Gribas vispirms tev pajautāt, kurā punktā tu šobrīd esi savā dzīvē?

Paskatoties uz šo jautājumu filozofiski, varu teikt, ka šobrīd esmu lielā sirds mierā gan pats ar sevi, gan apkārtni. Zinu, ka ir ļoti daudz lietas, kuras nevaru ietekmēt – pasaules karus, skandālus un daudz ko citu, kas apkārt mutuļo un mudž. Ar to samierinos, jo dzīve tāda mēdz būt, un man ir izstrādājusies veselīga pieredze, rūdījums, jo, šķiet, es savos 35 gados zinu, kā pasaule ir iekārtota, un, ka nevajag par daudzām lietām tik bieži iespringt. Apzinos, ka nevaru ietekmēt pat daudzus procesus, kas pat saistīti ar mani, karjeru, darbu vai publicitāti.

Vai tu drīksti strādāt šobrīd savā profesijā?

Jā, es strādāju, jo pagaidām ir nevainīguma princips, tiesas spriedums nav vēl stājies spēkā. Es izeju visas tiesu instances, nesen beidzās apgabaltiesa, un es mēģināšu, ja paveiksies, pārsūdzēt spriedumu. Kamēr tas nav stājies spēkā, es turpinu strādāt. Pats svarīgākais, ka noteikti es šobrīd neesmu cietēja lomā

Vai notiekošais un potenciāli skarbākais scenārijs ietekmē kaut kādā mērā tavu identitātes jautājumu par to, kas tu esi, jo, kā nekā 16 gadi policijā nostrādāti?

Nē, jo apzinos, ka es esmu saimnieks sev. Kā gribēšu, tā darīšu, tāpēc arī man patiesībā ir vienalga, ko citi par mani raksta. Kādreiz gan es ļoti pārdzīvoju to, ja kāds par mani ko ne tā bija uzrakstījis.

Kādēļ pats oktobra vidū izlēmi nākt klajā ar ļoti apjomīgo skaidrojumu Facebookā par savu situāciju saistībā ar tiesvedību?

Es negribēju maldināt savus sekotājus. Tas process jau notiek šķiet trīs gadus, un es nebiju izteicies publiski nevienu reizi. Viss, ko tvēra prese, bija no tā, ko viņi uzzināja no tiesas vai prokuratūras, bet neviens nezināja manu attieksmi un domas. Protams, es neizteicos pirms tam, jo nevēlējos ietekmēt tiesu. Tiesa ir neatkarīga, un līdz ko tu sāc apgalvot, ka visa pasaule ir netaisnīga vai ka tā spriež netaisnu tiesu, tas kaut kādā mērā var ietekmēt. Man bija jāgaida, līdz pats process noslēgsies, tad arī sapratu, ka varu ko pateikt. Bija jūtams zināms spiediens, jo daudzi gribēja zināt, ko tad es par to domāju, tāpēc arī tik plaši uzrakstīju. Tagad visiem saku – ja gribat zināt, ko es saku, izlasiet manā Facebookā šo ierakstu.

Tomēr sajūta bija, ka ar tevi notika tas, kas bieži notiek mūsu valstī, ka cilvēks pasludināts par vainīgu vēl pirms gala sprieduma…

Jā, tieši ar to arī saskāros visus šos pēdējos divus gadus. Cilvēki uzreiz mani uzskatīja par vainīgu, pat nezinot lietas apstākļus, būtību, kā arī tiesas pierādījumus – gan tos, kas tika ņemti vērā, gan tos, kas netika. Visiem šķiet bija jau izveidojies viedoklis par mani, saistībā ar to, ko bija uzrakstījuši dažādi žurnālisti. To jau sen esmu sapratis, ka bieži medijiem nav svarīgi atspoguļot patieso, bet gan to informāciju, kas radīs klikšķus un skatījumus reklāmām. Bieži tiek pasniegts tā, lai tik lielāka rezonanse. Kādreiz pēc sniegtajām intervijām, kad palūdzu man atsūtīt to pārlasīt, es redzu, ka saruna ir laba, bet pieliktais virsraksts ir tik skandalozs, ka lasītājs noteikti sākumā padomās “ārprāts”… Manuprāt, ir maz žurnālistu un mediju, kas visu pareizi uzraksta. Protams, ir bijušas arī labas pieredzes, piemēram, ar “Ievas stāstiem”. Tur jutu, ka viņus neinteresē šis dzeltenais moments, un viņi strādā ar kvalitāti un skatās uz tevi, kā uz īpašu cilvēku. Tā ir labākā pieeja, kā atspoguļot publisku personu.

Vai tu pats patērē kādus medijus, lai uzzinātu, kas apkārt notiek?

Jā, es skatos gan portālu tvnet.lv, gan Latvijas televīziju. Viens no maniem galvenajiem informācijas avotiem ir Latvijas Radio 1, jo tur ir interesantas intervijas un ziņas, kuras klausos, esot bieži ceļā. Man ir svarīgi zināt, kas notiek pasaulē. Interesē, protams, arī aktualitātes par to, kas ir par karadarbību Ukrainā, tāpēc sekoju līdzi vairākiem ārzemju masu medijiem. Tomēr pamanīju, ka vienā brīdī es biju tik ļoti saguris no visas informācijas un tad kādu nedēļu es atslēdzos no līdzi sekošanas. Mēs patiešām nogurstam no ļoti lielā informācijas apjoma, kas ir ap mums. Ir vērtīgi zināt un būt lietas kursā par ziņām, bet ir dienas, kad tām nepietiek spēks, lai arī politika interesētu.  Īpaši tai sekoju līdzi, kad studēju tiesību zinātņu bakalauru. Jāpiemin noteikti “Ogres Vēstis”, kas ir mana bērnības avīze. Atceros, ka visi to lasījām. Man liekas, ka kādreiz vietējām avīzēm bija lielāka ietekme, nesalīdzinoši stiprāks spēks nekā tagad. Tagad informācijas ir tik daudz, ka nezini, kam sekot.

Ogrē tevi noteikti zina katrs ogrēnietis?

No Ogres esmu nācis, tur dzīvo mana ģimene. Tas viss kopā noteikti ir veidojis manu domāšanu un to, kas es esmu. Jā, es arī šobrīd strādāju Ogrē, un Brīvības ielā 6 ir mans iecirknis. Un tiešām, šķiet, ka es visus tur pazīstu (smejas). Strādāju policijā jau 16 gadus, un 15 no tiem ir aizvadīti dienestā Ogrē. Neskatoties uz koncertiem, iegūto slavu, es vienmēr esmu strādājis arī šo grūto un sarežģīto darbu.

Vai strādājot policista darbu, esi tā līdz galam apjautis, kas ir policists? Šķiet, cilvēkiem reizēm ir nepilnīgs priekšstats…

Policists ir sabiedrība! Kāda ir mūsu sabiedrība, tāds ir arī policists! Mēs kādreiz varam dzirdēt, kad kāds saka, ka ir šodien saticis ļoti sliktu policistu, un tad atkal kādu citu, kurš priecīgi dalās, ka ir saticis ļoti labu policistu, kurš palīdzējis vai parādījis ceļu.  Tāpēc es saku, kāda ir sabiedrība, tādi ir policisti. Patiesībā pats policists Latvijā ir nenovērtēts, jo tu esi savā darbā 24 stundas diennaktī. Tad, kad trūkst resursu un ir jāaizvieto kāds kolēģis, tev ir jābūt tam gatavam, pat ja tev pašam ir brīvdiena. Domāju, ka sabiedrība varētu būt cilvēcīgāka un saprotošāka, jo katrs policists, protams, dara tikai savu darbu, arī tad, ja ir slikti laikasptākļi, bet kāds grib atpūsties un priecāties savā ballītē. Policists ir klāt savā maiņā un godprātīgi pilda savus pienākumus. Pats vienmēr esmu mēģinājis būt labsirdīgs, lojāls, atvērts un izpalīdzīgs.

Kopā ar savu mammu, foto no personīgā arhīva

Tu pieminēji ģimeni kā vienu no tiem pamatiem, kas tev ir un kas tevi pašu ietekmējis it visā.

Jā, vispirms es sevi vienmēr esmu pozicionējis kā labsirdīgu cilvēku, kas dara labu, jo man vienmēr gribējies, lai pasaule ir labāka. Gribās, lai tā ir labāka arī caur mūziku. Šobrīd it kā ir pat stilīgi dziedāt par vis kaut ko, arī sliktām lietām. Klausoties mūziķos, kas dzied par narkotikām, alkoholu, arī esmu uzdevis sev jautājumu, ka varbūt jāpamainās tajā virzienā un jāmaina teksti? Tomēr nē, sajutu, ka tas noteikti nav manā kodā iekšā. Vienmēr esmu bijis vienkāršs, patiess un tuvāks tautai. Man liekas, ka tas arī cilvēkiem patīk, un viņi novērtē, ka esi nesamākslots un netēlo no sevis neko.

Kas ir labākais, ko tu esi paņēmis no savas ģimenes?

Svarīgākā lieta ir tā, ka neskatoties uz grūtībām sev apkārt, ir jāmāk atrast kompromisi un vienmēr viss ir ar savējiem jāizrunā. Protams, visi mēdz kādreiz strīdēties. Esmu redzējis, ka tētis ar mammu kādreiz strīdas, bet viņi vienmēr ir palikuši kopā. Izrunāšanās ir attiecību fundaments. Tas noteikti ir tas, ko es gribu ienest savās attiecībās, lai tās būtu veselīgas. Nevis to, ka mēs pie pirmajām grūtībām padodamies un ejam katrs savu ceļu, bet, ka izrunājamies. Visi redzam, ka publiskām personām mēdz būt desmitiem attiecību, entās laulības, visi precas, ķīvējas, šķiras. Tomēr man gribas uztvert citu vilni tajā. Svarīgi ir nepazaudēt pašu kodolu...

Kopā ar savu līgaviņu, foto no personīgā arhīva

Tev Facebookā ir turpat 5000 draugi, bet noteikti starp tiem ir kāds vai kādi bērnības draugi, kas palikuši?

Jā, man ir viens ļoti labs bērnības draugs Jānis Zīle, kas ar mani ir kopā, neskatoties ne uz ko, kā man ir gājis. Viņš dzīvo Dobelniekos, un ir mans labākais draugs. Vēl saka, ka vīrietim sievietes nevar būt labi draugi, tomēr man ir ļoti labs draugs-sieviete, kas šobrīd dzīvo Čehijā ar savu draugu. Ar šo sievieti iepazinos viņas rīkotajā vecmeitu ballītē savai māsai, kurā viņa bija mani uzaicinājusi kā mūziķi. Tas bija pirms 10 gadiem, pēc tam es nodziedāju viņu kāzās, un mēs turpinājām komunicēt. Parasti es reti sev pielaižu klāt cilvēkus, bet tie pāris, ar kuriem notiek tas klikšķis, tad arī komunicēju tālāk ikdienā.

Kopā ar draugiem Jāni Zīli (vidū) un Jāni Guļko, foto no personīgā arhīva

Un kas ir tava uzticamības komanda mūzikā?

Laika gaitā man patiešām ir sava komanda izveidojusies. Tā noteikti ir izdevniecība MicRec ar Guntaru Raču. Viņam es ļoti uzticos. Mana pirmā dziesma “Dievs tevi mīl” tapa ar viņu, Guntars bija vārdu autors tai. Tad manā komandā ir video operators Kaspars Dvinskis, daži producenti – Artūrs Palkevičs, Jānis Čubars no Ogres, Gints Stankevičs. Tie ir cilvēki, ar kuriem gadiem jau kopā strādāju, un katrs no viņiem stiprs savā jomā.

Kas bija tavi muzikālie pirmsākumi?

Dziedāt man ir paticis vienmēr. Skolā, kad bija jāizvēlas tautu dejas vai koris, es izvēlējos iet dziedāt. Pašu mūziku tā pa īstam man atvēra mums zināmā ogrēniete, dziedātāja Antra Stafecka. Ar viņu iepazinos laikā, kad dziedāju korī. Arī es toreiz gribēju pamēģināt solo un mēs ar viņu Ikšķilē kopīgi nodziedājām vienu duetu. Tie bija mani pirmsākumi manai izaugsmei. Es vienmēr zināju, ka varu dziedāt, lai arī skolas laikā man tieši mūzikā bija sliktas atzīmes (smejas). Es līdz galam tā arī nelasu notis, jo es daru to, kas plūst un sekoju tam, ko dzirdu. Zinu, ka ir ļoti daudz labu producentu un dīdžeju, kas nezinot notis, spēj rakstīt skaistas dziesmas, ko spēlē radio stacijas.

Vai uzstājoties koncertos, tu vienmēr izpildi savas rakstītās dziesmas?

Jā, tieši tagad esmu sācis to darīt vairāk, jo es saprotu, kāda tā ir vērtība. Tad, kad esi pats rakstījis, ir arī vieglāk izpildīt, jo tā dziesma jau ir nākusi no tevis. Tad, kad tev atsūta gatavu materiālu, tam jāpielāgojas. Savos koncertos es lielākoties spēlēju solo dziesmas. Reizēm tās ir kaverversijas no citiem izpildītājiem, bet ticu, ja cilvēki mani aicina, tad viņi grib dzirdēt tieši manas dziesmas. Un to pa gadiem man ir sakrājies daudz, lai nospēlētu jau plašu programmu. 

Tavām dziesmām ir ļoti pārdomāti video klipi, kā līdz tiem nonāc?

Pirms trim gadiem tapusī dziesma ar maniem vārdiem “Paturēt tevi”, piemēram, ir par vietu, no kurienes esmu pats nācis – Ogri, tur minēts ir kastaņkoks, un šai dziesmai kadrus atļāva izmantot kāds ļoti skaists pāris no sava kāzu video. Tas beigās sanāca kā patiess stāsts. Vienmēr mēģinu saprast, ko vēlos redzēt savā dziesmā.

Piemēram, dziesmai “No jauna atradies”, kas laista klajā pirms mēneša klipa veidošanā ir kadri no vietām ārpus Latvijas. Mums bija uz Jāņiem jābrauc dziedāt latviešiem Frankfurtē. Pateicu operatoram, lai paņem līdzi kameru un kaut ko iefilmē. Tajā brīdī pat nezinājām, vai varēsim to integrēt klipā. Augusta beigās piefilmējām klāt dabu. Kadri, kas ir filmēti ārpus Latvijas ir kā pievienotā vērtība, piemēram, kadri no Igaunijas. Tā sanāca, ka materiālā satiekas urbanizācija un daba.

Nikolajs Puzikovs un Adriana Miglāne dziesmā "Kad es mīlēšu tevi" (2024)

Vai arī šobrīd tu gatavo kādu koncertprogrammu?

Es gribētu nākošgad paspēlēt vairāk kāzās, esmu īpaši arī izveidojis jau tam sastāvu. Par nākotni vispār domājot, zinu, ka es noteikti no aktīvās mūzikas prom neiešu. Gribu arī turpmāk gadā vismaz divus, trīs singlus izlaist. Tas ir daudz, jo dziesmu sagatavot nemaz nav tik viegli. Varu pavasarī iedziedāt, bet tikai tagad ziemā  izlaist, jo ir pats apstrādes process, filmēšana, montāža, un skaties - laika griezumā jau teju gads apkārt vienai dziesmai.

Kuru atgriezenisko saiti no klausītājiem tu novērtē visvairāk?

Tas, kas notiek koncertos, jo tur es satieku savus klausītājus. Nesen diskutējot vienā Tiktok live ar Robertu Lejasmeijeru, runājām, kas ir labāk - vai tas, ja tu nodziedi vienu koncertu gadā un saņem lielo naudu vai arī, ja dziedi daudz mazos koncertus un saņem mazāk? Atbildēju, ka es labāk Latvijā dziedu vairāk par mazāku samaksu, jo tad es varu būt pie katra sava klausītāja. Mūsdienās ne kurš katrs var atļauties to savu iemīļoto mākslinieku pasaukt. Man ir bijis tā, ka es spēlēju kādā pagastā desmit cilvēkiem, bet kā viņi mani ir gaidījuši! Pēc koncerta es vēl pasēžu, padzeru kafiju un apēdu pagasta vadītāja atnesto smalkmaizīti. Tā privātkoncerta sajūta ir jaudīgāka un sirsnīgāka nekā pūlis, jo viņi tev skatās acīs, uzdod jautājumus, un kopā tā ir vērtīga pieredze. Koncertos svarīgākais nav skaits, bet atgriezeniskā saite un to, ko iegūst tie, kas ir atnākuši. Policijā man tik bieži nesaka paldies, kā reizēs, kad es aizbraucu uzstāties uz kādu nelielu pagastu (smejas).

Uzstājoties, tu radi svētkus citiem, bet kas ir tavi svētki un tava svētku sajūta?

Man no bērnības vienmēr paticis rudens un īpaši ziema, kad viss ir tik balts, kluss un var slēpot. Vasara man vienmēr šķita pārāk karsta un grūta. Latviešiem vispār vasara ir tāds darba laiks, ir daudz āra darbi un pienākumi uz laukiem vai mazdārziņos. Smejos, ka man dzīvē dārzs nebūs, gribu tikai nopļaut zāli un baudīt. Tā kā mēs ģimenē esam pareizticīgie, svinam gan sarkanos datumus, gan pareizticīgo Ziemassvētku vakaru. Arī jauno gadu svinam divreiz.

Cik ticībai ir liela nozīme tavā ikdienā?

Ticība man bijusi vienmēr svarīga. Jo tas ir tas, no kurienes tu nāc. Reliģiju vienmēr esmu uztvēris kā cieņu pret savām saknēm, radiniekiem, tēvu, kas man ir mācījis daudz ko. Jau no bērnības esmu gājis uz baznīcu. Atceros vienmēr vienu no kolosālākajām tradīcijām, kad, piemēram, uz Lieldienām gājām baznīcā, svētījām ēdienu. Saliec maltīti, visu, ko ēdīsi, apkārt ir ģimene, bērni, visi stāv ap galdiem, tad nāk mācītājs, kurš visus nošļaksta ar svēto ūdeni. Kādam trāpa pa seju ar ūdeni, bērni smejas un apkārt valda tik liels prieks. Es gribētu to noteikti nodot tālāk saviem bērniem. Studiju gados padziļināti studēju arī “Baznīcas tiesības” pie Ringolda Baloža. Man bija liela interese pētīt to, kā reliģijas ir vēsturiski attīstījušās, kā dzīvojušas, un cik daudz gan pareizticība ir ieguldījusi latviešu  attīstībā, identitātē un tajā, lai Latvija vispār eksistētu. Protams, apzinos arī reliģiju mīnusus, tāpēc saku, ka nav viena labāka vai sliktāka reliģija.

Likums strādā spēcīgāk, kad ir ierakstīts sirdī, ne uz papīra…

Jā, tās ir šīs dabiskās paražu tiesības, kad tev nav obligāti jābūt kādam likumam, lai kaut ko cilvēkam aizliegtu. Mums Latvijā vispār ir tā, ja kaut kas nav aizliegts, tad ir atļauts. Obligāti katram latvietim vajag entos likumus, lai it kā būtu kārtība. Cik pašam policijas darbā ir bijušas situācijas, kurās atskan jautājumi – kur tas ir rakstīts un vai tāds ir likums? Nu nav vienmēr viss ierakstīts likumā…

Jau pieminētajā dziesmā “No jauna atradies” ir vārdi, ka “ja tu vairāk dosi, vairāk saņemsi atpakaļ”. Šis princips tiešām strādā arī tavā ikdienā?

Jā, protams. Es vienmēr esmu ticēiis tam, ka cilvēku jau nevar apmuļķot. Tev ir jādod sevi tādu, kāds esi, ja studijā ieiesi un sāksi izlikties, to klausītājs nolasīs arī tad, kad dziesma būs iznākusi. Tu nevari apmānīt to, kas tevi klausās. Vēl ticu, ka vārdam ir liels spēks. Ir jādzied par to, ko vēlies piedzīvot. Kādus vārdus izteiksi, tādus saņemsi atpakaļ. Es arvien vairāk piedzīvoju to, ka gribu ar savām dziesmām cilvēkiem pateikt un iedot ko vērtīgu un pamācošu.

Katru gadu Nikolajs Puzikovs piedalās fonda "Nāc līdzās" īpašajos koncertos, arī šogad tāds izskanēja Ogrē 8. decembrī, koncerta ierakstu varēs redzēt 25. decembrī LTV1. Foto kopā ar vienu no koncerta dalībniecēm - Diānu.