Daudz jau bijis pirms tam, arī pirms 1982. gada, kad sevi pieteica Ogres Mūzikas skolas filiāle Lēdmanē, kuru 1984. gadā pārvietoja uz Madlienu. Šajā faktā savs nopelns Ogres Mūzikas skolas direktoram Guntim Pļavniekam, Madlienas kopsaimniecības direktoram Jūlijam Beļavniekam. Jau 29 gadus (!) skolu aizrautīgi un lietpratīgi vada direktore Vita Ervalde. Tagadējais nosaukums – Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skola – tapis vienlaikus ar Mākslas nodaļas atvēršanu 1998. gadā. Gadi, gadi, cilvēki.

Mūzikas un mākslas starojumā

Mūzikas nodaļas audzēkņu diplomi konkursos liecina par to, ka arī lauku skolas ir konkurēt spējīgas un profesionālas. Katru gadu audzēkņi piedalās vismaz 10 konkursos. Skolas nosaukums izskanējis pasaulē visdažādākajās valodās – lietuviešu, igauņu, krievu, angļu, norvēģu, franču, čehu, ķīniešu, itāļu, spāņu un arābu valodās. Uz šīm valstīm ceļojuši audzēkņu darbi vai paši audzēkņi, lai piedalītos starptautiskajos konkursos. Ir prieks par tiem absolventiem, kas izvēlējušies grūto, bet skaisto mūziķa, mākslinieka profesiju. Skola var lepoties ar daudziem bijušajiem audzēkņiem, it īpaši ar absolventēm, tagad – jau pedagoģēm, piemēram, ar keramikas skolotāju Sanitu Kovaļkovu, klavierspēles skolotājām Evu Knospiņu un Selvu Ervaldi. 

Tagadējie bērni un skolas bijušie audzēkņi atzīst, ka mūzikas, mākslas skola ne vien attīstīta māksliniecisko varēšanu, talantu, bet atstāj iespaidu uz labām sekmēm arī citos mācību priekšmetos un pavada personības veidošanās ceļos. Mūzikas un mākslas audzēkņu sagatavotības līmenis starojas no kultūrvides dziļuma un plašuma: te mācās apkārtējo pagastu bērni no Lauberes, Lēdmanes, Krapes, Ķeipenes, Taurupes, Zaubes, Mazozoliem, Meņģeles, tādējādi noturot toņa tīrību, māksliniecisko gaumi savu skolu bērnu pašdarbības kolektīvos, interešu izglītības grupās. Ieguvēji ir visi. Pašai Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolai jau iespaidīgi un cienījami gadi – trīsdesmit pieci! Kā humora pavadā izteicās kāda no sveicējām, ka tas ir laiks, kad cilvēks nobriedis, nācis pie prāta, un no viņa nākotnē gaidāmas lielas lietas. 

Labi pārliecina personiskā pieredze. Nav aizmirstams laiks, kad no Ķeipenes uz Madlienas mūzikas skolu vizināju mazmeitu Lauru, pa ceļam «uz asītes» paķerot arī citus bērnus, arī savas audzināmās klases audzēkni Ernestu Valtu Circeni – nu jau Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolventu, komponistu, kas stažējies Francijā un iet savu neparastu, radošu ceļu gan mūzikā, gan dzīvē. 

Liktenīgā kārtā, šīs rindas rakstot, par savām bērnības skolām dažus teikumus atsūtīja pats Ernests: «Savādi, cik maz vajag, lai izveidotu ko lielu. Tā domāju par abām savas bērnības skolām – Ķeipenes pamatskolu un Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolu. Šobrīd abas šķiet fiziski tik maziņas, bet tolaik tās šķita ietveram veselu pasauli. Kad mācījos, gandrīz visas mūzikas skolas telpas satilpa vienā stāvā, taču skola bija vairāk par to. Tie bija iknedēļas regulārie braucieni uz Madlienu, vēlie vakari, treniņi mājās, mājasdarbu pildīšana starpbrīžos, izvairīšanās no kora, komponistu dzīves mūzikas literatūrā, dzirdes asināšana solfedžo. Klavierstundas šaurā klasītē, mūžīgās instrumentu skaņas visapkārt, akordeona spēle, solo un ansamblī, daudzie konkursi, koncerti, apnicīgās gammas, skriešana starpbrīdī uz «Rasām» pēc bulciņām (man ļoti garšoja «Kafijas maizīte»), dauzīšanās foajē, mammas gaidīšana, lai brauktu mājup, un vēl, un vēl. Mūzikas skola bija daudz lielāka par telpām, kas to ierāmēja. Tie bija cilvēki, tā bija ikdiena, bet, vissvarīgāk, tā bija vieta, kur izaugt.» 

Toreiz ar lielu interesi sekoju mazmeitas muzikālajai izaugsmei. Sirdi pacilājošu atskārsmi piedzīvoju pēkšņi. Bieži klausījos, kā tas mūsu meitēns vingrinās klavieru spēlē, bet vienā jaukā dienā gluži vai neticas: nē, nu viņa taču jau spēlē mūziku, tā nav vairs vingrināšanās, ar pirkstu kauliņiem izsitot notis: bērns pats sācis just, ka var spēlēt tā, lai pašai patīk un tīkami klausīties arī citiem! Allaž esmu bijis pateicīgs direktorei Vitai Ervaldei par viņas talantu, muzikālo un cilvēcisko smalkumu! Vēl vairāk esmu apbrīnojis viņas pedagoģes talantu, savu dvēselisko jušanu nododot tālāk – ar mīlestību pret mūziku, mākslu, cilvēku. Priecājos, ka direktore pieder pie tiem vadītājiem, kas radoši domā, izdomā, dara pati, kopā ar citiem un iet citiem soli, pussoli vai vairāk pa priekšu… Direktore uzticas pedagogiem, pedagogi direktorei. Kā gan citādi? 

Ir skolas 35 gadu jubilejas vakars, lielais visas skolas pedagogu, darbinieku uznāciens! Tālab nav jākautrējas: ja saucam, tad nosaucam visus! Rūdolfs Bahmanis, vijole; Andis Bičevskis, saksofons un mākslā –mediju pamati; Vita Ervalde, klavieres, direktore; Selva Ervalde, klavierspēle; Eva Knospiņa, direktora vietniece mācību darbā Mūzikas nodaļā, klavierspēle, Mazā Mūzikas skoliņa Lēdmanē; Sarmīte Granta, flauta (izrādē Vēja māte); Juta Isate, solfedžo, Mazā Mūzikas skoliņa Madlienā; Ilva Kaulača, klavieres; Vineta Līce, mūzikas literatūra un solfedžo (izrādē pie klavierēm un bungu šķīvjiem starpspēlēs); Iveta Mežajeva, koris, ansambļi; Aleksandrs Pļeskačs, sitamie instrumenti; Kārlis Neiburgs, ģitāra interešu izglītībā. Mākslas nodaļā: Ineta Frēliha, direktores vietniece un mākslas skolotāja; Skaidrīte Krīgere, mākslas skolotāja un vada interešu izglītības gleznošanas nodarbības «Studijā»; Sanita Kovaļkova, skolotāja Mākslas nodaļā, interešu izglītībā vada keramikas nodarbības un Mazo Mākslas skoliņu; Santa Siliņa, mākslas pamatu skolotāja un skolas kultūras dzīves organizatore. Skolas darbinieki: Vēsma Valmiera, dežurante; Antra Bogdanova, apkopēja; Gunta Morozova, lietvede. Skolas vēsture ir bagāta, plaša, šeit nepārstāstāma, jo sākas lielā koncertizrāde: 

«Meklējot Laimīgo zemi»

Neiespējami uzrakstīt to, kas jāredz, jādzird, jāizjūt, jāpārdzīvo. Pasteidzoties notikumiem priekšā, droši varu sacīt, ka izdevies bija viss. Arī izcili. Pirmais, kas iekrīt acīs un dvēselē, – vizuālais, ar acīm redzamais, jūtīgi glāstāmais. Tā ir koncertceļojuma izrādes scenogrāfija, kas pašu skolas Mākslas nodaļas ļaudīm sirdī izauklēta, ar lietpratību un gaumi uz skatuves uzburta kā glezna. Noskaņa ieved sapņainā īstenībā: ceļa gaismu ar labiem tekstiem (autore Zinta Saulīte) ierāda Lienīte un Sprīdītis. Lienīte uz Vēja mātes dāvātās flautas pati arī muzicē: viņa taču ir no mūzikas skolas! Sprīdīša teiktie vārdi izskan labā, bagātā valodā un atspoguļojas acīs. Bērni labi sapratuši, ka ik vārdam ir saturs, kas kopā ar domu ainavām iet skaistu mūzikas ceļu pa mīļo pasaulīti, mūzikas skolas audzēkņiem, pasniedzējiem atskaņojot raksturīgās melodijas, skaņdarbus, kuros sazīmējam – Lietuvu, Vāciju, Zviedriju, Norvēģiju, Spāniju, Jamaiku, Angliju, Franciju, Itāliju, Venecuēlu. Pašā finālā, kā tas Sprīdītim un Lienītei un ceļojuma censoņiem pieklājas, visi laimīgi atgriežas mājās. Skaņdarbu, izpildītāju, instrumentālistu sniegums atzīstams, labi iestudēts izrādes ainās, radot iespaidīgu kopējo muzikāli dramatisko ainavu. Noplūcot lielās lugas zieda pēdējo ziedlapiņu, Sprīdītis ar Lienīti iesauca vienlaikus: «Es gribu mājās!» Lienītei iežēlojas sirds: «Vecmāmiņa palikusi viena!» Bet Sprīdīša sirsniņa pavisam gaiša: «Arī pamāte nav tik slikta.» Punktu pieliek teicējs Rūdolfs: «Viss labais sākas ar mājām un tuvajiem cilvēkiem!» 

Kā strauta vilnīši, tērcītes skatuvi piepilda visa skola: bērni, skolotāji, direktore… Lielais kopkoris diriģentes Ivetas Mežajevas vadībā vareni atskaņo Imanta Ziedoņa un Māras Zālītes dziesmu «Ceļš uz mājām». Publika aiztur elpu un sveic šo izdevušos vakaru ar tik vareniem aplausiem, ka direktorei Vitai nācās labu brīdi pagaidīt, lai tiktu pie vārda. Pēc viņas apsveicēju rinda – pagasta pārvaldes vadītāja Inga Elme, Kultūras nama direktors Andis Bičevskis, Madlienas vidusskolas direktors Edgars Viņķis, Taurupes pamatskolas direktore Vanda Prancāne, bērnudārza «Taurenītis» vadītāja Ingrīda Mārtiņa, Lēdmanes pamatskola, Skrīveru Mūzikas un mākslas skola un vēl, un vēl, vēl. 

Izcilās un bezgala aizkustinošās koncertizrādes vadības un vadlīniju kodols: 

Lienīte – Māra Sproģe,

Sprīdītis – Kārlis Kristers Ronis,

Teicējs – Rūdolfs Plūģis,

Dejotāji – Līva Estere Ločmele un Tomass Graudiņš.

Atbilstoši saviem izrādes uzdevumiem – Mākslas nodaļas audzēkņi no 4., 5., 6. klases.

Koncertizrādes «Meklējot Laimīgo zemi» tekstu autore – Zinta Saulīte.

Gaismu, skaņu, video projekciju mākslas veidotājs – Mareks Liepa,

dekorāciju, scenogrāfijas meistari – Mākslas nodaļas pedagogi un audzēkņi.

Izrādes galvenā režisore – skolas direktore Vita Ervalde.

Viss beidzies? Nē, neviens nesteidzas, sarunas, apkampieni ar mūžīgo – vai tu atceries vēl? Ausīs, sirdī vēl skan: 

Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš

Un mūžīgs ceļš zem kājām,

Tas ved uz zemi laimīgo,

Un izrādās – uz mājām.