Pirms četriem gadiem, 2019. gada 21. septembrī, Madlienas dievnamā notika Rasmas Vērpējas grāmatas "Tilts pāri gadiem. Madliena" atvēršanas svētki. Pirms dažām dienām Rasmas Facebook profilā svaigais ieraksts, ka grāmatas ir atvestas un tās var iegādāties, nedaudz samulsināja, bet izskaidrojums vienkāršs: kopš iznākšanas šī jau ir grāmatas trešā partija, jo autore izdevuma apjomu papildina par saviem līdzekļiem. Pirmais finansiālais atbalstītājs bija – Ogres novada pašvaldība. Redzams, ka grāmata ļaudīm iet pie sirds un pieprasījums liels: arī man, tiekoties ar autori, palaimējās to iegādāties. Varbūt lieti atgādināt, ka tajā pašā 2019. gadā Rasma Vērpēja ieguva Ogres novada apbalvojumu "Gada cilvēks" nominācijā "Sabiedriskais darbs". Kaut gan misiju, kalpošanu no sirds grūti vienādot ar «sabiedrisko darbu".

Pie dievnama durvīm svaigs ziņojums, kas vēsta, ka jau pavisam drīz, 3. septembrī, visi aicināti uz svētku dievkalpojumu, kas veltīts Madlienas evaņģēliski luteriskās baznīcas 585. gadskārtai. Dievkalpojumu vadīs palīgbīskaps Rinalds Grants, par muzikālo gaisotni gādās Vilnis Daņiļēvičs, vēsturē līdzēs ieskatīties Mareka Liepas izveidotais digitālā formāta stāsts, bet par paveikto pēdējos piecos gados vēstīs izstāde. Grēks būtu izdevību laist garām. Kā tur bija? Ja negribu zināt, kas bija pirms manas dzimšanas, varbūt vēl neesmu piedzimis? Intervijas vietā brīva saruna ar Rasmu Vērpēju.

Andris: – Paldies par iespēju aprunāties! Varbūt mazāk par grāmatu, kura lasāma tiem, kam interese par novadpētniecību, arī par Madlienas un tās dievnama vēsturi. Autore grāmatas pēcvārdā raksta: "Madliena, mana Madliena. Te es dzīvoju, te es piedzimu, te ir mana tēva dzimtā vieta. Tāpēc šī vieta ir man visdārgākā, visskaistākā, vislabākā un man ļoti daudz ko nozīmē. (..) Daudzu cilvēku pamudināta, un pašas interese par Madlienu, un vēlme atstāt aiz sevis kaut ko paliekošu deva spēku apkopot daudzos materiālus par Madlienu." Tavai grāmatai līdzās arī 1985. gadā izdotā Imanta Ziedoņa «Tik un tā» par Madlienas kopsaimniecības kultūrvēsturi, 1990. gadā izdotā Ojāra Upenieka «Un nokrakšķēja vecā pasaule» par Madlienu 1905. gada notikumos, Artūra Mežaka 1938. gada izdevums "Madlienas – Meņģeles draudze pagātnē un tagadnē". Laiki, laikmeti, skatījumi sasaucas un liek domāt. Tu esi iedzimta madlieniete un jau kopš pirmās klases zināji, ka būsi skolotāja.

Rasma: – Jā, tā bija! Kopš pirmās klases mācījos Madlienas astoņgadīgajā skolā un šo mācību iestādi arī absolvēju. Pirmajās klasēs uz savu audzinātāju skatījos ar lielu cieņu un apbrīnu: cik viņa daudz zina, kā prot izskaidrot, kā viņas vārdā ieklausās! Un tad savā bērna prātā domāju, nē, man arī jāizmācās par skolotāju, tad varēšu stāvēt klases priekšā un visi bērni manī klausīsies ar tādu pašu apbrīnu un zinātkāri. Sanāca tā, ka kādā 6.–7. klasē man bija iespēja pastrādāt par auklīti bērnudārzā, arī šie pirmie soļi pedagoģijā atmiņā palikuši kā sapnis, ka būšu skolotāja. Skolā patika viss – gaiteņu skaņas, tāfele, krīts, bērnu čalas, grāmatu smarža, pat penāļa graboņa manā mugursomā.

Pēc astotās klases devos mācīties Rīgas Pedagoģiskajā skolā, kas tolaik deva vidējo pedagoģisko izglītību un iespēju strādāt par pedagogu. Un jau 1975. gadā mana pirmā darba vieta bija Madlienas bērnudārzā. Pēc četriem gadiem aizprecējos uz Kurzemi, uz Stendi, kur astoņus gadus nostrādāju bērnudārzā, septiņus Stendes pamatskolā. Skolā nokļuvu tā, ka manu darbu bērnudārzā bija ievērojusi skolas direktore, tālab aicināja pie sevis, jo mana īstā vieta esot skolā.

1994. gadā atgriezos savā Madlienā un kļuvu par Madlienas vidusskolas pirmo četru klašu (sākumskolas) skolotāju. Līdztekus darbam studēju Latvijas Universitātē, Pedagoģijas fakultātē, iegūstot bakalaura grādu un sākumskolas skolotājas kvalifikāciju. Nu biju pilntiesīga skolotāja ar augstāko pedagoģisko izglītību.

Andris: – Kādreiz pētīju skolēnu uzvedības un skolotāja autoritātes problēmu. Imponēja tas, ka skolotājs nedrīkst iedomāties, kādam jābūt skolēnam, kādai jābūt viņa rīcībai, atbildēm uz skolotāja jautājumiem. Ka jādzīvo nevis blakus bērnam, bet kopā ar viņu: jāprot ne tikai kopā mācīties, bet arī rotaļāties…

Rasma: – Gandrīz precīzi! Man ar bērniem bija ļoti labas attiecības. Bieži jokojāmies. Protams, bez stingrības arī nekas labs nevar iznākt. Jābūt īstai, netēlotai, nevajag bērnu klaji noliegt, tāpat kā viņam izdabāt, vajag pamudināt, nevis pārslavēt: bērni dažkārt jūt labāk nekā mēs, skolotāji. Būt par skolotāju līdzīgi kā būt par mācītāju – drīzāk tā ir misija, nevis profesija. Dažkārt izglītības vadonība to arī izmanto, tā sakot, priekš kam tev alga, tā taču cēla misija!

Andris: – Atgūstot valsts neatkarību, daudz kas šķita jauns un nebijis.

Rasma: – Jā! Arī Dievs un «Dievs, svētī Latviju!». Sākām skolās dibināt kristīgās mācības pulciņus, vēlāk ieviesa ētikas, kristīgās ētikas stundas, vecākiem ļāva izvēlēties, kuru mācību apgūt. Pati šajā ziņā strādāju ar pacilātību: kad saikne ar Madlienas draudzi kļuva arvien ciešāka, no 1997. līdz 2014. gadam dievnamā vadīju Svētdienas skolu. Atsaucība bija liela, darbojāmies aizrautīgi: ik uz soļa varēja manīt, ka bērni ātri pieķeras visam labajam, ko māca Dieva vārds. Pirmīt vaicāji, vai mācītājam jābūt labam, dedzīgam oratoram, talantīgam, erudītam cilvēkam, kas aizkustina, aizrauj. Noteikti, es tam ļoti piekrītu un nebūšu grēkojusi, ja nepiekrītu arhibīskapam Jānim Vanagam, ka svarīgs esot tikai vārds, tā saturs. Manuprāt, ne mazāk svarīgi, ar kādu dedzību, pārliecību šo vārdu nesam. Svarīga arī ne vien Dieva bērnu attieksme pret valsti, bet arī valsts un politiķu attieksme: kad pirms vēlēšanām partijas ar karogiem zvēr dievnamos, svētku dievkalpojumos amatpersonas gozējas kameru priekšā, tad esam kopā, kad jāieklausās ticīgo vārdos, tad baznīca un valsts ir šķirti.

Andris: – Atceros Lēdmanes dievnama cēlāja Tāļa Salas vārdus baznīcas atklāšanas ceremonijā, nododot dievnama atslēgas priesterim: "Es dodu jums šīs atslēgas, lai šo namu atslēgtu, nevis aizslēgtu ciet!" Ar to viņš domāja, ka dievnams jāatver vaļā cilvēkam, mākslai, mūzikai, kas runā Dieva valodā.

2015. gadā Madlienā tika iestudēta un uzvesta Aspazijas luga «Madlienas baznīcas torņa cēlējs», kas kļuva par Ogres novada mēroga apjomīgu un lielisku uzvedumu Didža Caukas režijā. Izrādē bija iesaistīti aktieri no Madlienas, Ķeipenes, Suntažiem, Lauberes un Ogres, jauktais koris «Madliena», senioru vokālais ansamblis "Tik un tā", deju kolektīvs "Daina" un profesionālu mākslinieku komanda. Atvaino, Rasma, manu iztēli, bet sanāk, ka tu ar savu ilggadējo, enerģisko, pacietīgo un lietpratīgo darbu esi Madlienas dievnama cēlēja.

Atceros, kā te bija pirms gadiem: viss ir pārvērties līdz nepazīšanai: jaunā grīda spoguļojas pašu pulētās gaismās, gaiša dievnama zāle un altāra daļa, jauns jumts sakristejai, jauns tornis, gailis torņa galā un neskaitāmi sīki darbi, kas tik labi neizceļas. Nupat, nupat kā atvesti, uzstādīti jaunie soli, kas no draudzes materiāliem taisīti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Tava ticība Visaugstākajam ir tik pārliecinoša un stipra, ka, pilnīgi iespējams, atkal, kad vajadzēs, kā toreiz atskanēs zvans no Kanādas: "Rasmiņ, es vēlos palīdzēt tev un Madlienas dievnamam." Ja vajadzēs, palīdzīgu roku sniegs visi, kas pazīst tavu ticību, cerību, mīlestību. Kā teici nupat, vai vēl kur Latvijā tik vēlīga attieksme pret dievnamiem kā mūsu Ogres novadā?! Paldies par sarunu un uz tikšanos baznīcas 585. gadskārtas svētkos!