Sakiet, kāds ir noslēpums, kur jūs atrodat divdesmit piekto stundu diennaktī, lai visu uzspētu?

Tā ir veiksmīga plānošana! Kad laiks ir saplānots, tad atrast var pat  divdesmit septīto un divdesmit astoto stundu. Svarīgi ir visus darbus darīt laicīgi. Tas ir tas, ko es Mariusam jau no mazām dienām esmu mācījusi – izdari visu uzreiz, jo tad paliek brīvais laiks, kurā var pagūt vēl daudz ko citu.

Kāds ir jūsu kā mammas padoms, kas palīdz vēl bērnam nostiprināt spēju saredzēt to, kas apkārt notiek un to vēl saplānot laicīgi?

Pirmkārt, bērnam nevajag dot viedierīces. Mariusam viedtelefons bija tikai no 5. klases. Līdz tam viņam bija podziņtelefons. Vēl atceros, ka jau no brīža, kad Mariuss sāka reaģēt ar savu valodu, mēs viņu uztvērām kā personību un cilvēku, kuram ir jāstāsta par lietām apkārt tā, lai rastos interese viņā. Jebkur braucot viņam rokās nekad nebija nekādas viedierīces vai planšetes. Viņš vēroja apkārtni, dabu, pasauli. Tajā brīdī, kad bērnā rodas interese interesēties, var viņam arī mācīt, kā strādāt un panākt to, ko viņš vēlas. Redzu, ka Mariuss to ir sapratis šajā mācību procesā. Galvenais, ka tad, kad tev atliek papildus laiks, tu esi jau paspējis izdarīt nepieciešamo, tev nav jāstreso par lietām, kuras būtu atstātas uz pēdējo brīdi.

Kāds varbūt vaicā, kā tu, Marius, esi izdzīvojis vien ar podziņtelefonu, jo tas kādiem galīgi nešķiet stilīgi?

Mani īsti neuztrauc tas, ja kāds ar spiedienu liek justies tev neērti par to, ko, piemēram, dari. Es vienkārši neklausos tādos cilvēkos.

Kas ir tas, ko tu vēl nedari iepretim tam, ko varbūt šodien dara daudzi tavi vienaudži?

Mariuss: Es nesmēķēju, nedzeru, nesēžu naktī telefonā, jo saprotu, cik ļoti vajadzīgs ir miegs. Tiešām, ir liela daļa tādu, kas to dara un kas, piemēram, vēl pa vēliem vakariem vai naktīm skatās telefonos. Es esmu lasījis, cik ļoti tas nav veselīgi, ja to dara pirms miega. Un vēl – es nelamājos.

Elīna: Jā, mēs ģimenē nelamājamies un nerunājam rupjus vārdus. Mēs cenšamies valodu bagātināt, un viens otram pat piebakstām tajās reizēs, kad latviski kaut ko nepareizi pasakām. Cenšamies runāt pareizi un tā kopt savu valodu.

Vai jums kā ģimenei šī piedzīvotā uzvara šovā “Ir talants” bija kā mērķis, uz ko iet?

Mariuss: Tā nevarētu teikt, jo man tas vairāk bija mērķis izpildīt un uzstāties sev pa prieku un parādīt, kā šos dažādos mūzikas stilus instrumentus var savienot. Uzvara man nebija galvenā.

Elīna: Jā, mēs tiešām neplānojām, ka tas varētu notikt, un jau no paša pirmā brīža, kad Mariuss dabūja zelta pogu, tas mums bija pārsteigums. Mēs uz šovu braucām kā uz svētkiem, ko svinēt savā mazajā mini komandā bez lieliem atbalstītāju pūļiem zālē, jo ļoti priecājāmies, ka vispār ir tāda iespēja. Bijām tikai mēs paši. Atbalstītāji bija mājās. 

Kas jums notika sirdī un prātā tajā sekundē, kad paziņoja uzvarētāju?

Mariuss: Galvā bija milzīgs emociju juceklis, gan saviļņojums, gan satraukums, gan pateicība. Tur bija visas iespējamās labās emocijas. Es tiešām tajā brīdī biju ļoti priecīgs.

Elīna: Mēs vecāki aizmugurē sajūsmā bļāvām. Bijām tālu no viņa, bet trijatā saķērāmies bariņā ar Mariusa tēti un vēl mūsu grimmētāju Nikolu un lēkājām. 

Trešajā adventē, 15. decembrī skatītāji lēma, ka pirmā šova "Ir talants" uzvarētājam ir jābūt 14 gadīgajam Mariusam Grencim. Finālā tiesneši mūziķis Dons, režisors Andrejs Ēķis un horeogrāfe Linda Šeļakova-Paulauska tikai izteica viedokļus, uzvarētāju noteica skatītāju balsojums. Publicitātes foto

Tobrīd tu plecu pie pleca biji kopā ar citiem arī talantīgiem dalībniekiem. Ja tu būtu skatītājs, kurš balso, par kuru tu būtu atdevis savu balsi?

Mariuss: Viņi katrs bija tik ļoti krāšņi, ka es pat nevaru pateikt, par kuru atdotu vienīgo balsi. Manuprāt, visi finālā bija tik skaisti noformējuši un izdomājuši savus priekšnesumus, ka visi bija pelnījuši uzvarēt.

Mēs šogad esam vairākkārt piedzīvojuši, ka Latvijas vārds izlaužas pāri mūsu robežām un izskan pasaulē, piemēram, animācijas filmas “Straume” panākumu rezonanse. Vai tu, Marius, labprāt redzētu sevi kādā dienā uz lielās pasaules skatuves?

Ja kaut kas tāds notiktu, es būtu ļoti priecīgs. Es labprāt vēlētos apceļot pasauli un apskatīt citas vietas, iepazīties ar citiem cilvēkiem un turienes kultūru, mākslu, arhitektūru. 

Vai tu mammu ņemtu līdzi?
Mariuss: Ja viņa ietu ar mani raitā tempā līdzi visur, kur eju, tad jā… (abi smejas)

Elīna: Es tiešām cenšos tikt viņam līdzi jau kā jaunietim, kuram šobrīd dzīves temps ir ļoti raits. Jaunieši šodien dzīvo ātrāk, viņi grib visu paspēt, visu redzēt visu noskatīties un apgūt. Mūsu paaudzei ir jābūt arī šim tempam, bet tam līdzās es vienmēr esmu uzsvērusi, ka mūsu kā ģimenes uzdevums ir Mariusā ielikt lielo pamatu un attīstīt viņa interesi par dažādām lietām. Tālāk tas būs viņa ceļš, kurp virzīties. Viņam pašam tas būs jāizlauž uz to, ko vēlas. Galvenais, lai viņš vienmēr zina, ka esam līdzās un esam šajā sazobē. Jebkurā brīdī esam gatavi dot padomu un iet līdzi tepat Latvijā vai, ja tas notiks, arī ārpus tās. Zinu, ka tagad daudz kas ir atkarīgs no Mariusa paša darba, spējām un intereses. Viņam savos 14 gados ir tik daudz kas, par ko domāt, ko sajust un izvēlēties. 

Marius, tu esi gatavs ieguldīt arī turpmāk lielu darbu savā muzikālajā izaugsmē?

Jā, protams!

Kā izdevās pabeigt Valmieras Mūzikas skolu jau 12 gados?

Elīna: To, ka Mariusam patīk mūzika, es jau jutu agrā viņa bērnībā. Protams, ka vēl nesapratām, ka tā būs tieši akadēmiskā mūzika, kurā viņš vairāk virzīsies. Arī bērnudārzā pamanīja, ka viņš prot dziedāt, noturēt melodiju, un audzinātājas sāka strādāt vairāk ar viņu, un arī virzīt “Cālīšu” konkursos. Es, savukārt, viņu aizvedu uz Valmieras Mūzikas skolu pie solfedžo skolotājas, kas savulaik man bija mācījusi. Tā šī skolotāja sāka ar viņu individuāli strādāt kādos piecos gados. Viņa arī ieveda viņu blakus klasē un parādīja, ka ir tāds instruments – kokle. Mariusam bija skaidrs, ko viņš gribēs spēlēt. Kad viņš septiņos gados gāja uz uzņemšanu, viņam pateica, ka tik mazus bērnus uz kokli neņem, bet viņš varot iet dziedāt kora klasē. Atlases komisijai Mariuss pateica, ka korī viņš nedziedās, ka viņš spēlēs kokli. Mums paveicās, ka šajā komisijā bija arī šī skolotāja, kas ar viņu bija strādājusi, viņa teica, ka šim puisim ir potenciāls un ka var viņu pieņemt.  Jau pirmajā gadā Mariuss attaisnoja uz sevi liktās cerības. Tā, mācoties 6.klasē, Mariuss pabeidza Valmieras Mūzikas skolas kokles klasi, tāpēc šobrīd skaitās tās absolvents. Pēc tam viņš izvēlējās apgūt šajā mūzikas skolā vēl kādu instrumentu, turpinot mācības ērģeļspēles klasē, paralēli turpinot šajā mūzikas skolā apgūt individuāli arī vokālo dziedāšanu. Un, protams, jau pieminētā Ogre - kokles spēle pēcdiploma klasē.

Marius, kā tu domā, vai šie panākumi iedvesmo arī tavus klases biedrus?

Mariuss:  Manuprāt, jā, jo redzu, ka kādam, kas ir man blakus no maniem draugiem, ir uzlabojušās sekmes. Es citreiz tiešām viņus mazlietiņ pamudinu, piemēram, grupu darbos. Dalība šovā manas mācības neiespaidoja, jo vidējā atzīme man arī tagad bija 9,5 balles.

Elīna: Jā, Mariuss, kā parasti skolā ir sasniedzis augstus rezultātus, un līdz šim savā klašu grupā vienmēr ir bijis pirmais. Arī šajā mācību semestrī viņš to izcīnījis, neskatoties uz visu slodzi, kas ir bijis koncertos. Tāpēc paldies katram, kas atbalstījis. Jo vairāk mums iedots, jo vairāk jāmeklē iespēja paspēt izdarīt, un ir lielāka motivācija darboties.

Kas tevi pašu interesē skolā?

Mariuss: Man ļoti patīk dabaszinātnes – bioloģija un ģeogrāfija, kā arī vizuālā māksla un sports. Tās ir stundas, kas man tiešām visvairāk patīk

Kā jums ceļš savijas ar Ogres pilsētu?

Elīna: Valmieras Mūzikas skolā savulaik mācīja tagadējā Ogres Mūzikas skolas kokļu klases skolotāja Dace Priedīte. Tad viņai palika arvien sarežģītāk izbraukāt garos attālumus. Kad Mariuss pabeidza mūzikas skolu, tad viņam Valmierā bija cita pedagoģe, tomēr mūsu sadarbība ar Daci bija tik cieša, ka mēs gribējām ļoti turpināt Mariusa izaugsmi pie viņas. Meklējām iespēju, un tāpēc tagad jau divus gadus viņš ir Ogres Mūzikas un mākslas skolas pēcdiploma klasē. Mēs braucam turp reizi nedēļā, un kā mūzikas skolas audzēknis viņš piedalās arī visos skolas pasākumos. Mana personīgā saistība, protams, ir ar grupu “Colt”, kas ir Ogres grupa, tāpēc šī pilsēta ir viens no mūsu ceļa mērķiem, uz kuriem regulāri dodamies. 

Mariuss Grencis. Publicitātes foto

Izskatās, ka tu, Marius, zini, ko tuvākā nākotnē vēlies izdarīt, kā šķiet, kāpēc citiem pat pieaugušā vecumā ir grūti saprast, ko gribas no dzīves?

Mariuss: Manuprāt, tas ir tāpēc, ka varbūt viņi par to nedomā, un viņos ir tāda kā pašplūsma, kas plūst, tas plūst. Bet ja tu plāno to, kas plūst, tu tajā vari kaut ko mainīt. Ja tu pat nedomā, tad arī nezini, kā varētu mainīt, piemēram, pašu iznākumu.

Elīna: Mariusam ir paveicies ar to, ka viņš visur tiek uztverts kā vienlīdzīgs mūziķis. Kad koncertējam kopā ar citiem mūziķiem, mēs ar viņu rēķināmies kā ar pilnvērtīgu sabiedrības locekli mūzikā. Viņš piedalās visā procesā un redz, uz ko var tiekties. Vēl viens no darbiņiem, ko Mariuss dara jau vairākus gadus, ir animācijas filmu ierunāšana. Tas ir kā nopietns darbs, uz kuru viņš dodas un saprot, ka tas ir ilgtermiņa moments, jo varbūt varēs kaut ko šajā jomā darīt, jo viņš jau tajā apritē ir iekšā. Katra no šīm lietām parāda iespējas, kā dzīve varētu virzīties, bet tev pašam ir jāgrib to darīt. 

Mariuss, tev ir iespēja lietot savu balsi, kā domā, vai izteiktam vārdam ir liels spēks?

Jā, tu vari ar vārdu gan pateikt, ko vēlies, gan ietekmēt citus. Izteiktais vārds parāda to, uz ko esi spējīgs, tāpēc man liekas, ka, jā, tam patiešām ir spēks!

Kādi parasti ir jūsu ģimenes Ziemassvētki?

Mariuss: Mums šie svētki ir skaisti, jo kā ģimene sanākam kopā, gatavojam visādus Ziemassvētku ēdienus, pušķojam eglīti. Vēl mēs dodamies uz kalniņu ar mūsu pašu taisītām matrača ragaviņām un dodamies pastaigāties pa mežu, darām dažādas latviešu tradīcijas.

Elīna: Jā, un mēs dziedam daudz latviešu sirsnīgās dziesmas, pavadot kopā laiku.  Mariusam ir daudz brālēni un māsīcas, un kopā visi esam kā viena liela dziedošā ģimene.

Mariuss, ja būtu kāda dziesma, kas tevi raksturotu šobrīd, kas tā būtu?

Mariuss: Tā varētu būt mana un mammas oriģināldziesma, ko esam sarakstījuši kopā “Pasaule mana tu”. Tā ir dziesma par mums.

Elīna: Jā, tā ir dziesma par to, kā mēs saskatām šo pasauli, un ka tas ir katra paša rokās, kāda tā būs. Pirmatskaņojumu šī dziesma piedzīvoja Latvijas radio, bet tagad to varēs dzirdēt 24. decembrī TV3 koncertā. Tur ir tādi zīmīgi vārdi, ka es tavās acīs saskatu, cik tu esi man līdzīgs un, savukārt, otrs saprot, cik ļoti es viņu sargāšu. Un, ka tavos spēkos ir tas, ko vari izmainīt. Dziesma ir par to, ka mēs kā ģimene vienmēr būsim tā pasaule, lai arī katram ir jāiet savs ceļš, bet ka tev ir tā stiprā un drošā mājas saliņa, uz ko vari paļauties. 

Kā varētu pasaulē izmainīt to, kas varbūt vēl nav tik labs?

Mariuss: Jā, tas notiktu tad, ja mēs vairāk domātu par citiem, arī par pasauli. Ja mūsos būtu vairāk iedvesma un gribasspēks.

Elīna: Tas, kā uztveram pasauli, sākas mūsos pašos. Ja redzam to kā neglītu un depresīvu, tad, kā varam gaidīt, ka tā mainīsies. Ja sākam katrs ar savu iekšējo pasauli, to bagātinot, tad mums ir daudz resursu, lai varētu pasauli arī citos padarīt skaistāku. Tāpēc arī ceram, ka Mariuss ar šo fināla priekšnesumu kādu iedvesmoja pasauli padarīt labāku.

Pār Latviju ir nolaidušies eņģeļi?

Elīna: Jā, pār Latviju ir eņģeļi, mēs to redzējām jau balsojumā. Tie visi ir Latvijas eņģeļi, kas balsoja par  jebkuriem no dalībniekiem. Cik jauki, ka kopā varējām darīt labus darbus arī šajā šovā. Tas nebija tikai stāsts par mūsu piedzīvotajiem mirkļiem, bet par to, ka kopā varējām izdarīt kaut ko ļoti labu!

Kāds ir jūsu abu novēlējums lasītājiem?

Mariuss: Es novēlu vienmēr atcerēties par saviem tuvajiem un mīļajiem, kas tev ir palīdzējuši, un izstarot savu siltumu citiem, padalīties ar to un tā iedvesmot citus.

Elīna: Lai svētkos izdodas kopā būšanas brīdis, bet ja svētkus sanāk svinēt vienatnē, lai tomēr kāds sirds siltuma liesmiņu iededzina. Arī esot vienam, mēs varam radīt īpašu mirkli, varbūt paskatoties kādu koncertu vai kādu jauku svētku filmu. Varbūt gluži otrādi – piezvanīt kādam, lai nepaliktu šajos svētkos vieni. Citi atkal var padomāt par kādu, kurš iespējams ir palicis viens. Nu piezvanām un apciemojam viņu! Lai jaunajā gadā piepildās labās domas un vēlējumi.