“Dažreiz tiešām liekas, ka man ir vairāk nekā divdesmit četras stundas diennaktī,” viņa smejas un atzīst, ka nemaz nevar iedomāties sevi darām tikai vienu lietu. Par mūžīgo dzinēju sevī, nākotnes iecerēm un daudz ko citu – šajā sarunā.

– Kā jums šobrīd klājas? Cik daudz darbavietu jums vispār ir? Darāmā noteikti netrūkst, vai ne?

– Jā, šobrīd vadu doktorantūras studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, joprojām strādāju par profesori, lasu lekcijas, darbojos ar studentiem. Pirms tam desmit gadus – no 2014. gada līdz 2024. gada pavasarim – biju akadēmijas rektora amatā. Esmu iesaistīta trijos dažādos pētniecības projektos – gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Un vēl ļoti interesants, bet izaicinājumiem pilns ir kultūras ministra padomnieka amats. Tā ka, jā, ir ļoti daudz, ko darīt.  

– Vai jūsu dzīvē kaut kas ir mainījies kopš brīža, kad Valsts prezidents jums pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni?

– Tas jau ir tikai tāds viens mirklis – bez šaubām, ļoti nozīmīgs –, bet tā dēļ dzīve kardināli nemainās, jo es turpinu darīt to pašu, ko darīju pirms tam. Vienīgi varbūt var runāt par sajūtu, ka tagad ir lielāka atbildība sabiedrības priekšā. Prezidenta novērtējums man, protams, ir ārkārtīgi svarīgs, es to neslēpšu, bet nav tā, ka tas būtu ļoti ietekmējis manu ikdienu.

– Vai bieži apciemojat savu dzimto pusi Lietuvu?

– Es gribētu to darīt vairāk, bet pašlaik diemžēl sanāk reti izrauties. Latvijā man ir izveidojusies karjera, ģimene un visa pārējā dzīve. Mani vecāki jau arī ir aizgājuši mūžībā, tāpēc Lietuva paliek vairāk kā sentiments. Protams, ir citas, profesionālās intereses – konferences, izstādes vai koncerti –, kas vēl uztur šo saikni, bet, ja runājam tīri personīgi, tad arvien retāk sanāk aizbraukt uz Lietuvu.

– Tajā pašā laikā jums ir arī zemgalietes saknes.

– Jā, tieši tā, netālu no Latvijas robežas ir dzīvojuši mani vecāki un vecvecāki.

– Kā tas notika, ka 1988. gadā atbraucāt uz Latviju un sākāt iesakņoties šeit? Tūlīt jau būs pagājuši četrdesmit gadi.

– Tas ir saistīts ar manu interesi par tradīcijām un nemateriālo kultūras mantojumu. Viens no iemesliem bija folkloras festivāls “Baltica”, kas pirmo reizi Latvijā notika 1988. gadā. Tā bija mana pirmā saskarsme nopietnākā līmenī ar latviešu folkloru. Tas bija arī atmodas – patriotisma un pacēluma emocijām piesātināts – laiks. Acīm redzot šie notikumi manu sirdi atvēra Latvijai. 1988. gadā pirmo reizi tā brīvi ieraudzījām mūsu autentiskos karogus – gan Lietuvas, gan Latvijas, gan Igaunijas –, jo padomju okupācijas laikā tos publiski rādīt nebija atļauts. Festivāla gājiens, kurā beidzot brīvi plīvoja nacionālie karogi, bija ārkārtīgi spēcīgs mirklis un, iespējams, viens no iemesliem, kas mani piesaistīja Latvijas tradīcijām, cilvēkiem un latviešu mentalitātei, kas man ir diezgan tuva ar savu mērenumu, rimtumu. Šīs lietas mani uzrunāja. Tas zemgaļu pamatīgums – turēties pie zemes – laikam ir manos gēnos un asinīs, nekur tālu neesmu tikusi.

– Kas jums ļāva iemīlēt latviešu tradicionālo kultūru? Kāpēc tieši mūsu kultūra? Ar savu dzīvesbiedru kopā spēlējat un dziedat, piedalāties festivālos, arī kopā ar grupu “Iļģi” esat dziedājusi un muzicējusi daudzos projektos.

– Pirms sāku pamatīgi pievērsties latviešu tradicionālajai kultūrai, man bija interese arī par lietuviešu tradicionālo kultūru. Šobrīd man ir zināšanas abu zemju folklorā, un mēs kopā ar Valdi [Rūtas vīru Valdi Muktupāvelu, – aut.) bieži vien reprezentējam baltu tradicionālo kultūru, iekļaujot arī prūšu muzikālo folkloru, lietuviešu un latviešu dziesmas.

Runājot par folkloru, ir diezgan ievērojamas atšķirības, – jau no paša sākuma mani ļoti uzrunāja tieši latviešu dainu filozofija, ja tā var teikt. Lietuviešu dziesmu tekstos vairāk dominē sižetiskā domāšana, tās ir ļoti konkrētas, kaut, protams, arī ir skaistas metaforas un simboli. Savukārt latviešu dainas ir daudz abstraktākas, tām raksturīga tāda transcendentālā dimensija – skatījums it kā no augšas, tādas mirkļa izjūtas, kuras varētu salīdzināt ar impresionismu. Dainās piefiksētas un ietērptas vārdos ļoti skaistas, fiziski netveramas lietas. Tas ir apbrīnojami!

Man tieši latviešu dainu filozofija bija milzīgs atklājums, es neko tādu pirms tam nezināju un nevarēju iedomāties. To varētu salīdzināt ar japāņu haikām, ka var noķert kādu mirkli, ko citādi tu nespēj pats ar savu cilvēka ikdienas valodas vārdiem aprakstīt. Latviešu dainas, šī simtgadēs akumulētā tradīcija, bija tā, kas mani ļoti uzrunāja ne tikai emocionāli, bet arī tīri racionāli. Aizdomājos par to, kas tā ir par tautu, kura spēj tik skaisti tvert Visumu, dabu, cilvēkus sev apkārt un sevis izjūtu. Man tas likās – ak, kaut kas neaprakstāms! Tas bija tas mirklis, ko es iemīlēju.

Tagad es tā ļoti racionāli par to stāstu, kā tas bija toreiz, pirms daudziem gadiem, bet tobrīd es to tik dziļi neanalizēju. Vienkārši sajūtu līmenī likās, ka tas ir kaut kas pareizs, kaut kas ļoti savienojies ar manu dvēseli un mentalitāti. Jāsaka, ka es to nenožēloju.

– Ja jums jautātu, kādu mūziku klausāties, jūs droši vien minētu arī flamenko un repu, vai ne?

– Tā ir! Es neesmu ortodoksāla folkloriste, mūsu mājās skan ārkārtīgi plaša diapazona mūzika gan žanriskā, gan mūzikas veidu un arī mūzikas tradīciju ziņā. Skan arī daudz akadēmiskās mūzikas – Pēteris Vasks, Ēriks Ešenvalds, Rihards Dubra, Andris Sējāns un vairāki citi. Mums bieži skan “Latvijas Radio 3”, tas ir tāds mūsu pavadonis ikdienas gaitās un mašīnā. Nav tā, ka mēs pārtiekam tikai no folkloras.

– Vienā intervijā jums tika jautāts, vai protat spēlēt kokli, un jūs atzināties, ka kokli spēlējāt vēl pirms iepazīšanās ar Valdi, bet tagad to vairs nedarāt, lai gan joprojām mājās glabājat šo instrumentu.

– Jā, es kādreiz spēlēju kokli, un man šķita, ka pat neslikti to darīju, darbojos arī dažos ansamblīšos. Valdis ir patiešām izcils kokļu spēles meistars. Diezgan dabiski mums ir sanācis, ka es vairāk pārgāju uz vokālo izpausmi, bet Valdis palika pie koklēm. Mēs abi kopā spēlējam arī klavieres, Valdis man uztic vēl dažus citus instrumentus – bungas, sanzu, nepāliešu skanošos traukus vai kādu stabulīti. Varbūt tad, kad aiziešu pensijā un man būs vairāk laika, atkal atsākšu spēlēt kokli.

– Ļoti daudzi cilvēki gaida pensijas gadus ar cerību, ka tad būs vairāk laika. Bet vai nav tā, ka, pienākot pensijas vecumam, klāt ir arī dažādas raizes?

– Man šķiet, es esmu no tiem cilvēkiem, kas nesajutīs šo robežu, jo ir tik ļoti daudz ko darīt, ka pensijas vecums ir tāda nosacīta kategorija, kad tu saki – nu tad būs –, bet patiesībā tas nenozīmē, ka dzīve tad kardināli mainīsies.

– Jūs nemaz citādāk nevar iedomāties – esat kā mūžīgais dzinējs!

– Jā, manī iekšā ir tāds motoriņš, un, atklāti runājot, es arī nemaz nevaru iedomāties, ka vairs neko nedarīšu un nestrādāšu.

– Savulaik ilgu laiku dzīvojāt Rīgā, bet tagad esat kļuvusi par Ķekavas novada iedzīvotāju.

– Jā, mēs pārcēlāmies uz Ķekavas novadu un nu dzīvojam Baldonē. Esam uzbūvējuši mājiņu un katru dienu braukājam uz Rīgu.

– Kāpēc izvēlējāties par labu Baldonei?

– Agrāk mēs dzīvojām pašā Rīgas centrā, Inženieru ielā, blakus Latvijas Universitātes galvenajai mājai. Bērni izauga, un vēlme kaut kā izlauzties no Rīgas centra guva virsroku. Tajā pašā laikā Baldone ir pavisam tuvu galvaspilsētai, pusstundas attālumā. Mani kolēģi no Juglas uz darbu centrā brauc ilgāk nekā es no Baldones. Tajā pašā laikā te ir tīrs gaiss, visapkārt dzied putni, zaļo zāle un koki, ir miers. Dzīvi Rīgas centrā nevar salīdzināt ar to dzīves kvalitāti, ko tu iegūsti, dzīvojot ārpus pilsētas. Te ir Riekstukalns, plašas fizisko aktivitāšu iespējas, ezeri visapkārt.

Protams, galvaspilsētā ir citas priekšrocības – piemēram, ļoti īsā laikā vari nokļūt līdz kādiem nozīmīgiem punktiem. Tajā pašā laikā, ja ir transports un tik laba satiksme kā šobrīd, kad ir uzbūvēts Dienvidu tilts un Ķekavas aplis, ļoti ātri var tikt visur, kur vien vajag. Mēs ļoti priecājamies par to, ka varam kvalitatīvi dzīvot ārpus Rīgas centra.

Man šķiet, ir tāds paradokss, ka, dzīvojot Rīgas centrā, mēs pat mazāk apmeklējām kultūras pasākumus nekā tagad, kad esam pārcēlušies uz dzīvi ārpus galvaspilsētas. Lai gan toreiz mums turpat blakus bija Nacionālā opera, Lielā ģilde un citas svarīgas kultūras iestādes. Šobrīd varam visu darīt ļoti fokusēti: zinām, ka tam ir laiks, un tad braucam, piedalāmies un izbaudām kultūru, pēc tam dodamies atpakaļ mājās, pārdomājam un pārrunājam redzēto. Man šķiet, ka tas vairāk disciplinē, līdz ar to mēs mākslu patērējam pat vairāk nekā tad, kad dzīvojām Rīgas centrā.

– Viena lieta ir darbs Latvijas Kultūras akadēmijā, kur esat profesore, bet kādos citos projektos darbojaties un kas ieplānots tuvākajā nākotnē? Kur mēs jūs vēl redzēsim un dzirdēsim?

– Šobrīd esmu iesaistījusies gan valsts pētījumu programmā, gan starptautiskos projektos. Vēl es pārstāvu Latviju UNESCO 2005. gada konvencijas par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu starpvaldību komitejā. Esmu arī kultūras ministres Agneses Lāces ārštata padomniece kultūras politikas jautājumos. Notiek ļoti aktīvs darbs, strādājam pie daudzām interesantām lietām.

– Kā ar visu šo darbu gūzmu spējat tikt galā? Jau runājām, ka jūsos iekšā ir mazs motoriņš, tomēr ir tik daudz projektu, arī valsts pārvaldē intensīvs darbs, profesores pienākumi. Varbūt jums diennaktī ir vairāk nekā divdesmit četras stundas?

– Jā, es jums pilnībā piekrītu! (Smejas.) Brīžiem šķiet, ka tas tiešām tā ir, kā jūs sakāt. Viens, protams, ir rūpīga plānošana. Ir jau tā, ka reizēm daudz kas notiek arī uz atpūtas un ģimenes rēķina. Bet esmu novērojusi, ka manā vidē un draugu, paziņu un kolēģu lokā vairākums cilvēku ir ārkārtīgi aktīvi, un es uz viņiem skatos un brīnos, kā viņi to visu var paspēt. Laikam jau tā ir – jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk arī pagūst. Atklāti sakot, man tas ir jau kopš bērnības – mūzikas skola, pulciņi, fakultatīvi… Tā bija mana ikdiena, ar šādu dzīves ritmu esmu izaugusi. Es pat nevaru sevi iedomāties vienā jomā, vienā darbavietā, ka es varētu nostrādāt no rīta līdz novakarei, un viss. Nē, tas nav man.

– Tomēr gadi iet uz priekšu. Ko jaunībā varēja izdarīt, to tagad varbūt vairs nav tik viegli paveikt. Kā neizdegt? Kur smeļaties spēku? Varbūt jums ir kāda īpaša aizraušanās? Pastāstiet par savu formulu, kas palīdz jums saglabāt aktivitāti!

– Protams, mēdz gadīties arī trauksmes un izdegšanas brīži, jo visi esam tikai cilvēki. Reizēm šķiet: kā lai ar visu darbu gūzmu tiek galā? Bet tad sāc šos darbus fragmentēt un segmentēt pa posmiem, un viss vairāk vai mazāk sakārtojas. Vēl palīdz tas, ka mēs ar Valdi bieži muzicējam savam priekam vai ejam dabā – braucam uz mežu, pastaigāties gar jūru. Ir kaut kādas lietas, kas uzlādē. Ir tikai dabiski, ka ar laiku ķermenis vairs nav tāds, kāds bija divdesmit vai trīsdesmit gados. Tomēr tajā pašā laikā man nav nekādas īpašas receptes. Ja vajag, vienkārši celies, ej un dari. Ir kādi sabiezējuma brīži, kad liekas, ka nupat nāks pārdegšana, bet tie pāriet, un viss atkal nostājas savās vietās un atgriežas ierastajā kārtībā.

– Vēl taču ar mājas darbiem jātiek galā, dārzs jāravē…

– Zāli pļauj Valdis. Liela dārza mums nav. Ir ļoti simboliskas dobītes, kas pašas tiek ar sevi galā. Mums ir daži augļu koki. Mājas uzkopšana, protams, arī prasa laiku. Ir sava regularitāte, katru nedēļu sestdienas pirmo pusi mēģinām veltīt kārtības ieviešanai.

– Kā jums sokas ar ēst gatavošanu?

– Tā man ļoti patīk, un to es labprāt daru! Ēdienu gatavošana neprasa daudz laika. Šī nodarbe ir mana vājība. Man ļoti patīk gatavot un arī cienāt cilvēkus. Tas dod tādu papildu spēku.

– Vai jums ir kaut kas tāds, kas nepatīk?

– Labs jautājums! Jāpadomā par to. Man ārkārtīgi nepatīk pūļi un trokšņainas vietas. Es pavisam noteikti neesmu masu pasākumu cilvēks. Vienīgais, ko varu paciest, ir dziesmu un deju svētki, tie man patīk. Tad tā lielā cilvēku masa netraucē, tieši otrādi – vari sajusties kā viena šūniņa no veseluma. Bet kopumā masu pasākumi man neiet pie sirds.

– Vai arī sevī saskatāt kādus mīnusus?

– Jā, protams, es pavisam noteikti neesmu nekāds ideālais cilvēks! Viena iezīme, kas man sevī ļoti nepatīk, ir nepacietīgums. Laikam man tāds temperaments, ka visu vajag uzreiz un tagad, un tas mani pašu reizēm kaitina. Man joprojām jāmācās uz dažādām situācijām reaģēt iecietīgāk, mierīgāk, savaldīt savu impulsivitāti.

– Vai jums ir kāda nepiepildīta vēlēšanās?

– Es ļoti gribētu iziet Svētā Jēkaba ceļu Spānijā, kur cilvēki dodas kājām un šajā laikā sakārto savas domas un sajūtas. Mēs jau vairākus gadus ar Valdi prātojam, ka varētu šo ceļu veikt, noiet kaut vai nelielu posmu. Esam bijuši galamērķī Santjago de Kompostela, pat ar automašīnu izbraucām šo svētceļnieku posmu, bet neesam gājuši kājām. Varat man novēlēt, lai piepildu šo sapni, – es ļoti priecātos, ja to izdarītu!

– Paldies jums par sirsnīgo sarunu! Lai izdodas viss iecerētais!