Sākšu ar komplimentu, ko man teica kāda latviešu valodas skolotāja, kura ielūkojās šajās īspasakās un novērtēja, cik skaista tajās ir pati valoda. Ko jūs pats sakāt par mums apkārt dzirdamo latviešu valodu? Valodas zinātāji, pedagogi mēdz satraukties…

Valoda, manuprāt, ir dzīvs organisms, kas drīkst attīstīties. Tajā drīkst ienākt jauni vārdi. Man gribētos, lai iespēju robežās būtu balanss starp valodas attīstību un tās saglabāšanu. Jā, ir senie vārdi, piemēram, slīmests un īlens, kurus cilvēki ikdienā lietoja, bet kāpēc šie vārdi kļuvuši par senvārdiem? Tāpēc, ka lietas, ko tie vārdi apzīmēja, zaudēja savu aktualitāti. Būtu nepareizi tagad spiest lietot un pārvaldīt valodas senos slāņus. Valodai ir arī dažādas lomas. Tu vari to lietot ikdienā kā instrumentu, piemēram, lai tiktu no punkta A uz punktu B, tur nekādus smalkumus nevajag, bet tad ir cilvēki, kurus interesē pati valoda valodas pēc. Tās ir dažādas izpratnes. Līdzīgi kā kādam interesē aizbraukt ar mašīnu no vienas vietas uz otru, bet citam interesē pati mašīna, kas tajā ir iekšā.

Ir cilvēki, kas savu valodu ļoti mīl un caur to arī savu patriotismu izjūt, bet ir latvieši, kam viņu valoda ir vienkārši saziņas līdzeklis. Viņi arī nemanīs, kā tajā tiek iepludināti kādi vārdi no citām valodām. Citreiz cilvēks var būt liels savas zemes patriots, bet nebūt savas valodas aktīvais kopējs, jā, arī tā mēdz gadīties.

Jums kā rakstniekam valoda noteikti ir arī kā instruments…

Jā, gribas jau, lai tā mana doma tā skaisti tiek ietverta vārdos, bet es zinu, ka ir valodnieki un valodas zinātāji, kas šai lietai pieiet, iespējams, daudz dziļāk. Man primāri ir pati doma. Es gribu, lai tā ir skaista, jo tad zinu, ka tie vārdi paši atnāks.

Minējāt citu valodu vārdu ieplūšanu. Teju vai ik uz soļa šodien izteikti jūtam angļu valodas ietekmi.

Anglicismi ir parādība, kas skar visas valodas, ne tikai latviešu. Tā ienāk iekšā visur, jo, piemēram, jaunieši internetā un Youtubē skatās lietas angliski. Mums ir relatīvi maza valoda, bet pat lielās valodas šodien saka, ka viņu jaunatne lieto anglicismus. Arī franču jaunatne tos lieto un jauc iekšā savā valodā. Ar mums notiek tas pats.

Domāju, ka ir valodas slāņi, kur tas ir pieņemami. Es gan savās pasakās negribētu iekšā lietot anglicismus. Man tas liktos neglīti, bet sarunvalodā tas ir … ok (smaida). Nevaru iedomāties, ka kādā savā pasakā es varētu lietot šo “ok”. Tas tur nepiestāv. Tas būtu kā fastfoods. Smalkākai maltītei nepiestāv uzspiest virsū majonēzi. Tomēr tas nenozīmē, ka valodai nedrīkstētu būt šis mazliet brutālākais slānis, kas ikdienā tiek lietots. Protams, ir arī šis pavisam vulgārais slānis – vulgārismi, rusicismi, kas ir ļoti prasti. Diezgan bieži var dzirdēt jauniešus, kas nav dzīvojuši padomju laikā, lietojam daudz krievu lamu vārdus. No kurienes tie viņiem ir aktuāli? Un kad tie vēl sajaucās ar angļu lamu vārdiem, tad rodas īpaši neglīts valodas veidojums. Un tad var būt arī  otra galējība – valodas snobisms. Citreiz cilvēki ļoti pārgudri runā un raksta par, piemēram, kādām mākslas izstādēm. Varbūt esat redzējuši kādas anotācijas vai spriedumus par dzejas grāmatām vai mūzikas koncertiem, kur tik gudri un samudžinātiem svešvārdiem un prātojumiem aprakstīts, ka saproti - tā ir otra galējība.

Bet no jauniem vārdiem valodā neizbēgt!

Kaut kādā mērā mūsu valoda ir daudzslāņaina un kā hibrīds. Šķiet, lietuviešiem izdevies savu valodu saglabāt vairāk tīru. Tajā ir vairāk šis baltiskais, tikmēr mēs esam stipri sajaukušies ar lībiešu valodu, ir arī krievu un vācu valodas ietekme. Tomēr varbūt šie slāņi valodā arī rada tās unikalitāti? Tas ir līdzīgi kā arheologi, kad viņi atrok kādu bedri, tad pēta tajā zemes un akmens slāņus, kāds no viņiem norāda, - redz tur vulkāna izvirdums bijis. Varbūt arī mūsu valodas slāņi krājas viens uz otra virsū, un tas nav nekas traģisks. Tā plūst mūsu dzīve un to dara arī valoda. Atceros, kādreiz man bija lauki Kaltenē un tur netālu ir Melnsils. Abas vietas šķir kādi 20 kilometri. Cilvēki senos laikos bija ar tik niecīgām mobilitātes iespējām, ka ja piedzima vienā ciemā, tur varēja arī nodzīvot. Blakus ciemos mēdza būt vienai valodai dažādas izloksnes. Tie 100 cilvēki, kas dzīvoja tajā vienā ciemā, to valodu arī uzturēja un viņi nedzirdēja, kā runā blakus ciemā. Tā reāli ir bijis, ka mana vecmāmiņa varēja teikt, ka “mēs Kaltenē vairāk runājam tā”. Un šobrīd pat ar visu angļu valodas klātbūtni ir tā, ka tad, kad es aizbraucu uz Alūksni, es dzirdu, kā viņi tur runā. Un viņi runā citādāk nekā es. Tas ir skaisti!

Marts Pujāts (1982) – sešu dzejas krājumu autors, darbojies arī kā atdzejotājs. Par pirmo dzejas krājumu “Tuk tuk par sevi” (2000) saņēmis Klāva Elsberga prēmiju, par dzejas krājumiem “Nāk gaismā pati lampa” (2013) un “Dāma baltos džinsos” saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu. Raksta arī grāmatas bērniem, par krājumu “Ej nu ej” (2020) saņēmis gan Latvijas Literatūras gada balvu, gan Jāņa Baltvilka balvu. Foto - Ginta Zīverte (LALIGABA)

Jūsu īsstāsti brīžam ir tik skaisti un labestīgi vārdos sapiņķerēti, bet tā doma beigās atklājas kā vienkārša un ļoti viegli uztverama.

Kad es biju mazs, man patika, ka lietas ir sarežģītas un ka kaut kas ir komplicēts. Tāpēc, jā, ir vietas, kas manās pasakās var būt nedaudz sapiņķerētas, bet kāpēc lai tās tādas nebūtu? Atceros, vienā enciklopēdijā bija rakstīts par ķīmiķi, kas atklāja "kaskāžu tipa sabrukšanu φ daļiņās". Es vēljoprojām to atceros! Mani fascinēja, kā tas skan! Es biju mazs, kad to lasīju, bet tik ļoti patika, kā tas izklausījās. Tas bija ļoti samudžināti, bet skaisti, tāpēc arī man patika. Man ir tāda pasaka par enciklopēdiju un izkaltēto lapu tajā. Tā lapa it kā ir tik vienkārša, bet, ja skatāmies tās tīklojumā, tas ir haotisks un sarežģīts. Samudžināts, bet tai pat laikā vari ieraudzīt arī to vienkāršo.

Es arī lasīju to pasaku par vaboli, enciklopēdijas lapām un nospiestajām atmiņām. Tās ir jūsu atmiņas, vai ne?

Man bērnībā ļoti patika enciklopēdijas. Mājās bija sekcija, kas bija pilna ar padomju enciklopēdijām. Kad tās atvēra vaļā, tās visas tik interesanti smaržoja! Man ļoti patika tās šķirstīt un šo to palasīt. Vecāki bija enciklopēdijās ielikuši puķītes. Tu uzšķir un tur ir tā puķīte. Kad rakstīju šo stāstiņu, tad iebridu tajās atmiņās par to laiku. Vēl tagad atceros, cik ļoti man patika tās šķirstīt. Tajās ir kas ļoti īpatnējs, un kā jau pasakā rakstīju, - enciklopēdijas ir grāmatas, kuras tu tā vienkārši nelasi no vāka līdz vākam. Tu uzšķir un tad nogaršo kādu mazu lietu.

Vai no bērnības atmiņām arī kas īpaši aizveda līdz ļoti interesantajam grāmatas nosaukumam?

Atceros, laukos bija visu laiku vai nu pašam jāskalda, jākrāmē vai jānes malka. Un tajās lietainajās dienās, kad malka bija slapja, tā tik skaisti smaržoja. Tas ir par lietainās dienas sajūtu, ko ietver šis viena lieta vai objekts. Man tas saistās ar laukiem, lietainām dienām, šķūnīšiem, putniņiem un malku. Tas arī ir ietverts gan tajā nosaukumā, gan konkrētajā pasakā. 
Man bērnībā prāts bija atvērts tādām skaistām lietām. Ja jutu kaut ko, kas ir skaists, tas mani spilgti iespaidoja. Pieaugot tā sajūta ir gājusi mazliet mazumā, jo ir visādas citas lietas dzīvē. Tomēr manī joprojām mājo tā sajūta par skaisto, kas aizkustina, un tās mēdz būt parastas lietas vai lietu kombinācijas. Piemēram, vecas mantas vai senas vietas. Vai, kā šajā gadījumā - šīfera jumts. Man tiešām patīk vienkārši sakrāmēts šīferis. Ir redzētas tādas šīferu kaudzes, tādas čupas, un tad tie viļņojumi iegulst viens otrā. Tas ir skaisti!

Dažos īsstāstos bija pieminēts tāds īpašs, reti sastopams putniņš – krustknābis. Ar ko tas jums saistās?

Jā, tas bija divos stāstiņos. Es citreiz tā mēdzu darīt, ka kādu lietu, kas parādās vienā stāstā, ielieku arī kādā citā. Tajā otrajā krustknābis nav galvenais, bet ir tikai  pieminēts. Tas rada to sajūtu, ka, lai arī tās ir atsevišķas pasakas, tomēr savā starpā vienotas. Tie ir caurviju motīvi, kas tās saista. Man likās, ka tam krustknābim tur noteikti ir jāparādās. Man šis putns rada tādu jocīgu sajūtu. Arī bērnībā man viņš likās ļoti mistisks putns, un es vēl aizvien savā dzīvē neesmu redzējis nevienu krustknābi. Kur viņi ir un kas viņi ir? Ornitologi droši vien teiks, ka tas ir parasts putns, savukārt, man tas ir maģisks putns, kurš iespējams nemaz neeksistē…Nekad viņu neesmu redzējis. 

SIA "Valters Dakša" izdotā grāmata ilustrēta ar melnbaltām, reālisma manierē veidotajiem Reiņa Pētersona zīmējumiem

Krustknābis, kāpjot lejā no koka zaru krustcelēs, uzdeva jautājumu – ar kādu mērķi viņam turpināt kāpt? Kā jums pašam ar to mērķa sajūtu radīšanas procesā?

Krustknābis izdomāja, ka par šo savu mērķi domās vēlāk, ka galvenais būs tā pati iešana lejā, pats process. Kad viņš nogāja lejā, saprata, ka otro reizi vairāk negribēs iet. Ar kādu mērķi es pats rakstu savus darbus? Iespējams, ka tur nav nekāda dziļā doma, man vienkārši patīk aprakstīt to, kas mani aizkustina. Kad es to daru, tad, iespējams, man ir līdzīgi, kā tam krustknābim. Tas process, iespējams, ir arī tas galvenais mērķis.

Tagad, kad grāmata ir iznākusi un ir pieejama gan grāmatnīcās, gan Latvijas bibliotēkās, pats izjūtat gandarījumu par paveikto?

Jā, man ir prieks par šo grāmatu! Man ir prieks par sadarbību ar Reini Pētersonu un to, ko viņš ir paveicis. Jau sen gribēju ar viņu kādu kopdarbu. Man patika, kā mēs sākotnēji visu izrunājām lielās līnijās, un viņš paveica savu darbu ļoti skaisti, radot šīs ilustrācijas. Tās ir kā vesela mākslas darbu sērija, kur reizē ir gan skaistums, gan arī baisums un mazliet pat šausmu sajūta. Tā arī ir viena sajūtu kombinācija, kas man vienmēr ir bijusi klātesoša. Tas skaistais kopā ar mazliet baiso. Šī divu sajūtu kombinācija ir vilinoša, noslēpumaina, pat mistiska. Es daudz domāju par bērnu uztveri, viņiem daudz vairāk lietas ir nezināmas un nesaprotamas. Tāpēc arī viss šķiet noslēpumaināks un skaistāks, nepazīstamāks un reizē baisāks. Atceros bērnībā bija kādas vietas, kur īsti nedrīkstēja iet un ap to tad radās šī mazliet maģiskā sajūta. Piemēram, mežs, kurā koki čīkst un tu nesaproti, kāpēc tie čīkst. Šī neizdibinātās sajūtas Reinis notvēra un viņa rokrakstā šīs sajūtas tikušas arī radītas. Forša komunikācija bija arī ar abiem Valteriem un citiem iesaistītajiem. Ļoti jauka bija grāmatas atvēršana Ikšķiles bibliotēkā.

Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes profesore AUSMA CIMDIŅA par jauno iznākušo Marta Pujāta prozas grāmatu "kurlikt.. tikjauk.. šīī-fer..":

"Tematiski un stilistiski uzrunājoša, vērīga un domājoša, vērot un domāt rosinoša īsproza; divpadsmit stāstiņi tēlojuma un epifānijas žanriskajā ievirzē jaunākā skolas vecuma bērniem. Tuvplānos ieraudzīta un izzināta tuvākā priekšmetiskā realitāte, kas mājās, un dzīvas būtnes un dabas stihijas, kas mežā un laukā. Trāpīga virsrakstu stratēģija – katru vēstījumu sākot ar norādi, par ko ir šis stāsts: “Par ugunskuru un žagatiņu”, “Par vaboli”, “Par spoguli” un tml., koncentrējot uzmanību norādītajā virzienā. Nesteidzīga bērna tuvākās apkārtnes izziņa mierīgā garā pamatā reālistiskā vēstījuma manierē, dažu vēstījumiem paspilgtinot fantāzijas reālisma manierē. Piemēram, par pērkontētiņu, kurš mitinājās debesu mājoklī: “Ņēma cirvi, cirta debesu pagales pušu un tad krāva steros. Viss smaržoja pēc svaigām malkas šķēpelēm.” Ekoloģiskajā līdzsvarā būvēta pasaules aina, kur katram no attēles objektiem ir sava omulīga patība un sava citādība, un tas izrādās interesanti! Nebaidieties, valodas eksperimentu leksiski gramatiskajā ziņā (kā varētu domāt pēc grāmatas virsraksta) ir nedaudz. "

SIA "Valters Dakša" izdotā grāmata ilustrēta ar melnbaltām, reālisma manierē veidotajiem Reiņa Pētersona zīmējumiem