Lai arī pirms neilga laika Baldones Rozā koris tika izbalsots no raidījuma,viņu enerģija un vienotība palika spilgti atmiņā gan skatītājiem, gan pašiem dalībniekiem. Viņu stāsts turpinās – ārpus šova, bet ar tikpat lielu dzirksti.

Kā jūs nonācāt līdz "Koru kariem" – vai dziedāšana jau sen ir jūsu dzīves sastāvdaļa, vai šis bija jauns izaicinājums? Kāpēc pieteicāties tieši Baldones korī? 

Santa: Pabeidzu Ogres mūzikas skolu kora klasē, pēc tam turpināju mācības Rīgas Doma kora skolā, kur absolvēju diriģentu programmu. Taču ar laiku sapratu – tas nav mans. Mana dziedāšanas skolotāja ieteica mēģināt iestāties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā kā vokālistei. Tā nu sanāca, ka akadēmiskā dziedāšana mani tomēr nesaistīja, un mani ceļi ar mūziku šķīrās. Pārgāju no koriem uz tautasdejām – tagad dejoju vidējās paaudzes deju kolektīvā “Godi” Ikšķilē. Ikdienā vairs nedziedu, bet šis šovs man bija kā pamudinājums atkal atgriezties pie mūzikas.

Piedalījos arī “Koru karos” 2009. gadā, kad vienu no koriem vadīja Jolanta Gulbe. Tur iepazinos ar Katrīnu – abas bijām vienkārši koristes. Šoreiz, kad uzzināju, ka viņa vada Baldones kori, man nebija divu domu – uzreiz zināju, kur pieteikties. Aizbraucu uz atlasi, nodziedāju dziesmas, un Katrīna uzreiz pajautāja: “Esi gatava startēt?” Un es biju. Zināju, ka Rīgā būs mežonīgi liela konkurence.

Kad mūs izbalsoja, tajā pašā vakarā Katrīna kā īsts spridzeklis jau sāka kalt nākotnes plānus. Mums jau ir koncertu piedāvājumi, un sajūta ir līdzīga kā pēc Dziesmu svētkiem – grūti attapties. Mēs turpināsim sadarboties, cik nu varēsim, un 4. maijā ir fināls, kur mēs atkal būsim kopā Rīgas Kinostudijā.

Sandis: Nu jau pirms padsmit gadiem, kad notika pirmie “Koru kari”, biju nolēmis pieteikties Jolantas Gulbes korī, kurā piedalījās arī Katrīna. Toreiz netiku. Šogad nodomāju, ja jau ir tāda iespēja un ja pati Katrīna to vada, tad tā ir jāizmanto. Kad tad, ja ne tagad! Katrīnu zināju, sekoju līdzi viņas radošajai darbībai un nolēmu pieteikties Baldones Rozā korī!

Kopš vidusskolas esmu bijis cieši saistīts ar koriem. Tajā laikā Daina Čudare mani ievadīja lielajā koru dzīvē un kopš tā brīža teju 20 gadus esmu nodziedājis jauktajā korī "Ogre" Jāņa Zirņa vadībā. Mūžīgā piemiņā…

Ar koriem izbraukāta liela daļa Eiropas un ne tikai... Daudz redzēts un piedzīvots. Šobrīd dziedu jauktajā korī "Grīva" Evitas Konušas vadībā. Kopš pagājušajiem Dziesmu svētkiem esam ar kora čaļiem izveidojuši nelielu muzikālo apvienību “Pieci poniji”, spēlējam ballītēs un sava kora pasākumos. Sveiciens Matīsam, Gundaram, Mārim un Edgaram!

Emīls: Kad ieraudzīju paziņojumu par “Koru kariem”, nebija tā, ka uzreiz ļoti gribēju piedalīties. Taču atcerējos, ka pirms pāris gadiem mani vecāki – mamma un tētis – bija piedalījušies šovā kā horeogrāfi un vadītāji. Toreiz skatījos uz visu no malas, taču tagad sapratu, ka pats esmu paaudzies, un arī gribu pamēģināt, kā tas ir – būt uz skatuves kā dalībniekam.
Dziedu jau kopš bērnības. Liels paldies jāsaka manam tētim – Artūram Mangulim –, kurš bija mans pirmais skolotājs un iemācīja man dziedāt. Esmu piedalījies dažādos konkursos – “Jaunajā vilnī”, “Mazo dziesmā Latvijai” –, dziedāšana man vienmēr bijusi sirdij tuva, lai gan pēdējos gados to biju nolicis malā.

Ikdienā strādāju kā volejbola treneris, tomēr “Koru kari” man deva jaunu elpu mūzikā. Tagad jūtu, ka gribu turpināt – man jau ir idejas dažādiem skaņdarbiem, un, iespējams, veidosies arī jaunas sadarbības ar kora dalībniekiem. Protams, šī pieredze nebija viegla – mēģinājumi notika katru dienu, un to apvienot ar darbu bija izaicinoši. Bet esmu gandarīts, jo jūtu, ka mēs izdarījām visu, ko varējām. Esmu dzirdējis arī daudz atsauksmju – cilvēki saka, ka mums nevajadzēja šovu pamest tik agri. Mēs tiešām parādījām labāko no sevis.

Jānis: Korī dziedu jau apmēram 10 gadus – esmu Ogres jauniešu kora “Impulss” dalībnieks. Līdz šim man ir bijusi pieredze tieši kora dziedāšanā, bet nekad iepriekš neesmu piedalījies šovā, un nekad neesmu dziedāšanu apvienojis ar horeogrāfiju. Tieši tas arī mani ieinteresēja – likās, ka tas būs kaut kas pavisam jauns un interesants.

Dziedāšana nebija izaicinājums – daudz lielāks izaicinājums bija dejošana. Esmu 1,96 metrus garš, un noteikti neesmu tas kustīgākais cilvēks uz pasaules. Taču gribēju mēģināt. Baldones kori izvēlējos, jo tas Ogrei ir salīdzinoši tuvu. Katrīnu Dimantu iepriekš nepazinu, bet likās, ka ar viņu varētu būt ļoti forši sadarboties – un tā arī bija.

Kas jums visvairāk paliks atmiņā no dalības šovā – kāds īpašs mirklis uz skatuves, mēģinājumā? 

Santa: Noteikti visīpašākais mirklis man bija tas, ka Katrīna man uzticēja solo dziedājumu, kad izpildījām “Meža meitiņu” tiešraidē. Iepriekšējā “Koru karu” sezonā man tādas iespējas nebija, tāpēc šī bija milzīga uzticēšanās un arī liels notikums man pašai. Esmu ļoti priecīga, ka spēju to nodziedāt ar pārliecību un no sirds.

Un, protams, cilvēki. Tas, cik daudz foršu, iedvesmojošu, radošu cilvēku bija šajā korī, – tas bija kaut kas īpašs. Sapratu, ka apkārt ir daudz foršu cilvēku, kuru dažādu apstākļu dēļ nesanāk iepazīt. Es ļoti ceru, ka izveidoju kontaktus, kas paliks.

Sandis: Visvairāk atmiņā paliks mūsu otrais iznāciens, kad izpildījām dziesmu “Meža meitiņa”. Tas manā skatuves dzīvē bija visaugstākais punkts. Visa nedēļa pirms tā bija pilna ar sirdsklauvēm – pat nezinu, kur likties, cik daudz pārdzīvoju. Man bija uzticēta neliela solo daļa, un tas moments uz skatuves bija vienlaikus gan milzīgs stress, gan milzīgs pozitīvisms. Tas iespiedīsies atmiņā uz ļoti ilgu laiku. Vēl man paliks atmiņā mūsu kora saliedētība. Tajā bija profesionālisms, atbalsts un saskaņa. Esmu dziedājis daudzos kolektīvos, bet šāda līmeņa pasākumā vēl nebija gadījies izjust tik stipru komandas garu. Arī solo iespēja šādā mērogā man bija pirmā – un tas nozīmē daudz. Protams, lielākais atbalsts vienmēr ir mana ģimene, vecāki, un arī radinieki no Latgales, kuri turēja īkšķus par Baldones Rozā kori. Viņi visi juta līdzi no sirds. Un, jā – 4. maijā mēs atgriezīsimies finālā, kinostudijā. Mūsu kora stāsts ar pagājušo svētdienu noteikti nebeidzas.

Emīls: Man visvairāk paliks atmiņā visa šī atmosfēra – garie vakara mēģinājumi, smiekli, asaras, satraukums… Un, protams, cilvēki. Šova laikā ieguvu neskaitāmi daudz jaunu draugu. 

Jānis: Šī man bija pavisam jauna un nebijusi pieredze. Visvairāk atmiņā paliks cilvēki – tas, cik patīkami un viegli bija būt kopā ar visiem. Mūsu korī nebija neviena, ar kuru būtu grūti saprasties. Visi 16 dalībnieki – bez izņēmuma – bija vienkārši fantastiski. Sajūta bija tāda, it kā satiktos seni draugi, lai gan daudzus iepriekš nepazinu. Vienīgo, ko jau zināju, bija Emīls – mēs kopā trenējam bērnus volejbolā.

Man pašam lielākais izaicinājums bija solo dziedājums. Vajadzēja tiešām nopietni noskaņoties. Atceros, kā stāvēju aizkulisēs – uz skatuves vēl skanēja jautra dziesma, un tajā brīdī vajadzēja spēt pārslēgties un koncentrēties uz mūsu priekšnesuma vēstījumu. Tas nebija viegli, bet bija ļoti īpaši. Un vēl paliks atmiņā moments ar Latvijas Nacionālās operas un baleta vadošo baleta solisti Jūliju Braueri, kas bija daļa no mūsu uzstāšanās – tas mani patiešām aizkustināja. Tas bija tik skaists brīdis – kā simbolisks gaismas pieskāriens mūsu priekšnesumam. Viss tik skaisti savijās kopā – it kā viņa būtu tas gaišais, kas pāri mūsu galvai ir.

Kā šī pieredze ir mainījusi jūs kā cilvēkus? Vai pēc šova jūtat iedvesmu turpināt muzicēt jaunā līmenī?

Santa: Par jaunu līmeni gan es neesmu pārliecināta, bet, ja man piedāvātu iespēju muzicēt kā solistei, es noteikti teiktu “jā”. Dziedāšana man vienmēr ir bijusi ļoti tuva – tā kā ielikta šūpulī. Pēc “Mediņiem” man pat bija doma stāties Mūzikas akadēmijā, bet tajā laikā bija milzīga konkurence – tikai 3 vai 4 budžeta vietas. Ja netiki, studijas maksāja 3000 latu par pusgadu. Es netiku budžetā, un kopā ar daudziem citiem vienkārši atmetu ar roku. Tad devos studēt Kultūras vadību, bet neesmu pat nevienu gadu nostrādājusi kultūras jomā.

Sandis: Jāatzīst, ka pēc šova palika neliela rūgtuma sajūta. Tāda nepabeigta darba sajūta – it kā viss tikko sācies, bet jau jāaiziet. Tomēr šī pieredze man deva daudz – vispirms jau televīzijas pieredzi, skatuves mākslas izjūtu, pārliecību par to, ka varu. Tas lika noticēt, ka varu arī turpināt. Ar kora dalībniekiem mums jau ir padomā daži muzikāli aizmetņi. Mazā grupiņā esam sākuši domāt par jauniem virzieniem, un, domāju, pie tā noteikti neapstāsimies. Līdzdomātāju biedrību izveidosim (smejas). Es šo vēlēšanos esmu nēsājis sevī ilgi. Visādi apstākļi līdz šim atturēja, bet tagad šķiet – ir īstais brīdis. Ir jāšauj vaļā.

Emīls: Šis šovs man deva atspērienu jaunam mūzikas ceļam. Domāju, ka drīzumā dzirdēsiet kaut ko jaunu no manis un. iespējams, kopā ar vēl dažiem kora dalībiekiem.

Jānis: Šī pieredze man devusi lielāku brīvību – gan mūzikā, gan kustībās. Esmu cilvēks, kurš agrāk diez ko neuzdrošinājās uzstāties vai izpausties. Piemēram, šogad, Sieviešu dienā, kad volejbola komandai vajadzēja apsveikt meitenes, pats piedāvāju dziedāt. Agrāk tādu soli nebūtu spēris – vienkārši nebūtu saņēmies. Milzīgs paldies par to jāsaka Jurim Gogolim – viņš ir vienkārši fantastisks cilvēks. Ar viņu var runāt par jebko, viņš iedeva tik daudz mazu, bet nozīmīgu lietu, kas man palīdzēja justies daudz brīvāk. Pateicoties viņam, man atvērās pavisam cita kustību pasaule.

Mēs pat ar dažiem kora dalībniekiem izveidojām tādu kā nelielu grupu – “Squirrel Boizzz”. Vienu dziesmu jau kopā uzdziedājām. Domāju, ka kaut kas noteikti turpināsies – gan saistībā ar Katrīnu, gan ar citiem dalībniekiem. Šķiet, ka šis ir tikai sākums.

Ja jums būtu jāapraksta Rozā kora gars un kopējā enerģija vienā vārdā vai frāzē, kāda tā būtu?

Santa: Mēs spridzinām kā vāveres. Baldones ģerbonī ir vāvere, kas tur rokā čiekuru – un mēs to pieņēmām par savu simbolu. Mums pat bija rozā vāveres uzdrukātas uz logo, un beigās par rozā vāverēm mūs sauca visi – arī žūrija. Vāveres ir superčaklas, viņas lec no zara uz zaru, un tādi bijām arī mēs. Te redzama atsauce arī uz Ogri. Baldones ģerbonī redzama vāvere ar priedes čiekuru. Kurā ģerbonī ir priedes? Ogres!

Sandis: Jauda. Vienkārši jauda. Korī bija tik daudz un dažādu profesiju, personību, pieredžu – un, kad to visu salika kopā, izveidojās neticami spēcīga enerģija. Tā jauda nebija tikai skaļumā vai kustībā – tā bija siltumā, skatuviskajā spēkā, tajā, kā mēs viens otru atbalstījām. Mūsu starpā valdīja vienotība, ģimeniskums un darba kultūra. 

Emīls: Es domāju, ka kora auru nevar noraksturot  vienā vārdā. Uzskatu, ka Baldones Rozā koris ir saliedētākais koris visos “Koru karos 2025”.

Jānis: Man pirmais prātā nāk vārds brīvība. Vai arī – vieglums. Atmosfēra, kāda valdīja mūsu korī, bija neticami brīva un dabiska. Bija sajūta, ka esam satikušies kā seni draugi, lai gan daudzi viens otru nepazina. Bija patīkami uzturēties kopā, vienkārši būt – bez spriedzes, bez liekām robežām. Kad šovs beidzās, bija pat mazliet tukšuma sajūta. Mēģinājumi katru dienu bija kļuvuši par ierastu, foršu kopā sanākšanu, un neviens nevienam neapnika. Tāpēc, jā, brīvība un vieglums.