedrīkst būt pārspīlēta, un, ja kaut kas panesas ņigu ņegā, jāļauj tam kādu brīdi arī iet – ar to piebildi, ka koncentrēšanās darbam visiem labi un ātri ielāgota, jo laiks ir nauda. Darba duna ir tiktāl laba, ciktāl tā ir darba duna un netraucē pedagogam skaidrot viegli un saprotami, audzēkņiem uztvert – arī viegli un saprotami. 

– Uzmanīgi vēroju Dziesmu uz deju svētkus. Dejotāju lieluzveduma «Mūžīgais dzinējs» kulminācija šķita vesels rūpīgi, centīgi izlolots kompozīcijas sprādziens. Kā tev sanāca «uzsprāgt gaisā»?

– Šajos svētkos, esot arī divu kolektīvu vadītājai un pašai paspējot vēl izdejot līdzi, tajā brīdī uzplaiksnīja ļoti liela laimes sajūta par paveikto un bez prieka asarām neiztikt. Acīmredzot uzveduma režisori, kolektīvu virsvadītāji, dalībniekiem (arī publikai) piepalīdzot, kā mēdz teikt, kopīgie mākslinieciskie, dvēseliskie spēki savienojās un trāpīja tajā desmitniekā, kad jūtas, pārdzīvojumi sāk iet paši savu, neapturamu gaviļu dzīvi. Kad ilgi, ilgi pēc fināla akorda – visa dejotāju jūra bangojas vienā, pašu improvizētā prieka vilnī!

– Kādi tavi deju ceļu nākotnes nodomi?

– Nākotne nav iedomājama bez sapņiem. Kopš sāku mācīties Latvijas Kultūras koledžā par deju skolotāju, kurā ietilpst arī horeogrāfija, deju radīšanas māksla, kas man ļoti, ļoti iet pie sirds, bieži patīk pasapņot. Piemēram, iedomājos, ka kaut kad varētu kādu manis pašas radītu, rūpīgi noslīpētu deju uzvest lielajos vai skolēnu deju svētkos, bet es stāvētu uz svētku tā sauktā balkoniņa un uzmanītu, vērotu, lai viss izvirpuļotos tā, kā domāts horeogrāfijā, kā nostrādāts neskaitāmajos mēģinājumos. Kas vainas sapņiem? Esmu vēl gana jauna, lai pasapņotu, un gana pieredzējusi, lai apjaustu, ka nekā neizpildāma nav, ja sapnis cēls un drošs, ja darba nebaidos – ne sūra, ne grūta. Pēc augstskolas absolvēšanas noteikti turpināšu savus kolektīvus vadīt un pilnveidot tik, cik spēšu. Labi apzinos, ka ir jomas, kas prasa talantu, bet talantu attīsta vien rūpīgs, nogurdinošs darbs un drosmīgi sapņi ar realitātes piepildījuma apziņu, lietpratību. Tāds ir tas radošais darbs: jādomā, jārada, jāstrādā. Iznākums nav atkarīgs tikai no manis, to izlolo cilvēki no deju komandas. Ir sapnis kaut kad nākotnē radīt savu deju studiju – kāpēc gan ne?

– Bez pārspīlēšanas esi nākusi no mākslinieciski noskaņotas ģimenes. Mamma Inese ilggadēja Tautas nama vadītāja, gleznotāja, dziedātāja, aktrise, deju kolektīva vadītāja. Tētis muzikants un sarīkojumu apskaņotājs. Mammas māsa Marita dejotāja, tavs brālēns Ernests Valts profesionāls mūziķis, māsīca Evelīna spēlē ģitāru, dzied, tava vecmāmiņa Ausma bija Tautas nama vadītāja… Vai ir jūtams, kā ģimenes gēni ieaudušies arī tevī?

– Nepārprotami. Asinīs ne viena vien radošuma un enerģijas deva ir pārmantota. Diemžēl savu vecmāmiņu Ausmu neesmu dzīvē sastapusi, bet laikam no viņas viss sācies. Bet varbūt vēl agrāk – iedzimtība ir bezgalīga laikā un telpā. Lieki teikt, ka ģimene iespaido. Ar vecākiem bieži esmu bijusi kopā kultūras, mākslas notikumos, savām acīm redzējusi, savām rokām piepalīdzējusi. Kultūrā ir tik daudz neredzamā, smagā, jā, arī melnā darba, ko sarīkojuma, koncerta skatuve nedrīkst manīt, bet ielīksmot var un vajag. Esmu laimīga savā ģimenē, kur arī brālis Roberts allaž bijis domubiedrs un savā ziņā radošs un sportisks. Varu teikt zināmā tēlainajā valodā – ģimene ir mana stiprā pils. Paldies visiem, kas mani cēluši agri, modinājuši skolai, dzīvei un virzījuši pa mākslas ceļu! 

– Kādi tavi vaļasprieki? Mīļākie svētki?

– Vaļasprieku daudz. Man patīk arī jāt ar zirgiem, arī to esmu divos gados neprofesionāli apguvusi. Gleznot patīk – gan uz audekla, kanvas, gan arī uz bērnu sejiņām, padarot tos par mīļiem dzīvnieciņiem. Svētki ģimenes lokā ir burvīgi. Kāds gudrs rakstnieks teicis, ka tā ir gudro laime. Bet mūsu pašu Juris Rubenis saka, ka gudrības augstākā izpausme ir mīlestība. Mēs mīlam sevi, cilvēkus un Latviju. 

– Ko tu novēlētu mūsu mīļajai Latvijai? 

– Tikai to labāko. Lai būtu daudz radošu cilvēku, prātu, kas modina un ar labestību piepilda ļaužu dvēseles. Lai mēs katrs darītu to, kam esam īpaši radīti. Lai māksla palīdz mums labākiem kļūt, lai karavīri droši sargā zemi un mūs, lai politiķi, valstsvīri pāri visam stāda – godaprātu, prasmi un Tēvzemes mīlestību. Lai esam Latvijas bērni, kam šeit ir labi un svešu zemju neilgo sirds...