No vecmāmiņu pūra lādēm

Lauberes svētku dienā Lauberes Kultūras namā tika atklāta izstāde “No vecmāmiņas pūra lādes”, kurā redzamas lauberiešu no vecākiem un vecvecākiem mantotas lietas – dažādi rokdarbi, dvieļi, segas, apģērbi, darba rīki, trauki un mēbeles, kur katram savs īpašs stāsts. Izstādei lielāko daļu rokdarbu sarūpējušas audēju kopas “Noskaņa” audējas, kuras piedalījās izstādes atklāšanā, daloties stāstos par to, ko atradušas savu vecāku un vecvecāku pūra lādēs…

Audēju kopu kopš 1988. gada vada lauberiete Valda Plūģe. V.Plūģe atklāj, ka ideja par šādas izstādes organizēšanu radusies audēju kopas dalībniecēm, piedalīties bija aicināti arī citi lauberieši, pārskatot no vecākiem vai vecvecākiem atstāto mantojumu. Viņai pašai interese par rokdarbiem radusies, vēl skolniecei esot. “Mēs dzīvojām Cēsu rajona Mārsnēnu pagastā, netālu no Veidenbauma muzeja. Atceros, 1966. gadā mūs kā skolēnus aizveda uz šo muzeju, tur bija stelles, varēja iekāpt un noaust kaut ko. Es noaudu spilventiņu, un tad arī man radās ļoti liela interese par šo procesu,” atminas V. Plūģe, kura arī mācības turpināja Lietišķās mākslas vidusskolā Rīgā. Valda atzīst – ja vien būtu laiks, viņa visu laiku nodarbotos ar aušanu, tā viņai ļoti mīļa nodarbe, īpaši lielo vilnas lakatu aušana.

Izstādē aplūkojams V.Plūģes vecmāmiņas Paulīnas Jansones austais, aptamborētais un ar iniciāļiem izšūtais dvielis, kas tapis ap 1890. gadu, kā arī vīramātes Alvīnes Plūģes – Hartmanes izšuvumi. “Apskatot šos darbus, mani pārsteidz, cik rūpīgi, precīzi ir izšūti audumi – vienkāršs palaga audums, kur katrs diedziņš ir jāskaita… tagad audumiem ir rūtiņas, un tas atvieglo šo darbu,” saka V.Plūģe.

Galdauts, pusdienu servīze, ratiņš…

Izstādē apskatāms arī lauberietes Māras Znotiņas vecāmammai Sofijai Šakinai reiz piederējušais galdauts, kā arī pirms 65 gadiem Māras mammai dāvinātā kāzu dāvana – pusdienu servīze, no kuras palikuši tikai daži trauki. “Atceros, kā vecāmāte kārsa vilnu un vērpa dziju, sēdēja stellēs un auda. Viņa nomira, kad man bija 10 gadi. Man vienmēr bija interese par šo procesu, tāpēc tad, kad Valda sāka vadīt audēju kopu, es uzreiz atnācu,” atceras M.Znotiņa, kurai mājās ir daudz pašas darinātu rokdarbu – segas, aizkari, dvieļi, spilveni, galdauti un citi. Šobrīd Māra ir aizrāvusies ar dzijas krāsošanu ar dabīgām krāsvielām, piemēram, lazdu mizām, zīlēm, viena villaine no šādi krāsotas dzijas jau tapusi.

Izstādē arī Lauberes Kultūras nama vadītājas Ingrīdas Eglītes vecmammas Austras Eglītes izšuvums ar pērlītēm, kas glabājas dzimtas mājās “Norās”. “Vecāmamma stāstīja, ka viņai šīs pērles uzdāvinājusi kāda vācu dāma, tās viņai bija dārgas,” atminas I.Eglīte.

Izstādē apskatāms arī Imantas Kalniņas no vecvecmāmiņas mantotais ratiņš, ko viņa izmanto darbā. Imanta strādā bērnudārzā, un ratiņu aiznesusi apskatīt bērniem un viņu vecākiem kādā pasākumā, kur tas guvis lielu atzinību, visi gribējuši pamīt. Imantai ir lepnums par savu paveikto darbu - vedeklām un mazmeitām uzaustajiem tautastērpiem, vēl abām vedeklām grib aubes uztaisīt un četrām mazmeitām, kad tās būs lielas meitas, - Lielvārdes tērpa sarafānus un jostas.  Šogad, kad noticis negadījums un Imanta salauzusi kāju, bijis daudz laika, ko veltīt rokdarbiem, tā nu tapušas grāmatzīmes ar vecākās grupas bērnu vārdiem, kuras viņa grib bērniem uzdāvināt. Imanta atminas, ka viņas vecātēva māsa bija audēja, kādu laiku dzīvojusi viņu mājās un Imanta, maza meitene būdama, sēdējusi blakus uz dukas, bet savas stelles ir mantojusi no vīra vecāsmammas. Imanta arī atminas savas mammas Ausmas Paroles pieredzi – kamēr viņai bijusi saimniecība kopjama, rokdarbiem nav atlicis laika, adīt sākusi tikai 87 gadu vecumā un piecu gadu laikā uzadījusi 147 pārus zeķu – visiem bērniem un mazbērniem.

Fotogalerija šeit: