Izvēlos bibliobusu apmeklēt 4. decembrī, kad tas piestāj Akmeņu ielā 50 (pie veikala “Lats”).
Kad beidzu fotografēt busu no ārienes un piestāju pie aizvērtajām durvīm, tās automātiski atveras. Nodomāju, ka bibliobusa šoferītim gan visu laiku ir jāseko līdzi pienācējiem un iekšā tikt gribētājiem. Iekāpjot busā, nokļūstu patiešām mājīgi iekārtotā telpā kā īstā bibliotēkā!
Plaukti pilni ar grāmatām un periodiskajiem izdevumiem.
Te kļūstu par liecinieci jau iepriekš uzsāktai sarunai starp lasītāju Valdi un bibliotekāri Armu Kreceri:
“Man vajadzētu kaut ko par putniem’’, savu literāro vēlmi pauž Valdis.
“Te būs par zirgiem, par dzīvniekiem, te viena Ingemāra Līdakas grāmata, bet tūlīt paskatīšos arī kaut ko par putniem”, meklēdama prasīto grāmatu plauktā, plašo dabas literatūras klāstu komentē bibliotekāre.
“Atradu. Lūk, viena grāmata arī par putniem”, ar prieku par atradumu nosaka Arma.
“Ai, bet šī ir bez krāsainām ilustrācijām! Man gribētos ar krāsainām fotogrāfijām un bildītēm. Šajā neko nevar saprast”, Valdis izsaka savu konkrēto vēlmi.
“Es varu paskatīties centrālajā bibliotēkā un tad nākamajā mēnesī Jums atvest grāmatu par putniem ar krāsainām ilustrācijām”, bibliotekārei ir piedāvājums arī tik prasīgam lasītājam.
Sarunas noslēgumā abi,- lasītājs un bibliotekāre, vienojas par iespēju tikt pie vēlamās literatūras. Tālāk sarunu ar lasītāju turpina “Ogrenet”, uzdodod jautājumu par to, cik biežs viesis sirmais kungs ir bibliobusā: “Kādu gadu nessmu bijis. Ziniet, dzīvojam laikmetā, kad ir daudz informācijas dažādās ierīcēs, tāpēc daudz skatos gan TV, gan datorā. Bet putni galvā man tomēr ir”, smejot nosaka Valdis.
Kad Valdis apkalpots, ir laiks aprunāties ar bibliotekāri Armu. “Šodien vēl gaidu atnākam vienu lasītāju, trīs bērnu tēvu, kurš ir pieteicies, ka atnāks pēc grāmatām”, viņa nosaka.
Gaidot pieteikto lasītāju, uzzinu, ka kopumā bibliobusā ir ap 3500 grāmatu. Katru mēnesi tas veic divus pilsētu reisus un piecus maršrutus cauri pagastiem. Nākamgad esot iecere braukt arī uz Ikšķiles pusi, izmēģinot šo kā jaunu maršrutu.
“Visgaidītākie mēs esam tieši pagastos, jo tur reizēm cilvēkiem esam palikuši tikai mēs un auto veikals. Bibliobuss pagastos brauc no mājas uz māju, piestājot pie konkrētiem lasītājiem. Vietām tie ir ļaudis, kuri paši nevar iznākt ārā, tad viņu vietā grāmatas izmeklē kāds no radiniekiem”, stāsta Arma.
Lasītāji pārsvarā esot seniori, un tas esot arī saprotams, jo jaunieši paši varot aiziet līdz bibliotēkām. Vaicāta par pieprasītāko literatūru, bibliotekāre uzskaita papularitātes secībā: “Latviešu literatūras jaunumi ir ļoti pieprasīti. Tie cilvēki, kas lasa, parasti jau ir informēti par jaunajām grāmatām. Tāpat pieprasīta ir visa daiļliteratūra, arī tulkotās ārzemju autoru grāmatas. Vīriešiem patīk lasīt par vēsturi un politiku. Un, protams, topā kā allaž ir detektīvi.”
Kad esmu saņēmusi bibliotekāres atbildes uz jautājumiem, pievēršos bibliobusa šoferītim Dzintaram Balamam: “Kurš ir Jūsu mīļākais maršruts?”
“Mazozoli”, nekavējoties atbild bibliobusa vadītājs. “Tas ir vistālākais”, vinš nosmej. “Vēl man patīk braukt gar Daugavu, uz Dzelmēm. Tas ir skaists ceļš.”
Vēl brītiņu uzkavējos busā, bet, kad gaidītais trīs bērnu tēvs tā arī neatnāk un viņu neizdodas arī sazvanīt, kāpju laukā, laba vēlējumiem pavadīta.
Bibliobuss aizbrauc un šeit, Akmeņu ielā, tas ieradīsies atkal pēc mēneša, pirmās nedēļas trešdienā.
