Par ko tiek lauzti šķēpi? Par leģionāru vairodziņu Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga krāsās – simbolu, ko plānots attēlot uz Januma pieminekļa. 6. februārī Ogres novada pašvaldībā tika spriests par šī pieminekļa ieceres saskaņošanu un piedalījās arī Aizsardzības ministrijas, Kara muzeja un Valsts drošības dienesta pārstāvji.

Valsts drošības dienesta viedokli esam pievienojuši šai publikācijai. Ogres Vēstures un mākslas muzeja vadītāja vietnieks zinātniskajā darbā vēstures doktors Ritvars Jansons norāda, ka latviešu leģionāru vairodziņš ar sarkanbaltsarkanu karogu un uzrakstu «Latvija» nav nacistu simbols. Nevienā vācu reglamentējošā dokumentā nav uzrādīts, ka leģionāra formas sastāvdaļa ir bijis šis vairodziņš. Tā ir atsevišķa latviešu karavīru pazīšanās zīme, ko viņi izmantoja pēc savas ierosmes. «Manā juridiskā uztverē tas nav salīdzināms ar SS un citām nacistu vai komunistu okupantu karaspēka zīmēm,» sacīja R. Jansons. Jāpiebilst, ka Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla prāvas spriedumā 1946. gada 1. oktobrī SS pasludināta par noziedzīgu organizāciju, vienlaikus atzīstot, ka par noziedzniekiem nav atzīstamas tās personas, kuras valsts iesauca tādā veidā, ka viņiem nebija izvēles iespējas, un kuras nebija izdarījušas šādus noziegumus. Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis uzsvēra, ka vairodziņu leģionāri lika paši, tādā veidā parādot, ka pieder Latvijai un cīnās par Latviju.

Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā vēstures doktors Juris Ciganovs ierosināja Januma skulptūrai cepurē iekalt saulīti, jo tāda atšķirības zīme raksturīga tikai Latvijas armijā. «Mēs ar to bijām unikāli,» viņš piebilda tikšanās reizē Ogres novada pašvaldībā. Atšķirīgo viedokļu dēļ Ogres novada pašvaldība plāno vērsties Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā pēc skaidrojuma.

Kā vairodziņš nonāca uz formastērpa

Latvijas Kara muzejs 2022. gadā izdeva grāmatu «100 liecības par Latviju Otrajā pasaules karā». Viens no stāstiem veltīts latviešu leģionāru piedurknes uzšuvei – vairodziņam. Latviešu SS Brīvprātīgo brigādes un 15. Latviešu SS Brīvprātīgo divīzijas kareivjiem nebija atļauts uz svārku apkakles labajā pusē nēsāt SS parauga zīmotnes ar SS rūnām. Viņiem bija jānēsā tukša melna zīmotne. Toties visiem bija jānēsā SS formastērpi. Obligāti.

Latviešu SS Brīvprātīgo brigādes karavīri ieviesa tradīciju uz piedurknēm nēsāt uzšuves – vairodziņus sarkanbaltsarkanā krāsā, un šo tradīciju pārņēma arī Latviešu leģionā. 15. divīzijas leģionāri kā atšķirības zīmi izmantoja arī saulīti. Tā bija pašdarbība, nepastāvēja strikts standarts, tāpēc karavīri, kā mācēja, tā darināja savus vairodziņus gan izmēra, gan dizaina ziņā. Vācu militārajai vadībai tas nepatika – latvieši pārkāpa vācisko «ordnungu» jeb kārtību. Visbeidzot ar pavēli noteica, ka divīzijā vairodziņš jānēsā uz formastērpa labās piedurknes 15 cm zem uzplečiem.

Latviešu kareivji nebija vienīgie, kas izmantoja atšķirības zīmes, uzsverot savu piederību valstij. Ieroču SS sastāvā cīnījās vairāku Eiropas valstu brīvprātīgie, un arī viņi uz formastērpiem nēsāja nacionālās emblēmas. 1943. gada rudenī SS struktūru vadītājs Heinrihs Himlers piekāpās un piekrita ieviest latviešu nacionālo emblēmu – sarkanbaltsarkanas krāsas vairodziņu ar uzrakstu «Latvija». Vairodziņus ieviesa arī Latviešu leģiona vienībās.

Kā rakstīts iepriekš minētajā grāmatā, «no 1943. līdz 1945. gadam bija saražoti vairāki vairodziņa paveidi ar uzrakstu «Latvija», paralēli tam nēsāja arī vairodziņus bez uzrakstiem». Tie bija gan pašdarināti, gan rūpnieciski ražoti, no dažāda materiāla, atšķirīgos krāsu toņos. Vairodziņus ražoja darbnīcas Rīgā un Dahavas koncentrācijas nometnē, kur saražoja pēdējos Latviešu leģiona vairodziņa veidus. Tie bija tā dēvētā franču vairoga formā, viens taisns, otrs slīps, sarkanbaltsarkanā krāsā. Kreisajā augšējā malā baltiem diegiem izšūts uzraksts «Latvija». Vairodziņu iekļāva melnas krāsas josla. Latvijas Kara muzejā glabājas ap 60 vairoga formas uzšuvju, starp tiem arī Taurupes pagastā dzimušā ģenerāļa Rūdolfa Bangerska vairodziņš.

Kas ir Vilis Janums

Dzimis Codes pagastā 1894. gada 7. janvārī. Nodzīvojis garu dzīvi un mūžībā devies 1981. gada 6. augustā Vācijā. 2007. gada 9. oktobrī viņa pīšļi tika pārapbedīti Rīgas Brāļu kapos blakus «Mātei Latvijai». Pirmajā pasaules karā Janums piedalījās Latviešu strēlnieku pulku sastāvā, Latvijas atbrīvošanas cīņās, vēlāk dienestu turpināja Latvijas armijā. 1943. gada jūnijā tika iecelts par Latviešu leģiona 15. divīzijas 33. pulka komandieri. Bijis «Daugavas Vanagu» dibinātājs un pirmais priekšnieks. Ieguvis militāro izglītību un veidojis militāro karjeru. Viņš bija nozīmīgākās latviešu pretošanās organizācijas – Latvijas Centrālās padomes – militārais padomnieks. Pieļauju, ka šo organizāciju vairāk zinām saistībā ar Konstantīna Čakstes vārdu.

1945. gada aprīlī Janums saņēma pavēli aizsargāt Berlīni, taču viņš lēma citādāk. Viņš kopā ar savu pulku padevās gūstā amerikāņu armijai. Janums izglāba 824 karavīrus, kuriem palikšana Berlīnē nozīmētu nāvi vai nokļūšanu padomju armijas gūstā. Tiek nosaukti precīzi skaitļi – Januma vadībā amerikāņiem padevās 40 virsnieku, 126 instruktori un 658 kareivji no kaujas grupas. Nebija vienkārši izkļūt no Berlīnes īsi pirms kara beigām. Viņiem izdevās. Par to viņš atgādināja pēc trim gadiem savā uzrunā «Daugavas Vanagiem».

Nespekulēsim, vai Janums bija apveltīts ar spēcīgu intuīciju, vai arī tās bija viņa militārajā karjerā gūtās zināšanas un prasmes, kas ne reizi vien ļāva pieņemt tālredzīgus lēmumus. Piemēram, pēc Padomju Savienības īstenotās Latvijas okupācijas no armijas atvaļināja arī pulkvedi Janumu. Kāda būtu viņa nākotne, ja Janumu ģimene nebūtu izceļojusi uz Vāciju? Nošaušana, izsūtīšana… Visticamāk, ka tā. 1941. gada sākumā Janums panāca, ka ģimenei deva atļauju repatriēties uz Vāciju. Viņi nepiedzīvoja 1941. gada jūnija deportācijas.

Drīz vien Janums atgriezās Latvijā un karoja Latviešu leģionā. Kāpēc? Citēsim pašu Vili Janumu, viņa rakstīto 1948. gada 18. novembrī: «1943. gada pavasarī vācu okupācijas vara smagi nospieda latviešu tautu. Tanī pašā laikā vācu bruņotie spēki Austrumu frontē zaudēja kaujas, citu pēc citas, un Latvijas robežām tuvojās Sarkanā armija. Izmocīto, pusbadā nomērdēto deportējamo vīriešu bari, pusārprātīgo ar varas darbiem pieveikto sieviešu vaimanas un bez apgādniekiem palikušo, apkārtklīstošo bērnu raudas bija nešķirami bruņoto aziātu pavadoņi. Šajā mūsu tautai tik dramatiskajā un izšķirīgā brīdī pats liktens latvju karavīram uzstādīja jautājumu – ko darīt? Neatbildēt, izvairīties nebija nekādu iespēju, jo aiz muguras viļņoja dziļā jūra, dienvidrietumos drupās grima uzvaras reiboņa apstulbinātā vācu tauta, bet no austrumiem vēlās sarkanās aziātu ordas. Tāpēc latvju jaunekļiem bija jāizšķiras – ko darīt: sekot mobilizācijas pavēlei un iestāties latviešu leģionā, vai doties mežā, lai, apvienojoties ar komūnistu partizāniem, pretotos mobilizācijai un okupācijas varai; vai pamest visu un uzdot cīņu, meklējot drošību Zviedrijā vai Vācijā. Mēs, latvju vīri, pametām savas ģimenes un mantu likteņa ziņā un tvērām šautenes, neprasot, kas mums tās pasniedz. Mēs varam būt lepni, ka Latvijai tik izšķirīgā brīdī neesam izvairījušies no cīņas un ciešanām par savu tautu un tēvu zemi.

Būdami lepni uz savu tautu un vienību, ar latvju vīru sīkstumu cīnījāmies pie Volchovas un Veļikajas upēm, cieti kā klints stāvējām Kurzemes cietoksnī un kā vētras nesti lauzāmies ārā no Pomeranijas ielenkumiem. Mēs varam būt lepni, jo esam cīnījušies un guvuši uzvaras, kam līdzīgu nav latviešu tautas vēsturē. Neviens latviešu karavīrs nebija un nedomāja cīnīties pret rietumu sabiedrotiem. Tāpēc arī mēs lauzāmies ārā no krievu ielenkumiem. Ticēdami, ka arī latviešu tautai ir tiesības būt brīvai un laimīgai, bez vainas apziņas mēs devāmies pretī sabiedroto armijām.»

Janums atzīst, ka leģionāri piedzīvoja vilšanos, jo viņu «stāja un cīņa bija pārprasta. Nokļuvām gūstā kā koloboranti un SS vīri. Cietām pazemojumus, salu un daudzkārt trūkumu. Tomēr palikām stipri savā pārliecībā, ka esam cīnījušies par taisnu lietu».

«Daugavas Vanagu» nozīme

Ar tādu pārliecību latviešu kara veterāni Zedelgemas karagūstekņu nometnē Beļģijā izveidoja karā cietušo latviešu un viņu ģimenes locekļu kulturālās un saimnieciskās aprūpes biedrību «Daugavas Vanagi». Tā dibināta 1945. gada 28. decembrī. «Daugavas Vanagu» priekšsēdis no 1946. līdz 1969. gadam bija Vilis Janums. Viņš vēršas pie «Daugavas Vanagiem» 1948. gadā, atgādinot: «Mēs atgriezāmies kā organizēta un morāliski stipra Daugavas Vanagu vienība. Iekļaujoties trimdas saimē, mums nereti nācās paciest netaisnību un palikt malā. Bet ar savu darba prieku, mērķa apziņu un vienību visam tam esam tikuši pāri. Un pēdējā laikā esam darījuši daudz, lai organizētu un vienotu visu trimdas saimi. Ceram, ka arī šai darbā būs sekmes.

Šodien – Latvijas valsts dibināšanas dienā –, 18. novembrī, mēs klausāmies vēstures soļos, kas stāsta par latviešu tautas centieniem un cīņām cauri gadu simteņiem līdz brīvai tautai, zemei un valstij; stāsta par Latvijas pirmajiem trīsdesmit gadiem. Visu to uzlūkojot, goddevībā suminām dzīvības devēju, latviešu asins sargātāju un varoņu izauklētāju  – latvju māti; savu pateicību mēs veltām tiem, kas, sekojot tēvzemes aicinājumam, cīnījušies un cietuši; atzinība visiem, kas tēvzemes sargus šajās cīņās atbalstījuši. Mēs vērojam likteņa rata griezienus, vērojam, kas tuvojas latviešu tautai. Mēs klausāmies un ceram. Mūsu ticība Latvijai aug augumā.

Daugavas Vanagi, kas savu uzticību Latvijai jau apliecinājuši, ejot kaujās, cīnoties par tēvzemi, ir gatavi tvert ieročus, no jauna doties cīņā un nenorimt cīnīties, kamēr varmācīgā vara būs padzīta no mūsu zemes un Latvija būs brīva.»

Bēgļu nometņu periodā Vācijā tika izveidotas 48 «Daugavas Vanagu» teritoriālās nodaļas, bet pirmā šīs organizācijas pilnsapulce Vācijā sanāca 1948. gada 2. jūnijā. Sākumā «Daugavas Vanagu» darbība koncentrējās trijos galvenajos virzienos: bijušo karavīru materiālā un kulturālā aprūpe, cīņa par bijušo karavīru un viņu piederīgo tiesībām, kā arī politiskā darbība. Janums ieņēma vairākus amatus trimdas organizācijās. 1974. gadā tika nodibināts Pulkveža Viļa Januma fonds izglītības un jaunatnes pašdarbības veicināšanai. Vietā atgādināt, ka 1952. gadā pēc Januma ierosinājuma «Daugavas Vanagu» valde 16. martu pasludināja par leģiona cīņu atceres dienu.

Zedelgemas sindroms

Zedelgemas vārdu Latvijā dažādās toņkārtās vēlreiz locīja vispirms 2018. gadā un pēc tam – dažus gadus vēlāk. Latvijas Okupācijas muzeja biedrība kopā ar Zedelgemas pašvaldību vienojās izveidot vides objektu ar sākotnējo nosaukumu «Piemineklis brīvībai» jaunā pilsētas rajona laukumā, kam ir dots nosaukums «Brivibaplein» («Brīvības laukums»). Šī vieta atrodas apmēram trīs kilometrus no agrākās gūstekņu nometnes, kurā atradās arī latviešu leģionāri.

2017. gada vasarā Latvijas Okupācijas muzejs un Zedelgemas pilsēta izsludināja konkursu tēlniekiem. Konkursa noteikumi paredzēja, ka pieminekļa dizainā jāiekļauj jēdziens «brīvība» simboliskā nozīmē. Piemineklim jāatgādina par latviešu un citu Baltijas karagūstekņu atrašanos Zedelgemas britu kontrolētajā karagūstekņu nometnē. Viņi bija spiesti karot nacistiskās Vācijas pusē pret otru naidīgu svešu varu – Padomju Savienību. Cerot uz sapratni un palīdzību, 11 727 latviešu karavīri Otrā pasaules kara beigās padevās Rietumu sabiedrotajiem un nonāca britu gūstā Zedelgemā. Nometnē latviešu karavīri izgatavoja Brīvības pieminekļa atveidu, lai pie tā 1945. gada 18. novembrī atzīmētu Latvijas neatkarības 27. gadadienu, kā arī nodibināja organizāciju «Daugavas Vanagi».

Konkursā par labāko atzina Kristapa Gulbja piedāvāto metu «Latvijas stāvstrops». Autors to raksturojis: «Zedelgemas nometnē bija gandrīz 12 000 latviešu karavīru. To skaits ir līdzvērtīgs bišu skaitam stropā. Mana ideja ir piemineklī apvienot kopīgās eiropeiskās vispārcilvēciskās vērtības un visiem eiropiešiem saprotamu simbolu valodu ar tikai Latvijai īpašo un vizuāli raksturīgo. Latvijas bišu saime Flandrijas zemē. Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, ar likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, BRĪVĪBU.»

Pieminekli «Latvijas stāvstrops brīvībai» izveidoja, uzstādīja, 2018. gada septembrī svinīgi atklāja. Dažus gadus viss bija labi, diplomātiskā valodā tika vēstīts, ka šis projekts jau ir veicinājis Zedelgemas iedzīvotāju izpratni gan par savas pilsētas vēsturi, gan arī par Latvijas, Baltijas un, plašāk, – arī Austrumeiropas vēstures notikumu sarežģīto gaitu. Tik vien bija.

Jau 2021. gadā atskanēja neapmierinātas balsis – «Latvijas stāvstrops brīvībai» Beļģijā godinot nacistu kolaborantus, tāpēc piemineklim jāpazūd. Nelīdzēja nekas. Ne Latvijas Ārlietu ministrijas diplomātiskā nota, ne skaidrojumi, ka piemineklis atgādina Beļģijas sabiedrībai par Otrā pasaules kara traģiskajām sekām un izrāda pienācīgu cieņu karavīru piemiņai.

2022. gadā piemineklis tika noņemts.

Valsts drošības dienesta skaidrojums

Informējam, ka Valsts drošības dienests (VDD) konceptuāli atbalsta Ogres pašvaldības iecerētā skulptūru ansambļa izveidi un uzstādīšanu, tostarp Latvijas armijas virsnieka Viļa Januma tēla iekļaušanu šajā ansamblī. Vienlaikus dienests ir vērsis uzmanību uz atšķirīgajām likumā «Par padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā» ietverto normu interpretācijas iespējām attiecībā uz emblēmu, ko iecerēts iekalt V. Januma skulptūras postamentā.

Par šo jautājumu jau ilgstoši notiek diskusijas Pieminekļu, piemiņas zīmju un piemiņas vietu izveides konsultatīvajā padomē, kurā piedalās gan VDD, gan Ogres pašvaldības pārstāvji. VDD ir vērsis Ogres pašvaldības un Pieminekļu, piemiņas zīmju un piemiņas vietu izveides konsultatīvās padomes uzmanību, ka konkrētās emblēmas ietveršana iecerētajā skulptūrā saskaņā ar pašreizējo normatīvo regulējumu var tikt interpretēta dažādi.

Respektīvi, saskaņā ar likumu «Par padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā» publiskajā telpā ir aizliegts izvietot pieminekļus un citus objektus, kuros ietverti padomju varas vai nacisma simboli. Emblēmu, kuru patlaban iecerēts iekalt V. Januma skulptūras postamentā, pie saviem formastērpiem nēsāja nacistiskās Vācijas armijas Latviešu leģiona karavīri. Uz šo faktu Pieminekļu, piemiņas zīmju un piemiņas vietu izveides konsultatīvās padomes sanāksmēs ir norādījuši arī Latvijas Okupācijas muzeja un Latvijas Kara muzeja pārstāvji.

Vienlaikus atzīmējams, ka likumā «Par padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā» nav precīzi definēts, kuri ir uzskatāmi par nacisma simboliem, līdz ar to ir iespējamas dažādas interpretācijas par konkrētās emblēmas izmantošanu. Tādēļ VDD ir atbalstījis Ogres pašvaldības ieceri lūgt Saeimai kā likumdevējam precizēt likumā lietoto terminu «nacisma simboli», lai turpmāk novērstu dažādas interpretācijas par konkrētu simbolu izmantošanu. Tas, vai konkrētā emblēma ir vai nav uzskatāma par nacistiskās Vācijas armijas Latviešu leģiona Ieroču SS grenadieru pulka formastērpa sastāvdaļu (proti – vai šī emblēma ir tikusi reglamentēta kā daļa no formastērpa vai arī tās lietošana ir bijusi brīvprātīga), ir profesionālu vēsturnieku kompetencē, kuru viedokli tad arī likumdevējs, izskatot šo jautājumu pēc būtības, varētu uzklausīt.

Papildus VDD Pieminekļu, piemiņas zīmju un piemiņas vietu izveides konsultatīvajā padomē ir informējis par riskiem, ka neviennozīmīgi vērtējamu elementu izmantošana skulptūrā var raisīt negatīvu rezonansi sabiedrībā un tie var tikt izmantoti Krievijas propagandā Latvijas diskreditācijai.

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024